Pavasaris nāca ilgi un tik gausi kā vecs, ļoti noguris cilvēks. Likās – jau rīt būs klāt, bet arī nākamās dienas pagāja tikpat neizteiksmīgas kā pelēkā lakatā ietinušās večas. Pērnās lapas asie vēji nikni lidināja pa gaisu, un lietus nerimās vairākas dienas, plāns ledus rītos skrapstēja zem kājām. Tomēr daba nekad nepaliek parādā, un vērīga acs drīz pamanīja pakalnu zaļganās cepures. Arī debesu zilums kļuva spodrāks, mākoņi pacēlās augstāk, un saules vaigs uzsmaidīja tik silti, ka šaubu nebija: būs pavasaris, būs! Drīz sākās lielais dabas ziedēšanas trakums: pieneņu dzeltenās galvas kā saulītes zāles zaļajā paklājā, neaizmirstuļu zilās, uzticīgās acis sacentās ar puķu dobēs rudenī dēstīto sīpolpuķu raibumu. Bija sākusies lielā pavasara ziedu parāde. Gaiss piepildījās ar ievziedu rūgtenumu, un tad pa pirmo ziedu saposto pavasara ceļu jau nāca ķiršu un ābeļu zieds, baltas ziedlapas kaisīdams un maigajā vējā šūpodams zaru rokas, it kā visu pasauli apskaut gribēdams. Pavasara dabas ainavu papildināja putnu rosība. Vēlā vakarā pirmo reizi iepogojās lakstīgala un nerimās līdz pat rītam. Aizcietusies pēc dzimtajām vietām, tā tagad augu nakti vēstīs ļaudīm par sējas laika sākumu. Dzeguzes “ku-kū” centīgajai dabas vērotājai Marijai likās trūcīgs un uz čaklo putnu dziesmu fona pat nekaunīgs: kamēr citi putni ligzdas vij, šī ieradusies ar vienu domu, kā bez pūlēm svešā ligzdā atstāt savus bastardus. Un šim putnam nebija kauna uzdoties par lielo likteņa vēstītāju: cik “ku-kū” pirmo reizi pavasarī dzirdot, tik gadus arī nodzīvošot! Tādu ticējumu Marija vērā sen neņēma, tomēr aizvien dzeguzes pareģojumus skaitīja… Vajadzēja jau tikai vienu – līdz nākamajam gadam un jaunam pavasarim!
Marijas dzimšanas diena iekrita tieši ziedoņa laikā, un laikam jau tāpēc viņa bija kļuvusi par cītīgu dabas vērotāju un, likās, ar katru miesas šūnu sajuta dabas elpu. Gadi krājās – gribi vai negribi, un arī dzimšanas dienas ciemiņi vienmēr bija klāt šinī dienā, iepriekš nepiesakoties. Radi taču! Marija jau sen dzīvoja viena, taču vientule viņa nejutās: tuvējā mazpilsētiņa, kaimiņi tepat sauciena attālumā, telefons pa rokai. Pasaules ziņas atnesa televīzija. Viņa pat bija iemīlējusi šo vienatni ar sevi. Bija savs iegājies ritms, sava dienaskārtība un rituāli, normāla darba gados nopelnītā pensija. Pasaulē, tiesa ne uz ārzemēm, devušies izaugušie bērni un abi mazbērni. Meitas bēdu par māti turēja, un nebūtu godīgi sūdzēties. Tikai tie gadi! Tie gan bija palikuši tik nekaunīgi un uzbāzīgi: ziemas šķita neciešami garas, rudeņi biedējoši ar savu vēsumu un ziemas priekšnojautām, toties pavasara laiks lidoja kā ašs putns. Taču tagad tas bija klāt un vajadzēja pilnu krūti baudīt to spirgtumu un svaigumu, ko deva Marijai piedzimšanas mēnesis maijs, kas šogad sakrita ar Mātes dienu, kad bija tikpat kā svēts pienākums mātes sumināt. Vairāk jau ciemiņu dēļ vajadzēja sakopt mitekli, uzģērbt kādu košāku drēbes gabalu, padomāt, kādu cienastu visērtāk pagatavot. Klapatas ar to visu sanāca lielas, un, ja kāds darbs jādara tikai pienākuma pēc, tad labāk… Te nu Marijai ienāca prātā doma: ja nu tāds pats pienākums ir arī viņas pierastajiem apsveicējiem, ja tikai ķeksīša dēļ ierodas sveicēji? „Mazāk domāsi, labāk gulēsi! Kā jūgsi, tā brauksi! Rīts gudrāks par vakaru!” Marijai patika šādi prātojumi, un viņa centās nesaspringt. Tomēr naktī, laikam jau nelielā satraukuma dēļ, kas tomēr radās ne saukts, ne aicināts, viņa noredzēja interesantu sapni, kas nojauca ierasto rutīnu un nāca ar jaunu un diezgan traku ideju. Sapnī viņu tā kā bildināt vai vismaz nopietni uzrunāt par tālāko dzīvošanu bija atnācis kaimiņu Jāzeps. Tas pats vientuļnieks Jāzeps, kurš jau gadiem bija cerējies saukt Mariju par savu saimnieci. Abi arī visu apkārtējo kaimiņu acīs skaitījās draugi un pagasta dramatiskajā pulciņā bija saspēlējušies arī mīlētāju lomās. Jāzepam bija automašīna, privatizēts dzīvoklis vecajā kolhoza trīsstāvenē. Viņi abi bija brīvi ļaudis un vienmēr rīkojušies pēc sirdsapziņas un patikšanas. Lai cilvēki domā, ko grib! Marija nolēma, ja Jāzeps kā parasti pirmssvētku dienā arī šogad ieradīsies, liks tam priekšā savu traku ideju, lai nošokētu radus un bērnus. Meita jau bija zvanījusi, ka ieradīsies ap pusdienlaiku kuplā skaitā. Mazais draiskulības velniņš bija palaists brīvībā, un Marija atļāvās Jāzepam piezvanīt: sak, nāksi vai nenāksi šodien manu dzimumdienu iepriekš nosvinēt, kā tas mums pieņemts? Esot arī kāds priekšlikums… Pankūkas jau tiekot jauktas, un diena kā radīta sarunām, kuru dēļ Marija arī patiesībā jutās itin laimīga. Jāzeps bija solīds un uzticams draugs, kura dēļ pat draudzenes Mariju apskauda un droši vien arī aprunāja. Ierastā tradīcija sveikt jubilāri dienu iepriekš netika lauzta arī šogad, un Jāzeps drīz vien, uzcirties, puķu pušķi rokā kā īsts kavalieris, izkāpa no savas mašīnas Marijas pagalmā. Protams, ne bez konfekšu kastes un šampanieša pudeles. Vai nenotiks tā, kā sapnī Marija bija noredzējusi? Tomēr Jāzeps ar nopietnām sarunām nepārsteidza, vien nomutēja kaimiņieni uz vaiga un naski ķērās pie pankūkām. Tās bija Marijas kroņa numurs, un nevienam citam, kā viņš aizvien izteicās, neesot tādas receptes kā Marijai… Kad abi sāka našķēties ar torti un malkot šampanieti, Marija ķērās, kā saka, vērsim pie ragiem.
– Vai mēs rītā nevarētu nospēlēt maniem ciemiņiem vienu tejātera epizodi? Mani rītdienas ciemiņi varbūt ir aizcietušies vienu un to pašu tukšo runu manās dzimumdienās skandināt, un derētu piemest kādu svaigumiņu, lai ir, par ko pēc tam pārdomāt. Negribu viņu acīs sevi norakstīt.
Te Marija ieturēja pauzi un tikai pēc ziņkārīgā Jāzepa pretjautājuma, ko ar to teātra etīdi domā, turpināja:
– Tev jāizliekas brīvā improvizācijā par manu brūtgānu un varbūt pat dzīves draugu, kas te pārvācies uz dzīvi. Redzēs, kā šie reaģēs! Atved jau šovakar kādas savas nepārprotamas lietas, piemēram, savu smalko malkas zāģi, darba instrumentus, rīta halātu arī noliksim redzamā vietā un pakaramā. Lai tava automašīna būtu pagalmā! Nu tu jau pats zināsi sīkāk, bet par detaļām improvizēsim uz vietas. Šitāds joks ir jādabū gatavs, lai ciemiņi piedomā, ka es vēl pati par savu dzīvi varu izlemt, kas arī ir patiesība.
Vai nu no baudītās dzēriena iedarbības, vai ierastās teātra spēles jaukuma, ko abi arvien bija izjutuši, lēmums tika īstenots jau vakarā, dekorācijas savietotas, lai būtu ciemiņiem redzamas, un Jāzeps guldināts ne jau pirmo reizi Marijas gultā. Viņi vēl spēja sadūdoties kā divi balodīši, un tieši tas bija tas dzīves sāls, kas abus turēja uz prieka viļņa, paliekot brīviem un neatkarīgiem līdz citai reizei. Abi brieduma gadu seniori zināja dzīves krāšņuma receptes, un patiesībā jau nekāds teātris nebija jāspēlē, tikai jāparāda radiņiem, ka dzīve ir skaista arī cienījamos gados, kādos viņi abi šodien jutās.
Kad otrā dienā atbrauca ar savām automašīnām abas meitas, mazmeitas un abi znoti, viņiem, liekas, mutes palika vaļā un emocijas lauztin lauzās pa visām vīlēm. “Mamma laikam traka palikusi, galīgi prātiņu izkūkojusi,” tā abas meitas klusītiņām savā starpā runāja, viesību traukus mazgājot. “Īstie Jāzeps un Marija no Bībeles!” Šādu mātes dzīves notikumu atspoguļojumu neviens nebija prognozējis, un arī sajūsma izpalika. Marija, tikai pie sevis nosmiedamās, klausījās, vēroja un lika aiz auss: tad tāda tā meitu reakcija! Tāds kā aizvainojums, neizpratne vai sarūgtinājums? Katrā ziņā ne prieks!
,,Traka gan! Kas to būtu domājis, ka omīte sviestā sagājusi!” arī to Marija dzirdēja no vecākās mazmeitas mutes.
Toties Jāzeps bija tā iejuties savā namatēva lomā, ka netika no tās gandrīz ārā: tikai smīnēja bārdā par meitu un znotu uzdotajiem jautājumiem, mīļi izturējās pret Mariju, saucot par savu sirdspuķīti un dārgumiņu. Lai jaunos pamācītu, kā jāizturas pret dāmu, viņš uzrīkoja pat dančus un nospēlēja uz sava pie Marijas atvestā gramofona vairākas “Bellaccord” plates ar deju mūziku, galanti vadot savu dāmu pa lielās istabas vidu un iesaistot arī ciemiņus šinī karnevālā. Viņa dāma vis nebija nošļukusi vecīga tantiņa, kā, likās, bija paraduši redzēt radiņi, bet kā teātra primadonna: garā, cakainā kleitā, ko Marija pa reizei bija uzvilkusi teātra pulciņa vakaros un šai dienai par godu apvilkusi jau no paša rīta. To savu teātra spēlēšanas prieku viņa nebija bērniem īpaši uzsvērusi, tāpat kā savas dzīves intīmos sīkumus, un neviens jau arī neko nebija vaicājis. Bērni bija gan tikai telefona zvana attālumā un tagad atguvās, ka neko par mātes dzīvi nebija pat nojautuši. Pietika jau savu dzīves klapatu, par kurām arī ar mammu nemēdza sīkumos dalīties. Tādi bija tie laiki, kad paaudžu saites bija pašļukušas pavisam vaļīgas un viens ar otru maz rēķinājās un iedziļinājās. Kapitālisms bija dziļi ielaidis saknes arī Latvijā. Māte vēl ar visu saimniecību tika itin labi pati galā, palīdzību nelūdza, un bērni arī neuzbāzās vairāk, kā jubileju reizēs apciemodami un sveikdami. Tad, redz, kāpēc viņa bija tā noslepenojusies. Tas vecākajai meitai pavisam nepatika, atturīga un tāda kā sapūtusies viņa tēloja vienaldzīgo: katram sava dzīve! Mātei jau reizēm patika neapdomīgi gājieni!
Iecerētais teātris drīz tuvojās noslēgumam, bērni taisījās projām tādi kā noskumuši un vēl no pārsteiguma neatguvušies, kad Jāzeps izspēlēja pēdējo teātra trumpi: vai Zanda, vecākā meita, ar savu vīru Zigi nevarēšot uz kādu nedēļu ar savu ģimeni pieskatīt Marijas un tagad jau arī viņa māju, malciņu ziemai pakrāmēt, laukos mierā padzīvoties. Tieši tā viņš arī teica – lai nedomājot slinkot un garlaikoties. Viņi abi ar Mariju esot nodomājuši aizšaut ar kruīza kuģi uz Stokholmu uz pašu Jāņu laiku tādā kā mazā ceļojumā. Nu mute palika vaļā arī Marijai. Nekas tāds ne vakar, ne šorīt netika runāts, bet, kā par brīnumu, Zanda nomurmināja tādus kā piekrišanas vārdus, un mazmeita otrklasniece Zeltīte pat likās priecīga, jo ilgi laukos neesot bijusi. Varbūt iepatikšoties un pie omītes padzīvošoties arī ilgāk, jo tagad viņai esot savs opītis. Pilsētā vasarā esot garlaicīgi.
Kad viesi bija projām un skatuves aizkars varēja būt kritis, abi aktieri pamazām iznāca no savām lomām un vienu brīdi jutās pavisam apjukuši: dzīve bija tikpat kā apmetusi kūleni un viņi paši jutās kā saprecējušies. Ceļojums uz Stokholmu nebija nekāds izdomājums. Jāzeps tiešām biļetes uz prāmi bija nopircis, un kas gan cits atlika Marijai, kā piekrist pārmaiņām un dzīves spēli virzīt tālāk, improvizējot un neplānojot katru dienu un katru darbu, kā bija darījusi līdz šim. Kādu mācības stundu viņi bija pasnieguši radiņiem un vai joks nebija aizgājis par tālu? Varbūt bez šāda teātra varēja iztikt, tomēr darīts bija darīts! Vecuma rēgs uz brīdi likās, ka ir atkāpies. Dzīve bija jāsvin, nevis jāvelk uz priekšu kā pelēks zirga deķis. Ja varēja vēl ko no dzīves gaidīt, tad tikai ar pašu spēkiem un reizēm arī traku izdomu. Svētku pēcgarša abiem šķita itin garšīga. Tad jau redzēs, kas būs rīt! Pa mājas vārtiem bija ienākusi vasara, daba pilna ar krāsām un smaržām, savu nakts dziesmu sāka lakstīgala, un divi seniori, nekādas ilūzijas negaidot, stūrēja savas dzīves kuģi uz dvēseļu plašumiem, tālāk aiz ikdienības. Un kurš var pateikt, kas būs citā dienā un citā gadalaikā?
