Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis izteicies, ka viena no lielākajām kļūdām pēc valsts neatkarības atgūšanas bija atteikšanās no obligātās vidējās izglītības. Plānots, ka ap 2020. gadu (varbūt arī nedaudz agrāk) vidējā izglītība būs obligāta. Jaunietis varēs brīvi izvēlēties – mācīties vidusskolā vai profesionālajā skolā. Mērķis ir – 50 procenti 9. klases absolventu iestājas profesionālajā skolā, otra puse – vidusskolā.
Miķelis Kučinskis, Valmieras tehnikuma Rankas teritoriālās struktūrvienības vadītājs
Šis ir ļoti sāpīgs jautājums! Vispirms jau gan vajadzētu panākt, ka pamatizglītība būtu obligāta. Tas līdz šim brīdim vēl nav panākts. Cik daudz mums valstī ir jauniešu, kam nav pamatizglītības, un cik daudz jauniešu vispār nemācās! Vispirms jau tiešām būtu jāsakārto šis jautājums! Pamatizglītība ir jāiegūst! Mēs redzam, kas notiek reālajā dzīvē. Pie mums pedagoģiskās korekcijas grupā nāk jaunieši, kas knapi astoņas klases ir beiguši – 17, 18 gadus veci. Labi jau vēl, ka viņi atnāk uz šo korekcijas grupu, bet ir taču tādi, kas vispār nekur nemācās! Tagad gribam lēkt uz augšu un pieņemt, ka vidējai izglītībai ir jābūt obligātai, lai smuki izskatītos. Bet ko tas dos? Ir jau tādi jaunieši, kas nosēž skolas solā, bet jēgas nekādas nav. Tādēļ mēs arī veidojam trīsgadīgās un četrgadīgās programmas. Trīsgadīgajās programmās neiet līdzi vidusskola. Tie, kas ir spējīgi, mācās papildus vakarskolā, lai iegūtu vidējo izglītību, bet ir tādi, kas nav spējīgi iegūt šo vidējo izglītību. Es saku – var, protams, pieņemt dažādus likumus, lēmumus, lai it kā labāk izskatītos, bet nav īsti saprotams, kāds tam būs rezultāts un kāda jēga.
Anita Birzniece, Izglītības, kultūras un sporta nodaļas izglītības darba speciāliste
Mūsdienās cilvēkam ir jāmācās visu mūžu, jo to vienkārši piespiež dzīve – gan profesionālā karjera, gan arī vienkārši tāpēc, ka tik strauji mainās laiki, notikumi un ir daudz tādu lietu, ko tīri personīgas attīstības dēļ gribas zināt un prast. Ja mēs skatāmies no tāda skatpunkta, ka mācīšanās ir ļoti būtiska un neatņemama mūsdienu sastāvdaļa, citādi mūsdienās vairs nevar izdzīvot. Kādreiz izmācījies un visu mūžu varēji strādāt, tagad tā nenotiek. Mans redzējums ir tāds, ka mūsdienās mēs vairs nedrīkstam atdalīt vai runāt tikai par vienu izglītības formu, jo ir trīs izglītības formas – formālā, neformālā un ikdienas mācīšanās. Ja mēs gribam būt tiešām aktīvi, efektīvi, profesionāli, sociāli un pilsoniski izglītoti, tad ir nepieciešamas visas trīs šīs mācīšanās formas. Izglītības mērķis, kāpēc mēs mācāmies, ir tāpēc, lai mēs dzīvotu labāk, lai spētu sevi nodrošināt savā dzīvē un sev nopelnīt maizi. Cik mēs lielu uzsvaru liekam uz vienu, otru vai trešo formu, ir atsevišķs diskusiju bloks, bet man šķiet, ka būtiskāk ir skatīties uz cilvēka dzīvi un dzīves kvalitāti, kurās ir visas šīs mācīšanās formas. Iespējams, ka nav stāsts par to, cik daudz mums ir jāpavada laika formālajā izglītībā, bet stāsts ir par to, kā mēs varam paņemt no visām trim mācīšanās vai izglītošanās formām to, ko mums tiešām vajag, lai mēs kļūtu funkcionējošāki. Neviena izglītības forma viena bez otras nevar pastāvēt un neviena nav nenozīmīga. Mēs nedrīkstam nenovērtēt formālās izglītības nepieciešamību un nozīmi, bet pie mūsdienu ļoti mainīgās pasaules formālā izglītība ir daudz strukturētāka un smagnējāka. Savukārt neformālā izglītība bieži vien var iet ātrāk līdzi laikam un piedāvāt mācīties to, ko cilvēkam vajag, jo neformālā izglītība ir vērsta uz konkrētā indivīda vajadzībām. Man šķiet, ka nav svarīgi, cik gadus es mācos, svarīgi ir, ko un kā es mācos, kāds ir saturs un metodoloģija, cik tā ir mūsdienīga un efektīva, jo mūsdienās izglītībai nevajadzētu būt kā moku vai soda instrumentam, bet tai ir jābūt kā vitālai dzīves nepieciešamībai, vajadzībai, tāpat kā, piemēram, ēšanai un miegam.
Līga Ende-Griķe, trīs bērnu māmiņa
Es uzskatu, ka vidējai izglītībai vajadzētu noteikti būt obligātai. Man šķiet, ka tas bērniem ir vajadzīgs. Varbūt paši bērni to negrib, bet tas viņiem pēc tam noteikti noder. Es esmu tikai par to! Ja, piemēram, bērns pēc 9.klases aiziet dzīvē un neturpina mācības, vai tas nav nedaudz par agru? Labāk, lai viņš vēl pasēž skolas solā līdz tiem 18 gadiem un tad dodas dzīvē, nevis dara to jau 16 gados un beigu beigās no viņa nekas nesanāk. Es tiešām gribētu, lai mani bērni pamācās līdz šiem 18 gadiem un tad domā, vai viņi studēs, nestudēs, dosies dzīvē. Tas būtu pats labākais variants. 16 gadu vecumā bērns vēl nav tik lemtspējīgs, kāds viņš varētu būt, beidzot vidusskolu. Skolā mums taču iemāca arī daudz ko citu, mēs jau nemācāmies tikai vienkārši mācību priekšmetus, skola mūs sagatavo arī tālākajai dzīvei. Domāju, ka pēc vidusskolas mēs arī esam kļuvuši mazliet gudrāki nekā pēc pamatskolas, vairāk apzināmies, ko mēs īsti dzīvē gribam. Es, piemēram, savos 16 gados vēl īsti neapzinājos, ko es gribu tālāk savā dzīvē. Pamācoties vēl pāris gadus, domas var mainīties un varbūt pat uz labo pusi.
