Vakar piedalījos šuvēju sapulcē bijušās rūpnīcas “Alfa” ēkā Gulbenē. Skaidrs, ka vairāk nekā 20 gadus pilsētā strādājusī vācu firma “Nienhaus & Lotz Lettland” bankrotē. No 170 darbu zaudējušajiem gulbeniešiem visgrūtāk tagad klāsies tiem, kuri nav raduši pie pašiniciatīvas. Viņiem būs jāpaliek tepat. Iedomājos sevi viņu vietā… Vienīgā izeja būtu pacelties spārnos un prom uz Rietumeiropu! Vai es spētu? Nezinu. Vakar dienas vidū iznāca izskriet cauri Gulbenei. Bērnu rotaļu laukums Brīvības ielā – tukšs un bēdīgs. Slimnīcā arī nevarētu teikt, ka lielas pacientu rindas. Ielas – gandrīz kā izslaucītas. Pēc gada būs mums Gulbenē moderns lielais stadions un arī stāvēs tukšs. Es nerunāju par sacensībām, kad pie mums sabrauc viesi no malu malām, pat no Lietuvas un Krievijas, kā tas brīvdienās bija Viļņa Reinsona piemiņas balvas izcīņas laikā pilsētas sporta centrā. Es runāju par pelēko ikdienu. Gulbene pamazām kļūst par senioru pilsētu. Ja tā turpināsies, lai kādus plānus mēs kaltu par savu ģimnāziju, tā reiz izzudīs tāpat kā “Nienhaus”. Vakaros daudzdzīvokļu māju pagalmi pilni ar automašīnām, nevis bērniem. Bet pašvaldībā – ak, štati, ak, algas, ak, dzīvības apdrošināšana! “Dzirksteles” portālā cilvēki “vārās”: “Un vēl brīnās, ka cilvēki negrib maksāt nodokļus, labprātāk saņem algas aploksnēs.” Iemesls? “Pilsētas svētkos par bērnu atrakcijām jāmaksā, kur vien pagriezies – maksā. Bet te… pienākas viņiem, redziet!” raksta kāds “Dzirksteles” portāla lietotājs. Patiešām, pat amatierteātru skatē ieeja bija kaut par nelielu, tomēr samaksu.
