Šogad Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena Gulbenes novadā izvērtās visas dienas garumā. Tas saistīts ar Latvijas Valsts prezidenta iespējām ierasties pēcpusdienā, kā arī plašo pasākumu klāstu gan Gulbenes dzelzceļa stacijā, gan Litenes pagastā, kur tautas namā jau no agra rīta sākās starptautiska konference. Tajā tika runāts par Baltijas valstu okupācijas režīma represijām pret iedzīvotājiem un armiju virsniekiem. Zālē, kura bija stāvgrūdām pilna, manīju dažus vietējos, daudz sirmu galvu, kurām šī tēma tiešām liekas saistoša, un daudz militāristu dažādos formas tērpos. Ļaužu attieksme pret runātājiem bija ļoti dažāda. Citi klausījās ļoti uzmanīgi un uzdeva jautājumus, citi, domās iegrimuši, vērās tālumā, citi klusītiņām sačukstējās. Taču manu uzmanību piesaistīja daži formās tērpti jaunieši, kuri mierīgi snauduļoja tā sauktajā “kamčatkā”, un daži, kas neatlaidīgi sērfoja internetā, čatoja un spēlēja spēlītes savos mobilajos tālruņos. Kur paliek mundiera gods? Varbūt to aizstāj kāds cits sinonīms, tāpat kā mundieri esam aizstājuši ar formas tērpu. Taču man tā tomēr likās necieņa pret klātesošajiem un galvenokārt runātājiem tribīnē. Ja jau reiz esi uzvilcis mundieri, tad tev būtu jāinteresējas par šādām tēmām un pienākums būtu par tām zināt vai vismaz klaji neizrādīt, ka šīs tēmas tev nav saistošas. Lai arī par 1941.gada vasaras notikumiem Litenē diskutē vēl šobaltdien, domāju, ka attieksme pret mundieri toreiz bija daudz nopietnāka. Gribētos, lai dažiem mundieris nebūtu uzvilkts kļūdas pēc, tad visi mēs varēsim justies drošāk.
