Domāju, ka šādu šekspīrisku lozungu varētu piedēvēt sestdien notikušajam partijas “Vienotība” ārkārtas kongresam. Līderis nomainīts, tikai vai tas mainīs arī šā veidojuma eksistenci uz Latvijas politiskās skatuves. Daudzi šaubās. Atceros, ar kādu milzīgu patosu politikā iesoļoja kādreizējā baņķiera Einara Repšes “Jaunais laiks” ar saukli “Gods kalpot Latvijai!”, ar solījumiem Latvijā atjaunot labklājību, ar valsts atbalstu uzņēmējiem, kā arī pārticību un drošību iedzīvotājiem. Visi solījumi izrādījās gaisa burbuļi. Situācija bija jāglābj. Trim partijām apvienojoties, dzima “Vienotība” – spara un apņēmības pilna. Tikai gadu no gada politiskajos ķīviņos un iekšējās intrigās tās spozme zuda. Un ne bez partijas līderes līdzdalības. Mēs, vēlētāji, sekojām viņas izlēcieniem un politiskajām manipulācijām. Taču krahs iestājās tad, kad, “pateicoties” Āboltiņai, tika zaudēts premjera krēsls un “Vienotībai” bija jāpaiet malā. Jau tad bija saprotams, ka diezin vai kādreiz vadošā partija spēs pacelties. Vai Piebalgam, pārņemot vadīšanas grožus, izdosies “Vienotību” atgriezt varas gaiteņos? Grūti prognozēt. Atliek vien brīnīties, ka Āboltiņa joprojām paliek gozēties varas saulītē. Maz ticams, ka viņa iztiks bez gaisa jaukšanas. Vai tās būtu “Vienotības” veiksmes stāsta beigas?
Jautājums “Būt vai nebūt?” paliek atklāts, runājot arī par Valsts ieņēmumu dienesta turpmāko darbības kursu. Vai, Pētersonei atstājot savu amatu, pārmaiņas šajā milzīgajā valsts institūcijā turpināsies? Kurš būs tas, kas spēs cīnīties ar “astoņkāji”, kas nevēlas nekādas izmaiņas, jo ir taču tik ērti dzīvot sātīgi, valdonīgi un tanī pašā laikā – brīvi?
