Valsts policijas koledžas izlaidumā radās pārdomas par mūsu valsts policiju un attieksmi pret to. Saņemot profesionālās kvalifikācijas apliecību un kaprāļa uzplečus, kadeti svinīga saka: “Gods kalpot Latvijai!” Bet… izsniedzamās apliecības uz galda bija saliktas apgrieztās biroja papīra kartona kastītēs. It kā sīkums, bet no sīkumiem sastāv visa mūsu dzīve. Neticu, ka nevar iegādāties skaistas plastmasas kastītes, jo izlaidumi koledžā taču ir tās ikdiena. Acīmredzot tā tomēr ir attieksme. Skumji, ka tas neuztrauc arī Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi, kurš piedalījās svinīgajā pasākumā. Tāpat skumji, ka problēmas sagādā, piemēram, formas tērpi, apavi, kuriem būtu jābūt ļoti kvalitatīviem un ērtiem, jo tajos jāpavada visa diena vai pat diennakts, bet acīmredzot arī šeit “strādā” iepirkums. Dzirdēju, ka daži kadeti, kas sapņoja par šo profesiju, redzot tās aizkulises, vairs nevēlas šajā arodā strādāt. “Policists, tas faktiski ir dzīvesveids, tā ir filozofija, tas ir aicinājums, tieši tā. Es arī joprojām pieturos pie šāda apgalvojuma, un tam tā arī jābūt. Policists ir 24 stundas policists,” uzskata Ķuzis. Jā, bet arī policistam jābūt motivācijai strādāt un jāuztur ģimene. Zinām, ka valstī policistu trūkst (kāpēc?), ka konkurss uz koledžu ir liels (paradokss!), bet skumji, ka algas policistiem joprojām nav sasniegušas pirmskrīzes līmeni. Manuprāt, valdībai ir jāmaina attieksme, nevis jāraud par naudas trūkumu. Kā saka, dots devējam atdodas.
