Atskats senā un ne tik senā vēsturē ļauj apzināt notikumus, kas liecina par cittautiešu ienākšanu Latvijā, un saprast, kāpēc mūsu valstī mīt tik daudzu tautību cilvēki – arī poļi, kas ir 2,5 procenti no visiem valsts iedzīvotājiem.
Atskats senā un ne tik senā vēsturē ļauj apzināt notikumus, kas liecina par cittautiešu ienākšanu Latvijā, un saprast, kāpēc mūsu valstī mīt tik daudzu tautību cilvēki – arī poļi, kas ir 2,5 procenti no visiem valsts iedzīvotājiem.
Poļu ienākšana Latvijā lielākoties saistīta ar tirdzniecību – gan 1406.gadā, noslēdzot tirdzniecības līgumu ar Polocku, gan Rīgas kā Hanzas pilsētas laikā. Savulaik arī Polijas karalis vairākkārt uzņēmies Latvijas aizsardzību. Protams, vēstures gaitā mainījušās gan Polijas, gan Latvijas robežas… Savukārt poļu kultūras saknes Latvijā jaušamas no 1561.gada. Un Latvijā jau izsenis daudzos iedzīvotājos poļu asinis var jaust pēc poliskajiem uzvārdiem. Poļi, kas pirms padomju laikiem jau dzīvojuši Latvijā, saglabājuši ģimenēs latviešu valodu, toties padomju laikā iebraukušie asimilējušies krievu vidē.
Būtiski šķitis piederēt savai tautai
1922.gadā dibināja Latvijas Poļu savienību. Pēc 2. pasaules kara sabiedriskās organizācijas likvidēja, un tikai 1978.gadā bija iespējams Rīgā atjaunot nelielu iespēju kopt nacionālo kultūru – PSRS un Polijas draudzībā nodibinājās poļu kultūras draugu klubs “Polonēze”. Latvijai atgūstot neatkarību, daudziem poļiem būtiski šķitis piederēt savai tautai. Ar polietes Itas Kozakēvičas pūliņiem 1990.gadā atjaunoja Latvijas Poļu savienību. Šīs spilgtās personības, kas pāragri aizgāja mūžībā, vārdu nes Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācija un Rīgas Poļu vidusskola. Tā kā senatnē poļi Latvijā ienākuši kā muižnieku, garīdznieku, ierēdņu kārtas pārstāvji, tad lielākoties viņi arī šodien dzīvo pilsētās.
Latvijas Poļu savienības goda biedrs Mihails Bartuševičs – sirmgalvis krietni gados – atceras un pats klāt bijis daudzos notikumos, kas saistīti ar poļu vēsturi Latvijā. Iespējams, ka tieši tāpēc viņam rūp, kā poļu kultūra saglabāsies turpmāk.
“Šodien Latvijas Poļu savienība apvieno aptuveni divus tūkstošus biedru, kas vienojušies 14 nodaļās – Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Bauskā, Ventspilī, Daugavpilī, Jēkabpilī, Ilūkstē, Cēsīs, Jūrmalā, Dobelē, Krāslavā, Rēzeknē un Ludzā. Regulāri notiek dažādi kultūras pasākumi,” stāsta M.Bartuševičs. Savstarpējai saziņai un hronikai izdod žurnālus “Polak na Lotwie” un “Echo Rygi”, avīzes “Informator” un “Nasc czas”.
Regulāra saskarsme ar poļu kultūru
Poļu vecākā paaudze glabā tradīcijas un saistību ar Poliju. Pamazām arī jaunākā paaudze nonāk regulārā saskarsmē ar poļu kultūru. Lai poļu kultūra pastāvētu Latvijas vidē, lai jaunā paaudze apzinātos saknes un prastu valodu, darbojas daudzas poļu skolas un bērnudārzi visā Latvijā. Rīgas Itas Kozakēvičas poļu vidusskolā mācās 344 bērni, bet skolā esošo pirmsskolas izglītības iestādi apmeklē 29 mazuļi. Šopavasar skolā svinēs trešo izlaidumu.
“Absolventu aizplūšana mācīties uz Poliju nav raksturīga. No diviem izlaidumiem tikai seši bijušie skolēni studē Polijā. Skolā jau no tās pirmsākumiem – 1991.gada ir bilingvālā apmācība – poļu un latviešu valodā. Tā kā skolēni ir gan no jauktām ģimenēm, gan krievu un latviešu bērni, tad pilnīgi izglītojam arī Polijas vēsturē un kultūrā. Skolā strādā poļu valodas skolotāji no Polijas. Savukārt pirmsskolas izglītības iestādē bērniem māca latviešu valodu, lai, iestājoties skolā, varētu pilnībā īstenot izglītības programmu,” stāsta skolas direktore Marija Fomina.
Ik pa laikam esam taisījuši kādu revolūciju
Poļiem kā katoļiem (katolicisms Latvijā stiprinājies arī ar poļu starpniecību) skolā svarīga ir reliģijas klātbūtne – ticības mācība un mises: garam un disciplīnai.
Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja Monika Mihališina Latvijā dzīvo piekto gadu. “Latvijā esmu sastapusies ar stereotipu – polis ir labs biznesmenis. Poļi, protams, ir katoļi. Viņi kā slāvi ir emocionāli – ātri jūt un ātri dzīvo, sirsnīgi, viesmīlīgi. Mums nepatīk, ja saka priekšā, kas jādara. No tā arī slavenais lepnums un varonība, jo ik pa laikam esam taisījuši kādu revolūciju,” atzīst M.Mihališina.
Lai iedzīvotos kādā valstī, jāzina tās valoda un jāiepazīst tauta. M.Mihališinai Latvijā iejusties palīdzēja studenti un darbs. Viņa uzskata, ka latvieši vēsturisko pārdzīvojumu dēļ nespēj ātri uzticēties citu tautību cilvēkiem.
“Man ir svarīgi būt polietei. Lai uzzinātu, ko man nozīmē sava tauta un tradīcijas, Latvija ir mana labākā pieredze. Dzīvojot citā valstī un daudz kontaktējoties ar cittautiešiem, iepazinos ar citām kultūras bagātībām, tādējādi pārdomāju tās vērtības, kas ir poļiem. Tā kā diezgan bieži braucu uz Poliju, tad tur satieku īstas poļu dvēseles. Man ir arī labs kontakts ar poļu vidi Latvijā. Poļu minoritāte Latvijā ir labi integrēta latviešu sabiedrībā, un poļi vienmēr bijuši solidāri ar latviešu sabiedrību,” bilst M.Mihališina.
