Kā parasti, visvairāk apmeklētāju kultūras nama vestibilā ir tieši pēdējās desmit minūtēs pirms teātra vai koncerta. Vairākās rindās drūzmējas gan tie, kas vēlas garderobē atstāt virsdrēbes, gan tie, kuri steidzas ieņemt savas vietas zālē.
Esmu ar to rēķinājusies, tāpēc jau laikus atradusi savu sēdvietu un ieinteresēti pievērsusies gaidāmās izrādes programmiņai. Teātra iestudētā luga kādreiz redzēta citā izpildījumā, tāpēc jo interesantāk ir izpētīt aktieru sastāvu.
– Paklausieties, jūs taču sēžat manā vietā! – negaidot blakus atskan nikna sievietes balss.
Apmulsusi paceļu skatienu uz runātāju, jo neesmu pārliecināta, ka tikko dzirdētais attiecas uz mani.
– Jūs, jūs! – viņa apstiprinoši krata galvu un piebāž man savu biļeti cieši pie acīm.
Atliecu galvu, lai piefiksētu uz šaurās strēmeles rakstītos ciparus. Astotā rinda. Divdesmit otrā vieta. Tātad tieši aiz manis.
– Atvainojiet, bet jūsu vieta atrodas tepat aiz muguras, – pamādama ar roku, lēnīgi paskaidroju.
– Nekā nebija! Tā varbūt ir jūsu vieta, bet manējā ir te, kur sēžat jūs! – sieviete acīmredzami kļūst dusmīga.
Par laimi, mūs ir sadzirdējusi arī mana blakussēdētāja.
– Šī ir septītā rinda, – viņa izpalīdzīgi paskaidro. – Kura vietiņa ir jums?
– Divdesmit otrā, – sieviete pieklust un ilgi pēta savu biļeti. – Jā, astotā rinda…
– Un man tagad būs jāsēž aiz jums!? – mirkli vēlāk viņa neapmierināti izsaucas. – Izauguši te divi metri bez kakla, un citiem tāpēc jācieš.
Lai arī līdz viņas pieminētajiem auguma izmēriem man krietni pietrūkst, pilnīgi neapzināti ieslīgstu krēslā dziļāk – lai jau cilvēkam mazāk kreņķu, tāpat jau acīmredzamā neomā atnākusi uz teātri.
Sievietes rosīšanās aiz manas muguras nebeidzas ar ērtu apsēšanos krēslā. Čab maisiņi, čaukst papīri, nopīkst telefona īsziņa. Tieši tad ierodas arī viņas blakussēdētāja, un abu sastapšanās kļūst par notikumu visiem tuvāk sēdošajiem.
– O, sveika vecā čība! – sieviete priecīgi izsaucas. – Tu arī kultūru baudīt atvilkies? Pazviegt sagribējās? Sen neesi redzēta!
Otras sievietes sajūsmu es gan nesaklausu, tikai klusu balsi, kas kaut ko saka.
– Tu mēma vai aizsmakusi? – pirmā smejas. – Takš runā tā, lai var dzirdēt!
Otrā atkal kaut ko klusām nobubina un izskatās, ka nedomā iesaistīties sarunā. Tad arī pirmā pāriet uz klusu čukstēšanu un kādu brīdi es par abām aizmirstu. Pareizāk – gribētu aizmirst, jo grūti nedzirdēt monologu par trīskārtēju matu krāsošanu, problemātisku nagu apgriešanu un kāju atmatošanu, kūts smakas izdzīšanu…
Beidzot zālē nodziest gaisma, un izrāde var sākties. Kā noprotams pēc dialogiem, uz skatuves ir iznākusi Anna, Elmārs un Miervaldis.
Anna mudina Elmāru apsēsties un sāk sūdzēties par dzīvi:
– Tas patiešām ir ārprāts! Tu, cilvēks, plēsies, mokies…
– Re, kā viņa pareizi saka – ārprāts! Tas ir ārprāts, – pusbalsī komentē man aiz muguras sēdošā sieviete.
Ko Elmārs atbild Annai, nedzirdu, jo sieviete aizmugurē ir skaļāka.
– Ja tu zinātu, kā es savā saimniecībā esmu noplēsusies! Pārplēsusies, – viņa uzrunā blakussēdētāju.
Tā kaut ko klusiņām atbild, bet stāstītāja tikko uzņēmusi kursu, un neviens viņu neapturēs. Lai kā cenšos iejusties izrādes gaitā, caurais jumts, sapelējušais siens, sabrukusī aizgalda un vēl visvisādas saimnieciskas lietas nomāc mākslas balsi. No klusinātās bubināšanas pēc brītiņa līdz manām ausīm izlaužas viens skaļāks, izmisuma pilns “kāpēc?”, uz ko tieši tajā brīdī no skatuves atskan it kā Elmāra atbilde:
– Tāpēc, ka pampi!
Anna cenšas vīram kaut ko iebilst, paskaidrojot, ka naktīs jau visi guļ, bet Elmārs iesaka brītiņu paklusēt.
Sieviete man aizmugurē burtiski uzsprāgst:
– Pareizi! Klusēt! Visiem tikai mutes ciet, lai klusē! Tā jau arī manam bijušajam, pirmajam, priekšnieks teica – klusē, bet viņš…
Dzirdu, kā sievietes balss pāriet labi sadzirdamos šņukstos, un blakussēdētāja atkal metas slāpēt nevēlamos trokšņus. Sarosās arī citi teātra skatītāji, viens otrs savu nepatiku atļaujas paust skaļāk, un tā Miervalža un Elmāra dialogs daudziem izkrīt no lugas sižeta. Kā vēlāk saprotam – tas ir bijis ļoti būtisks, lai izprastu tālāko notikumu gaitu.
Saruna aiz muguras tomēr ir pieklususi, kādu laiciņu visi seko notikumiem uz skatuves, līdz Elmārs iedziedas:
– Cerība ir mūsu māsa, cerība kā nazis ass…
– Jā, jā, tā jau visi gudri, to vien skaita – ceriet, ceriet, – sieviete aizmugurē pusbalsī izsaucas. – Cita nekā jau nav ko teikt! Bet kurš tad no cerības ir paēdis?
Dzirdu, kā blakussēdētāja viņu klusina, un kādu brītiņu aktieru vārdiem pa visu spraucas tikai čuksti.
Uz skatuves Anna jautā Miervaldim: – Kā tad klājas mātei?
Miervalža atbildi es atkal nesadzirdu, jo sievietei aiz muguras šis jautājums ir kā uguns pakulās.
– Tā gan! Lai pastāsta, kā klājas mātei! Diez, kad viņš to pēdējo reizi ir redzējis! Manējais vecākais pirms četriem gadiem kā aizbrauca uz ārzemēm, tā māti aizmirsa.
Dzirdu, kā blakussēdētāja atkal cenšas sievieti mierināt, bet motoru, kurš labi ieskrējies, tik viegli neapturēt.
– Kā vienmēr visatbildīgākajos brīžos tu aizlaidies, – uz skatuves Anna uzmet garu karstajiem akmeņiem, kas man jau labu laiku čūkst aiz muguras.
– Re, kur prātīgs sievišķis! – izsaucas sieviete aizmugurē. – Jau atkal kā ar āmuru pa naglas galvu! Tādi viņi visi! Pār vienu kārti metami! Mans bijušais, otrais, aizlaidās tad, kad…
Šoreiz tie nav tikai blakussēdētājas čuksti. Arī man gribas skatīties un klausīties to izrādi, kas notiek uz skatuves.
– Ja jums ir grūti klusām nosēdēt, tad varbūt labāk ejiet laukā. Netraucējiet citiem skatīties izrādi! – pagriezusies pret sievieti, pusbalsī bilstu.
– Tikai nedzer no rīta alu! – uz skatuves Anna papildina.
– Kas jūs tāda esat, ka mani dzenat ārā? Ar kādām tiesībām! – sieviete man aiz muguras pusbalsī atcērt. – Man ir nopirkta biļete…
-Ej uz virtuvi un vairs nerādies! – Anna uz skatuves komandē Elmāru.
-…un es nekur neiešu! – savu teikumu lepni pabeidz sieviete aiz muguras.
Ievelku elpu, lai vēl kaut ko teiktu, bet mani apsteidz Elmārs uz skatuves:
– Ja tu tā bļaustīsies, izsaukšu ātro palīdzību!
Šajā brīdī pacietības mērs ir pāri plūdis arī manai blakussēdētājai. Cēli pagriezusies, maigā balstiņā viņa skaļo runātāju cenšas vest pie prāta:
– Kundzīt, padomājiet, lūdzu, – kas notiktu, ja mēs visi tā uzvestos kā jūs?
Tikmēr kaut ko īpašu uz skatuves ir pateicis arī Elmārs vai Miervaldis, vai varbūt Anna, jo zāle pēkšņi uzviļņo skaļos smieklos un aplausos. Sieviete mums aiz muguras kaut ko saka, bet viņas teiktais pazūd vispārējā sajūsmā.
Izrāde turpinās. Jūtu, ka manī vēl labu laiku neatslābst saspringums pēc nesenās vārdu pārmaiņas, vai varbūt tā ir zemapziņa, kas gaida jaunus uzbrukuma signālus no aizmugures.
Grūti nākas ieklausīties aktieru sarunās uz skatuves, jo prātā viena pēc otras nāk citas izrādes ar situācijām, kas liek brīnīties – ko tik cilvēki nedara teātra laikā! Un patiešām – kā tas izskatītos, ja visi zālē sēdošie uzvestos tā, kā viņi?
Adīšana un tamborēšana it kā citiem netraucētu klausīties izrādi, turklāt – kāpēc gan neizrādīt savas prasmīgās rokas?
Neatliekama un neizsmeļama attiecību skaidrošana balsī un pusbalsī… Bet ja nu tas ir ļoti neatliekami? Ja nu pusstundu vēlāk viss jau būs beidzies? Turklāt – uz skatuves taču arī notiek drāmas!
Režisora un sufliera iemaņu attīstīšana, sēžot desmitajā rindā, izrādes notikumu priekšlaicīga atstāstīšana, t.i., prognozēšana… Padomājiet paši – ja nu kādam ir nestabila nervu sistēma? Labāk jau lai vismaz tuvāk sēdošie laikus zina, kurā brīdī kurš aktieris kādu pagrūdīs vai skaļāk uzkliegs, vai, pasarg’ Dievs, nošaus.
Cik daudz īsziņu var uzrakstīt vienas izrādes laikā? Uz šo jautājumu noteikti var atbildēt daudzi. Pareizāk laikam – daudzas, jo vairumā gadījumu izrādās emocionālākas un daudzvārdīgākas.
Telefoni un planšetes – mūsu ikdienas neatņemamas sastāvdaļas. Ir svarīgi vienmēr turēt roku uz pulsa. Ja nu tieši šajās pāris stundās izmainās visa dzīve?
Pret to, ka kāds izrādes laikā klēpī tur atvērtu grāmatu, man grūti iebilst – varbūt viņš salīdzina lugu ar aktieru tekstu?
Tikai – kur tad aiz visa šī paliek izrādes baudīšanas prieks? Aktieru spēles vērošana un kādreiz tik izteiktā lielu talantu pielūgsme? Emocionālais līdzpārdzīvojums un ieguvums? Teātrim raksturīgā īpašā noskaņa… Un galu galā – zināšanas!
– Kur tu paliki? Nāc taču pie cilvēka! – Elmārs uz skatuves sauc Annu, sieviete man aiz muguras skaļi nošņācas: “Kaza” – un es attopos, ka tālu esmu aizdomājusies.
Izrāde turpinās. Aktieri lieliski izdzīvo savu varoņu likteņstāstus, smīdina publiku, un man gandrīz jau aizmirstas nesenā nepatīkamā vārdu pārmaiņa.
Kad Anna no skatuves Elmāram nikni prasa: “Ko tu klusē?” – sieviete aiz muguras atkal sāk kaut ko purpināt, tomēr viņas sakāmais ir krietni pieklusis.
Kaut kad vēlāk Elmārs prasa Annai:
– Ko tu tur visu laiku burkšķi?
Annas atbilde man paliek mīkla, tāpat kā daudzas citas dialogu daļas šajā vakarā, jo sieviete man aizmugurē pusbalsī atsaucas:
– Kā lai neburkšķ! Jums tur teātris, bet man te dzīve!
Elmārs uz skatuves, šķiet, viņu ir sadzirdējis:
– Tu gribi teikt, ka es neesmu pie pilna prāta?
Sieviete aizmugurē iespurdzas:
-Vai tad es to tev? Glupais veci.
Pateicoties režisora iecerētajai pauzei, dzirdu arī Annas atbildi:
– Pārslēdz labāk kanālu!
Sieviete aizmugurē atkal iespurdzas:
– Pareizi, šai atkal seriālus vajadzēs skat…
Teikums nez kāpēc apraujas pusvārdā. Iespējams, blakussēdētāja šerpāk iebakstījusi sānā.
Par laimi, lugas autors Annas mutē ielicis arī šim vakaram svarīgākos un spēcīgākos vārdus:
– Es ar tevi vairs nerunāšu ne vārda.
Un man aizmugurē beidzot iestājas klusums.
