Lai gan Anitas Plaučas dzimtā puse ir Madonas rajona Cesvaine, viņa jau 40 gadus dzīvo un strādā Gulbenē, tāpēc uzskata, ka šī ir viņas sirds pilsēta.
Lai gan Anitas Plaučas dzimtā puse ir Madonas rajona Cesvaine, viņa jau 40 gadus dzīvo un strādā Gulbenē, tāpēc uzskata, ka šī ir viņas sirds pilsēta. Gulbenieši viņu pazīst arī kā literārā vārda meistari, jo Anitas stāsti un humoreskas savulaik daudz publicēti laikrakstā “Dzirkstele”.
Viņas jaunībā nav bijis tādu publicēšanās iespēju, kādas ir tagad. Iespējams, tāpēc Anitai līdz pat šim brīdim nav izdots neviens dzejoļu vai stāstu krājums.
“Publicēties tolaik varēja Rakstnieku savienības biedri. Lauku skuķēns grāmatu varēja izdot tikai sapņos. Šodien iespējas publicēties ir plašas, atliek rast finansējumu, kas vienam otram literātam ir tikai ar grūtībām risināma problēma. Vairākkārt esmu pārlūkojusi manuskriptus. To ir tik daudz, ka pietiktu vairākām grāmatām,” domīgi saka Anita. Ja būtu iespējams, tad kā pirmo viņa izdotu stāstu krājumu.
Dzirksti priekam rod sevī
Anita nebeidz brīnīties, ka jaunībā, kad cilvēkam dotas visas iespējas mīlestībai un priekam, viņas dzejā un prozā jautušās skumjas, bet šodien, kad patiesi nav viegli dzīvot, kad kaitīgie darba apstākļi rūpnīcas cehā nav saudzējuši veselību, visam nepietiek naudas, vārdi raisās rotaļīgi, viegli un dzīvespriecīgi.
“Laikam es intuitīvi iekšēji meklēju to dzirksti, kas manī uzšķiļ dzīvesprieku. Kāpēc rakstīt par grūtumu, ja tā pietiek dzīvē. Man nav sveša depresija, nomāktība, sevis noniecināšana, bet tad kādā grāmatā tu atrodi vārdus, kuru, izrādās, ir pietrūcis, lai šīs negācijas pārvarētu. Varbūt tos kāds vienkārši nav pasacījis, varbūt pati neesmu sadzirdējusi. Man šodien tāda ir mazmeitas dāvātā grāmata par to, kā gūt panākumus. To uzskatu par savas dzīves rokasgrāmatu,” bilst literāte.
Uzklausa Mirdzas Ķempes vērtējumu
“Dziedātāji mēdz sacīt, ka vispirms iemācījušies dziedāt, pēc tam runāt. Par sevi varu teikt, ka vispirms sāku rakstīt. To daru kopš bērnu dienām un pateicos māmulītei, ka viņa man to neliedza. Viņa strādāja, tāpēc, pārnākot no skolas, mājās biju viena, kas man patika. Varēju apsēsties un rakstīt. Ar rakstniecību sāku nodarboties, mācoties 4. klasē. Mamma pārnāk mājās, bet trauki nemazgāti. Vai tad man tie bija prātā! Man bija rūtiņu burtnīcas, kuras pārgriezu uz pusēm, un rakstīju romānus, kuros galvenie varoņi bija vidusskolas klašu skolēni,” atceras Anita.
Bērnībā Anita pievērsusies arī zīmēšanai, tāpēc neilgu laiku mēģinājusi sev atbildēt, kas īsti sirdij ir tuvāk. Dzejoļiem Anita pievērsusies pusaudžu vecumā, kam raksturīga romantika, cerības un sapņi.
“17 gadu vecumā uzrakstīju garo stāstu par dzīvi un mīlestību, bet līdz šai dienai nevienam to neesmu rādījusi, jo šodien tas šķiet naivs. Kā varēju kaut ko tādu rakstīt, ja pašai vēl nebija dzīves un mīlestības izpratnes. Paralēli prozai turpināju rakstīt dzejoļus. Gulēju zem rožu krūma un dzejas vārsmas raisījās kā rožu pumpuri.
Kad apprecējos, vīrs kļuva par manu darbu pirmo kritiķi un iedrošinātāju, mudinot dzejoļus kādam parādīt, jo pati līdz šim to vēl nebiju uzdrošinājusies. Radu kontaktu ar tolaik slaveno dzejnieci Mirdzu Ķempi. Vispirms apmainījāmies ar vēstulēm. Tad saņēmu uzaicinājumu aizbraukt pie viņas uz Rakstnieku savienību. Biju nobijusies. Arī Mirdza Ķempe man nepatika. Dzejniece man šķita drūma tāpat kā viņas kabinets. Stāstīju, ka rakstu dzeju un prozu. M.Ķempe dzejoļus izlasīja, nedaudz rediģēja, norādīja, kur nepieciešams piestrādāt, un atzina, ka man ir talants. Tā bija vienīgā tikšanās reize, jo pēc dažiem mēnešiem M.Ķempe mira,” Anita stāsta. Atkal, vīra mudināta, viņa vērusi Gulbenes rajona laikraksta durvis, kur tikusies ar toreizējo redakcijas darbinieku Gunāru Vieglo. Izveidojusies sapratne, un rezultātā Anitas darbus varējis izlasīt ikviens rajona un pilsētas iedzīvotājs.
Iedvesma dzimst nejauši
Anita negaida agra rīta vai vēla vakara stundas, lai tad ļautos iedvesmai, kas vārdus kārto vienu aiz otra. Dažkārt dzejas vai stāsta motīvs ieskanas, ejot pa ielu, vai izstaigājot puķu dārzu pie mājas. Arī pirms iemigšanas negaidot galvā rodoties ideju aizmetņi. Tos viņa nesteidz tūlīt pierakstīt, bet pacietīgi sagaida rītu.
“Rakstu tad, kad to patiesi vēlos. Cenšos tvert skaistus un labus mirkļus. Katru rītu izeju dārzā, lai sasveicinātos ar ziediem.
Man patīk raudzīties cilvēkos un tos novērot. Rakstot cilvēku it kā viņu nokopēju, bet raksturu piemēroju stāstā risināmajai situācijai. Arī cilvēks, kas aizvien vairāk slīkst alkohola jūrā, var būt labs stāsta personāžs. Man ir laba redzes atmiņa, lai gan daudz ko aizmirstu. Labi atceros arī telefona numurus. Varbūt tas tāpēc, ka zīmēju un pārzīmēju pat fotogrāfijas, lai gan vienīgās zināšanas zīmēšanā gūtas skolā,” prāto Anita. Rakstot viņa priekšroku dod pildspalvai nevis datoram, jo tādējādi jūtas tuvāka stāsta varoņiem.
Tēmas priekšā pasaka dzīve
Bijis laiks, kad viņa daudz rakstījusi par bērniem, kuri cieš no nabadzības, vecāku mīlestības trūkuma, šķiršanās problēmām un cita. Tagad Anita stāstos ļaujas jautrākiem piesitieniem, lai gan daudzreiz dvēsele iekšēji sāp.
“Stāstot par negācijām, lasītāju uzrunāju caur humoreskām. Neaizskarta tēma man ir Atmodas laiks – savdabīgas romantikas, pārdzīvojumu un arī vilšanās laiks. Varbūt kādreiz par to uzrakstīšu. Nekad neesmu gribējusi izteikties par kriminālām tēmām, jo uzskatu, ka tam ir vajadzīgas zināšanas. Neesmu gargabalniece, tāpēc apjomīgus romānus nerakstu,” uzskata Anita un stāsta par dzejniekiem, kurus sauc par savējiem. Tie ir Ārija Elksne, Ojārs Vācietis un Jevgeņijs Jevtušenko. Goda vietā viņa liek pirms daudziem gadiem dāvanā saņemto “Pasaules tautu liriku”, kuru salīdzina ar daudzkārt pārlasītu Bībeli.
“Man tā bija pirmā dzejoļu grāmata, kurā vienuviet apkopotas visas pasaules dzejas pērles. No citu autoru dzejas cenšos neiespaidoties. Meklēju savu izteiksmes veidu,” bilst literāte. Viņa uzskata, ka šodien cilvēks dzejā var izteikties brīvāk un tā ir iznākusi ārā no noteiktajiem rāmjiem.
“Agrāk visiem vajadzēja rakstīt vienveidīgi, ievērojot standarta paņēmienus un atskaņas, kas man traucēja. Brīvais stils ļauj brīvāk izteikties. Protams, arī pārmērīga brīvība nav pozitīvi vērtējama, jo rada neizpratni – vai tā ir dzeja vai vārdu salikums. Šodien ir daudz jauno dzejnieku, kuru izteiksmes veids rada apbrīnu. Esmu pārsteigta, ka pat piecpadsmit un septiņpadsmit gadu vecumā jaunietim var būt dziļš dzīves redzējums,” prāto Anita.
Viņa labprāt lasa arī citu autoru darbus, lai rastu priekšstatu par notiekošo literatūrā, un secina, ka, piemēram, bestselleros varoņu attiecībās pietrūkst romantikas, par galveno attiecību kārtošanā izvirzot gultu.
Sadusmo latviešu valodas aizmirstība
“Nesaprotu, kāpēc tā notiek, ka no viena metamies pie otra. Tagad visi cenšamies izteikties angļu valodā. Atklāti sakot, mani tas tracina. Angļu iestarpinājumus lasu gan avīzēs un žurnālos, dzirdu radio un televīzijā. Pēc tam, kad Marija Naumova bija uzvarējusi “Eirovīzijas” dziesmu konkursā,no televīzijas trim aptaujātajiem dažāda vecuma cilvēkiem neviens nevarēja pateikt dziesmas nosaukumu latviski. Mani satrauc tas, ka latviešu publika nezina, ko dzied latviešu estrādes mākslinieki, jo dziesmu un grupu nosaukumi ir angļu valodā,” saka Anita un iztēlojas, kas notiktu tad, ja noteicošā būtu, piemēram, ķīniešu valoda, jo hieroglifus apgūt būtu grūti. Vārda meistare ir nobažījusies, kas notiks tad, kad Latvija iestāsies Eiropas Savienībā.
Priecājas par izmaiņām pilsētā
Anita uzskata, ka dārzu un parku pilsēta Gulbene katru gadu kļūst aizvien pievilcīgāka un sakoptāka. Viņa atceras laiku, kad daudzas ielas nepazina asfaltu un pēc lietus līdzinājās purvam.
“Nezinātājam grūti iedomāties, ka pilsētas centrālajā skvērā pie kultūras centra kādreiz bija tirgus laukums, ka tur, kur tagad ir lielveikals, kādreiz bija zema, purvaina vieta, kur zaļoja vībotnes un krūmi. Tādu piemēru ir daudz. Priecājos, ka skaistais, cilvēku rokām radīts, ienāk pilsētā. Vienīgi cilvēkos varētu būt vairāk dzīvesprieka, jo tad izzustu īgnums un neiecietība citam pret citu. Ārzemnieki, salīdzinot ar mums, ir citi cilvēki, jo no viņiem staro prieks un atvērtība. Mēs pārāk esam ierāvušies katrs sevī. Domāju, ka tā ir mūsu ikdiena un problēmas, kas neļauj atbrīvoties. Mēs pat košāk ģērbties baidāmies, tāpēc atzinīgi vēroju jauniešus, kuri uzdrīkstas daudz vairāk,” domā Anita un apbrīno cilvēkus, kuri prot no svešiem slēpt pārdzīvojumus. Jāpiebilst, ka arī viņa to spēj.
Literāte ar prieku tiekas ar cilvēkiem, kurus viņa dēvē par dvēseles ļaudīm. “Viņi var nebūt beiguši nevienu augstskolu, bet tiem piemīt iekšējs intelekts, taktiskums un kultūra. Pēc pirmajiem vārdiem tu jūti, kas tas ir tavējais, ka varēsi saprasties,” saka Anita.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Anita Plauča.
Dzimusi: 1944. gada 4. aprīlī.
Skološanās: Dzelzavas pamatskola, Tirzas pamatskola, Litenes vidusskola, Tautas universitātes Žurnālistikas fakultāte.
Darbs: lielākā mūža daļa vadīta, strādājot rūpnīcā “Straume”.
Ģimene: ir precējusies, meita Iveta, znots un divas mazmeitas.
***
Etīde par pogām
Te nu viņas ir – pogas un podziņas. Pogas – lielas kā zemeņogas, podziņas – maziņas un smalciņas. Nu visas vienuviet pulcējušās uz lielo Pogu balli. Pametušas ikdienas putekļus un atvilktņu tumsu, tagad, spodrinātas un pucētas, ieradušās ballē kā Pelnrušķītes. Katra poga ir vienreizēja, jo katrā ir saglabājies valkātāja siltais pirkstu pieskāriens, nav pagaisusi smarža.
Skaties! Uzreiz var pamanīt spožās un greznās pogas.
Lepnas un uzkrītošas, kaut arī atrautas no valkātāja lepnā tērpa, tās arvien mīl izrādīties. Gluži kā viens otrs Saeimas deputāts mīl grozīties kameras priekšā.
Un, re! Kādas mazas un vienkāršas podziņas! Un tās lielās arī. Ne ar ko neizceļas. Vienkāršas un mīļas kā Latgales lauku māmulīte. Varbūt tās kādreiz ir bijušas pie mūsu vecmāmiņas priekšauta? Varbūt tās vēl glabā atmiņā, kā vecmāmuļa sēdēja paēnā un pūtināja klēpī saliktās nogurušās rokas?
Un tad mazas, baltas podziņas. Ilgāk tajās raugoties, var pamanīt neuzkrītošu greznumu un smalkumu. Vai jūs, baltās zvaigznītes, esat no manas māmiņas vai vecmāmiņas kāzu kleitas? No šīs domas vien uz mirkli gribas aizturēt elpu, jo tās taču atceras to kāzu dienu, to līgavu, kuras smuidrajam augumam piekļāvās kāzu kleita. Tiesa, arī jūs ir skārusi mūžības elpa, un spožais baltums ir kļuvis dzeltenīgs. Kā ar laiku nodzeltē un izbālē viss…
Te, lūk, podziņa, kas nepārprotami ir piederējusi karavīra formas tērpam. Tikai viņa zina, kādos ceļos bija jāiet latviešu puisim plašajā pasaulē. Tikai viņa zina, cik ļoti puiša sirds skuma pēc Latvijas un mājām… un kur gan tagad ir šis brašais karavīrs?
Jā, pogas, podziņas… Jūsu ir tik daudz, un katra glabā kādu noslēpumu par valkātāja mūžu. Kas to lai zina, no kāda apģērba tās nāk, kādi pirksti tās skāruši. Mums nav iespējams pateikt, kuras pogas ir skāruši mīlētāju pirksti, kuras dusmās tikušas izrautas no apģērba un aizsviestas, lai vēlāk kāda gādīga roka tās sameklētu un noglabātu atvilktnes tumsā. Lai jau…
Te katra poga ir atnākusi ar savu dzīvesstāstu, savu likteni. Gluži kā cilvēki. Tikai viņas klusē. Raugās mums pretī un klusē, glabājot valkātāja likteņstāstu. Cilvēka mūžu. Bet tas jau ir apbrīnas un klusas bijības pilns.
