Gatavojot špikeri, konspektē informāciju
Es uzskatu, ja bērns iemācās alternatīvi meklēt informāciju, tas ir ļoti labi. Vai to darīt pārbaudes darbā, pret to varētu būt duāla attieksme. Es vispār uzskatu, ka pārbaudes darbiem nevajadzētu būt, taču mācību programma mums ir tāda, kāda tā ir, un ir paredzēts, ka galā tai ir jābūt pārbaudes darbam. Špikošana vai špikeru gatavošana, manuprāt, attīsta ļoti daudzas lietas. Ja bērns uztaisa špikeri un sagatavo informāciju, es domāju, ka ieskaiti viņš jau ir gandrīz nokārtojis, jo viņš jau šo informāciju ir konspektējis. Špikerus sagatavot nav nemaz tik vienkārši. Es godīgi atzīšos, ka es skolā daudz rakstīju špikerus, bet lielākoties tos arī nemaz neizmantoju. Tie tika smuki sataisīti, bet, kad tie bija sagatavoti, informācija jau bija iesēdusies atmiņā un špikeri nemaz nevajadzēja. Ja mēs iemācāmies informāciju meklēt un koncentrēti paturēt prātā svarīgāko, tas ir galvenais. Visas zināšanas mēs jau tāpat nespējam paturēt prātā, un tas varbūt arī nemaz nav vajadzīgs, galvenais, ka mēs saprotam ievirzi, ka mums ir ieskats konkrētajā jomā un ka mēs zinām, kur atrast informāciju, kas mums nepieciešama.
Špikošana ir sevis apkrāpšana
Es esmu pret špikošanu. Tā ir sevis apkrāpšana. Labi, bērns tajā brīdī nošpiko, ja skolotājs to neredz, viņš ir laimīgs, bet, kad skolotājs sāk lasīt darbu, viņam uzreiz viss ir skaidrs, kā tas darbiņš ir tapis un kurā vietā ir norakstīts, jo parasti jau bērni noraksta vārds vārdā, kā no grāmatas. Mēs taču zinām, ka špiko jau ne tie centīgākie bērni, bet špiko tie, kuriem ir robi zināšanās un kuri nav tik uzcītīgi. Apmānīt skolotājus ir grūti. Taču es tiešām uzskatu, ka bērns špikojot apkrāpj sevi, apkrāpj vecākus. Jā, viņš ir apmānījis skolotāju, bet zināšanu taču nav. Nāks nākamais pārbaudes darbs, būs tādi paši jautājumi, bet zināšanu atkal nebūs. Lai gan mūsdienās man gribas teikt, ka bērni maz špiko. Pirmkārt, lai uzrakstītu špikeri, zināmā mērā ir jābūt pacietībai un apņēmībai. Un tādas diemžēl nav! Tie, kas nemācās, taču negribēs vēl špikerus rakstīt! Viņš labāk mēģinās nošpikot no klasesbiedra, kurš, viņaprāt, mācās labāk. Bet ir arī gadījumi, kad nošpiko, bet arī tam otram, no kā ir špikots, ir bijis nepareizi uzrakstīts. Par savu skolu man gribas teikt, ka bērni ir diezgan godīgi un nešpiko. Un eksāmenos, manuprāt, vispār špikošana nav pieļaujama, jo, aizejot uz nākamo skolu, viss nostājas savās vietās. Kas tu esi, tas arī esi – kā tu esi mācījies, tā tu kārto arī eksāmenus. Brīnumi nenotiek, un tas ir jāsaprot. Un nav jau arī tādu iespēju špikot eksāmenos. Tā kā bērnu skaits nav liels, viņi tiek izsēdināti un cits no cita nevar norakstīt. Galu galā arī skolotāji cītīgi visu uzmana. Jā, protams, var teikt, ka špikeru rakstīšana attīsta redzes atmiņu, bet tas ir tiem, kam tāda vispār ir. Taču tas varētu būt kā konspekts, nevis kā špikeris. Bērni jau nav profesionāli špikotāji, viņi nespēj nošpikot un atrast īsto informāciju, turklāt visu vielu taču špikerī arī nevar uzrakstīt. Bērns taču nevar zināt, kādi konkrēti jautājumi būs eksāmenā. Mēs skolā ar bērniem esam pārrunājuši, ka špikot nav vērts – pēc tam nepatikšanu ir daudz vairāk nekā reāli nopelnītā atzīme.
