4.maija dienu šoreiz Dievs bija lēmis tādu, kādu parasti mēs redzam Latviju savos sapņos vai iztēlē, kad mums, piemēram, jautā, kāda ir mūsu zeme: jauka un silta saule, gubu mākoņi zilās debesīs, manāms zaļums kokos un jau koša zālīte. Kā reizi izbaudīt šo jauko 4.maiju visi varēja, dodoties zaļumos, un acīmredzot, tur arī klājot baltus galdautus, jo kopīga Latvijai nozīmīgo svētku svinēšana pie mums nemaz nebija plānota. Un tā Gulbenē jau kuro gadu. Mazliet žēl, ka tā, jo varu tikai piekrist kolēģei, ka kas gan tiem bērniem mācīs svinēt Latvijai nozīmīgus svētkus, kas veidos viņos patriotiskumu, ja ne mēs paši! Gadā tādu jauku dienu, kā bija 4.maijā, nav daudz. Daudz ir drēgnu un lietainu, mēdz teikt, ka tieši tas latviešu mentalitāti gadu simtiem esot veidojis. Tāpēc esam kašķīgi. Publisku kašķi pirms svētkiem uzsāka Ušakovs, publicējot karikatūru, pasmejoties par Krievijai pieprasīto kompensāciju par okupācijas gadiem, tādējādi aizvainojot daudzu tautiešu jūtas. Ko īsti Ušakovs domāja? Manuprāt, tā bija iztapšana savam vēlētājam. Otrā pusē politiķi nepalika atbildi parādā, sūdzoties par Ušakovu Drošības policijā, arī, tā teikt, skaidri paziņojot savam vēlētājam. Savtīgu interešu dēļ politiķi sit arī zem jostas vietas, un nacionālais jautājums ir tieši tāds! Cilvēki “uzvelkas”, dusmojas, un galu galā vēl viens darbiņš, lai vēl vairāk šķeltu Latvijas iedzīvotājus, izdarīts. Būtu tik labi, ja abas puses nacionālās nesaskaņas nomainītu, piemēram, pret cīņu ar korupciju valstī, tur varētu nākt klajā ar skaļiem paziņojumiem, cits citu uzmanīt, bet nekā – tur ir tāda vienprātība…
