Kad kolēģes uztraucas par bēgļu invāziju Latvijā, es vienmēr saku, ka bēgļi nebūt nav mūsu lielākā problēma. Daudz lielāka ir mūsu pašu ļaudis. Nezinu, kāda būtu korektākā viņu apzīmēšana. Nevar jau saukt vienkārši un pa taisno par dīkdieņiem un alkoholiķiem, tā taču būtu cilvēku apvainošana. Par trūcīgajiem? Kādi trūcīgie, ja nauda nestrādājot “vālēm” vai kādam citam grādīgajam atrodas katru dienu. Nudien aristokrāta cienīgs dzīvesveids! Sauksim tad šos cilvēkus par “aristokrātiem”. Pilsētā ar “aristokrātiem” varbūt mēs nesastopamies īsti uz katra stūra, taču pagastos katrs pateiks, ka šī sērga plešas plašumā ar katru gadu un neiedomājamā ātrumā. Paaudžu paaudzēs šeit tiek nodota viena mācība jeb kods – kāpēc strādāt, ja var nestrādāt, baudīt dzīvi! Valsts taču par to parūpēsies, pašvaldība palīdzēs, turklāt – man pienākas! Sociālajam budžetam mūsu novadā tiek tērēts daudz naudas. Protams, ir daudzi cilvēki, kam tiešām ir vajadzīga palīdzība grūtā brīdī, taču atļaušos, iespējams, izpelnīties kritiku un apgalvot, ka daļa šīs naudas masas nonāk – grāvī. Paši saprotat, kādā veidā! Savukārt, kad beidzas GMI vai kāds cits pabalsts, kas atliek tad? Tad nu ir jāiet zagt, un zagšanas plaukst ar katru gadu vairāk!
Mēs, piemēram, arī cīnāmies, lai mazās lauku skolas pastāvētu, jo tās ir svarīga lauku vides identitāte, dzīvības stīga, kultūras centrs. Taču reizēm rodas jautājums, par ko cīnīties? Lai 9.klasi absolvētu vismaz 18 gados vai sešpadsmitgadīgā jaunā māmiņa turpinātu mācīties 7.klasē? Jā, varbūt labāk, ka kaut kad absolvēs nekā nekad…
