Ja viņai prasītu “Kā tevi sauc?”, sieviete, ilgi nedomādama, atbildētu: „Jetiņa.”
Viens otrs jautātājs tad aizdomātos: „Jetiņa – tad jau Jete?”
Sieviete smejot purinātu galvu un teiktu: „Neuzminēji vis!”
Prasītājs varbūt mēģinātu minēt tālāk, bet Jetiņa tikai purinātu galvu un turpinātu smiet: „Nepūlies, neuzminēsi!”
Kad zinātkārajam vairs prātā nenāktu neviens kaut cik piemērots vārds, sieviete skumji noteiktu: „Nu, re! Es jau teicu – neuzminēsi vis!” Un tad, galvu uz kreiso pusi pieliekusi, ar zābaka purngalu kādu neredzamu oli bakstīdama, viņa kautri piebilstu: „Harieta.”
Kāds izbrīnā sarauktu uzacis, vēl kāds pie sevis nopurpinātu: „Tad nu gan izdomājuši…” Bet cits ieinteresēti turpinātu sarunu: „Tāds savāds vārds… Kam par godu? Kur gan māte tādu noskatījusi?”
Jetiņas zābaks tikmēr arvien sparīgāk berztu neredzamo akmeni, līdz tas pazustu izrīvētās bedrītes dibenā, jo atbildes uz šo jautājumu viņai nebija.
Ja vaicātājam tikmēr vēl nebūtu izsīkusi pacietība un viņš nebūtu aizgājis, tad sagaidītu īso atbildi: „Es māti neatceros.”
Šajā vietā saruna pārtrūktu, ja vien prasītājs saudzīgi nepiebilstu: „Atvainojiet. Man patiešām žēl…”
Tāds dialogs savulaik risinājās starp mums abām, un, kad pēc pāris gadiem to dzirdēju vēlreiz, sarunā izmainījušās bija tikai sīkas nianses, un tās pašas – izteiksmē un žestos. Purinot galvu, sieviete vairs tik draiski nesmējās un, pieliecot galvu, mēdza piemiegt kreiso aci. Neesmu pārliecināta, vai zābaki arī nebija tie paši vecie – ar pamatīgu biezu zoli un krietni noskrambātiem apaļiem purngaliem, lai gan, ja tik daudz staigā, kā to dara Jetiņa, tad pa šiem pāris gadiem apavu šuvēm jau vajadzēja būt izirušām.
Pirmoreiz (kā izrādās – pēc ilgiem gadiem) viņu satiku pie atkritumu konteinera, kur, beigusi kratīt zilu plastmasas spainīti, sieviete ilgi līkņāja un kaut ko meklēja zemē. Cieši satinusies lakatā, ģērbusies biezā šineļa auduma pusmētelī, viņa izskatījās tik bezpalīdzīga un nevarīga, ka nespēju aiziet prom nepajautājusi:
– Jums kaut kas pazudis?
Aizrāvusies ar meklēšanu vai biezā lakata dēļ sieviete manu klātbūtni laikam jau nebija sadzirdējusi, jo, spēji satrūkdamās, izlaida no rokām zilo spainīti. Spalgi šķindēdamas, no tās izbira vairākas tukšas alus pudeles.
– Ai, nē, viss būs labi! – viņa izsaucās un neveikli sniedzās pēc izkritušās taras. – Labu mantu tač’ nevar atstāt sētmalē mētāties.
– Tas nu gan, – piekrītoši pamāju ar galvu, pie sevis paturot domas par tiem daudzajiem tukšo pudeļu vācējiem, kas ik pārstundas veic kontroles reidus gar konteineriem.
Laikam jau saklausīdama manī labvēlīgu sarunbiedru, sieviete jautāja:
– Acis nerāda. Kaut kur tepat jābūt arī spīdīgai pogai. Nepalīdzēsi?
Satvērusi sava biezā mēteļa krūtežu, viņa centās to pavilkt uz manu pusi:
– Re ku’, šiten tāda.
Uzmetu skatienu tikpat kā vaļējā mēteļa priekšai – jā, pogu vajadzētu atrast. Tāda savāda, smuka. Slikti, ka tikai viena palikusi. Diezin vai citas viņa gribēs pirkt.
Atvairījusi nepatiku pret dažādiem ne visai patīkamiem aromātiem gan no smakojošā mēteļa, gan no izārdītā konteinera puses, pieliecos blakus sievietei. Tā nu kādu laiciņu abas līkņājām gar atkritumu tvertnēm, un viņa man aizgūtnēm stāstīja par neapkurināmu istabu, dzīvi pusbadā, draugiem, kuri „tač’ labāk lai vispār nav”…
Par laimi, poga nekur tālu vai dziļi nebija iekritusi un atradās ātri. Brīdī, kad es to lepni pasniedzu īpašniecei, sieviete pacēla skatienu uz augšu un pēkšņi izsaucās:
– Bet es tač’ tevi pazīstu! Patiešām! Tava māte tač’ arodskolā man vēsturi mācīja!
Vērīgāk ieskatījos sievietes sejā.
Atzīšos, ka no attāluma bija šķitis – viņai varētu būt aptuveni septiņdesmit gadi. Tagad sapratu, ka vismaz par desmit gadiem būšu kļūdījusies. Sīkām krunciņām klātā seja, zili melnie pusloki zem acīm un neveselīgā ādas krāsa vedināja domāt par trūcīgas un neveselīgas dzīves apstākļiem. Nekoptie mati, izdrupušie zobi un kvēpos nomelnējušās, sasprēgājušās rokas lika novērst skatienu. Smagie vīriešu zābaki, novalkātās garās bikses un šineļa tipa pelēkais pusmētelis – viss viņu bija pārvērtis līdz nepazīšanai. No tiem laikiem, kad mēs varējām būt tikušās, mūs šķīra vairāki gadu desmiti.
Sapratu, ka nav jēgas piepūlēties un censties viņu atcerēties, tāpēc atvainojos un jautāju:
– Kā jūs sauc?
Sieviete, ilgi nedomādama, atbildēja:
– Jetiņa.
– Jetiņa – tad jau Jete?
– Neuzminēji vis!
Kad sieviete galu galā nosauca savu vārdu, es apmulsu – jā, patiešām! Arodskolā mācījās meitene ar tādu vārdu – Harieta, tikai es viņu atceros kā mazliet korpulentu, omulīgu un vienmēr jautru meiteni. Lai arī viņa nebija nekāda īpašā skaistule, puišu uzmanības Harietai netrūka. Viņa smējās tik kārdinošus un aicinošus smieklus! Visiem uzreiz gribējās līdzi smaidīt un vienam otram arī apčamdīt, kur meitene tos glabā – azotē, krūšu bedrītē vai tomēr – kaut kur dziļāk?
Mēģināju atcerēties, vai tolaik kāds jau minēja Jetiņas vārdu. Tomēr nekas tāds prātā nenāca. Mēs arī nebijām tik labi pazīstamas.
Neatceros, vai toreiz tiku jautājusi, tāpēc prasīju tagad – kāpēc māte izvēlējās tādu īpatnu, piecdesmitajiem gadiem netipisku vārdu, kas viņu tādai izvēlei ietekmēja. Pēc ilgāka pārdomu brīža un akmentiņa ierīvēšanas zemē saņēmu skumjo atbildi:
– Es māti neatceros…
– Man patiešām žēl… – paspēju pateikt, pirms manā somā iezvanījās mobilais tālrunis un es steidzīgi atvadījos no Harietas.
Kad pēc pāris gadiem – pagājušā gada nogalē – pie kāda veikala stūra atkal izdzirdēju šo iepazīšanās sarunu ar Jetiņu, dialogā izmainījušās bija tikai sīkas nianses: purinot galvu, sieviete vairs tik draiski nesmējās un, pieliecot galvu, mēdza piemiegt kreiso aci.
Pēc iepriekš minētā dialoga atbildes „es māti neatceros” vīrietis, kurš stāvēja viņai iepretim, neatvainojās un neizteica līdzjūtību, bet, izvilcis no azotes brūno plastmasas divlitreni, aicināja: „Ejam iedzert. Pie tevis?”
Jetiņa truli pamāja ar galvu, un abi lēnā solī aizslīdēja prom. Nebūtībā.
Aizvakar es Jetiņu redzēju atkal. Pareizāk gan būtu teikt – dzirdēju.
Viņa nāca uz manu pusi pa ielas pretējo malu un bija tik ļoti pārņemta ar sevi, ka, šķiet, nevienu un neko neredzēja šajā pasaulē.
Es melotu, ja teiktu, ka pirmais, ko es ievēroju, bija zilā vējjaka smagā pusmēteļa vietā.
Pirmais, ko es sadzirdēju, bija kabatas tālrunis viņas rokās. Un smiekli starp pavasarīgiem, krietni vieglprātīgiem vārdiem, kas īsu brīdi man nāca pretim, bet vēlāk turpinājās aiz muguras.
– Ei, nu, kas nu es tev par čabulīti, – sieviete guldzināja savus īpašos smieklus. – Pietiek, ka tu mani sauc par Jetiņu.
– Nu, beidz, tač’, – viņa koķeti čivināja. – Nu, neesmu es nekāds čabulītis! – smiekli kutināja viņas azoti.
– Bet tu esi labulītis… – viņa kairi murrāja. – Es tač’ zinu.
Pacēlu roku, lai pamātu viņai sveicienu, bet sieviete pat nepaskatījās uz manu pusi. Pilnībā nodevusies telefona sarunai, viņa, šķiet, bija aizmirsusi visu pasauli.
– Tev tiešām patīk mani saukt par čabulīti? – Jetiņa koķeti jautāja, un mirkli vēlāk viņas smiekli bira uz ielas bruģa.
– Tu tač’ tikko dabūji no manis vienu bučiņu, – viņa valšķīgi guldzināja. – Gribi vēl vienu?
Vējš purināja Jetiņas izmazgātos matus un, pieglaudīgi rotaļādamies, centās izlīdzināt arī dziļākās grumbas sejā. Viņa meitenīgi atmeta galvu un smējās vējam tieši sejā.
Es neievēroju zābakus ar pamatīgo biezo zoli un nobrāztajiem apaļajiem purngaliem, jo neskatījos uz viņas kājām. Manuprāt – arī tad, ja tie vēl joprojām būtu Jetiņas kājās, viņa tāpat lidotu, neņemot vērā šīs zemes smagumu.
– Tu zini, kas tu esi? Tač’ zini! – Jetiņa priecīgi gavilēja. – Mans labulītis!
Es tobrīd nedomāju par viņas gadiem un to, kā tas no malas izskatās citu acīm. Es redzēju tikai to īpatno mirdzumu – laimes starojumu. Pavasara gaisīgumu, kas ļauj justies jaunam. Mīlestības brīnumu, kas dod spēku piecelties un iet.
Ja arī kādam garāmgājējam viss dzirdētais šķita pilnīgas muļķības un nepiedienīgas aušības, es atļaušos teikt, ka nojaušu, ko jums novēlētu Jetiņa – lai katram čabulītim ir savs labulītis!
Tik vienkārši un tik patiesi.
