(Turpinās no 14.jūnija laikraksta)
Sākumā mani šie uzbrukumi sarūgtināja un nomāca, un grauza dienu no dienas, jo es nepratu kā Līziņa par tiem pasmaidīt, lai gan ikvienai spētu paskaidrot: “Mīļās, ja vien jūs vēl atceraties – mazi bērni raud! Dažādu iemeslu pēc raud! Ne tikai tādēļ, ka nav pabaroti, padzirdīti un ir niķīgi. Viņiem nāk miegs, šķiļas zobi, sāp vēders, gribas sajust mammu, gribas uz rokām… Bet viņi vēl neprot to izteikt ar vārdiem.”
Tādās reizēs Līziņa bieži gadījās man blakus un mierināja: “Tie cilvēki nezina, ko viņi dara…”
Reiz manā un mazuļa pastaigas laikā, kad kārtējā klāt pienākusī soģe atkal bargi kratīja pirkstu manam mazdēliņam pie deguna un dusmīgi pieprasīja: “Beidz brēkt!” – pilnīgi negaidot man blakus nostājās kaimiņiene un aizvēra sievietei muti jau ar pirmo jautājumu: “Es varbūt varu tev palīdzēt?”
Tas tiešām izklausījās neparasti – kāds uz ielas tāpat vienkārši piedāvāja palīdzību… Bet tā jau bija Līziņa, kura prata gan somu paturēt, gan ratiņus pastumt, kamēr es mazuli klēpī auklēju, gan mīļi un gudri parunāties.
“Kas tad nu ir? Kurš tad tevi, maziņais, tā nobaidījis? Vai varbūt tev zobiņš nāk?” Līziņa rotaļīgi vērsās pie mana mazdēliņa, lai gan es sapratu – tā viņa sarunājās ar klāt pienākušo un vēl arvien prom neaizgājušo soģi.
“Tu jau vēl maziņš, runāt neproti, tāpēc tik skaļi tev kaut ko gribas,” mīlīgi dudinot, Līziņa tipināja mums blakus.
“Gudrā uzradusies! Ko jūs viņu aizstāvat?” pāris soļus aiz muguras iesaucās bargā soģe. “Kas tad te notiks, ja visi bērni ratos šitā taurēs?”
Līziņa apstājās un, noslēpumaini smaidot, pagriezās pret neganto runātāju.
“Mīļā, jums pašai bērniņi ir?”
“Paldies Dievam, nav,” uzrunātā atcirta.
“Man arī nav,” skumji noteica Līziņa, “un tieši tāpēc es viņus tik ļoti mīlu. Viņi ir kā mazi zvaniņi – tik dzidri trillina! Prieks klausīties.”
Atceros mūsu pirmo satikšanos pirms gadiem divdesmit. Tolaik sāku dzīvot pilsētas dzīvoklī. Pirmais, kas mani pārsteidza, bija svaigi sakopta puķu dobe zem mana un kaimiņu dzīvokļa loga. Toreiz vēl nobrīnījos – kurš entuziasts uzņēmies tādu darbu daudzdzīvokļu nama pagalmā, kur nemitīgi riņķo bērni, bumbas, kaķi un suņi? Pie citiem mājas logiem neko tamlīdzīgu nemanīju.
Jau nākamajā dienā saklausīju kādu rosāmies pa dobi un tūlīt arī devos iepazīties. Galvenokārt jau gribējās pateikt paldies par ziedošo krāšņumu, kas kā dāsna dāvana bija atvēries zem mana loga. Zvaniņu, pīpeņu un krāšņu peoniju ceri, īrisi…
“Gribējās kādu krāsas pleķīti pagalmā,” kaimiņiene silti smaidīja, “citādi viss tik vienādi zaļš. Pagalms bez ziediem – tas ir tāpat kā māja bez logiem. Skumji.”
Taujāta, vai citi šim krāšņumam netraucē augt, saimniece papurināja galvu:
“Tagad jau vairs ne. Sākumā gan augas dienas blakus stāvēju, kamēr lielajiem delveriem ieskaidroju – ziedi ir pagalma seja. Dvēsele. Tāpat kā māja. Ja tā ir sakopta un kārtīga, dzīvošana arī ir sirsnīgāka, mīļāka, labāka.”
Līziņas teiktajam varēju tikai piekrist, un, lai nepārtr ūktu tikko aizsākusies saruna, apjautājos:
“No kā šis krāšņums aizsākās? Sen?”
Pieliekdamās, lai izrautu vēl kādu tikko pamanāmu nezāles asnu, Līziņa it kā iesmējās:
“No zemes. Viss vienmēr sākas no zemes. Šajā pašā vietā pie mājas bija saaugusi lekna gārsa un pienenes, bet manai paziņai dārzā – viena aramzeme. Neesot ar ko trušus barot, tāpēc es pieteicos izlīdzēt. Tad vēl arī pašas mazdārziņš izrādījās par tālu, bet istabas puķes gribējās izstādīt laukā. Iebāzu tepat zemē pie loga. No dārza atnesu pāris cerus, un tā nu tie aug griezdamies. Kaimiņi smejas: “No maza prieka daudz labuma: zāle noplūkta, truši paēduši un vēl puķes pie mājas zied.””
Pāris vasaras vēlāk, kad Līziņu jau biju krietni labāk iepazinusi, kādā dienā satiku viņu uz blakus ielas apšķibījam man nezināmas savrupmājas krietni kuplo liepiņu žogu.
“Atkal esat iesaistījusies kādā labdarības projektā?” uz labu laimi minēju.
“Manas paziņas kazai atskrējuši kazlēni, un viņa man vienu uzdāvināja. Nu jau man tajā kūtiņā vesela saimniecība: pieci truši un kaza. Nosacījumi izdevīgi, tikai par ēdamo pašai jāgādā, bet tā nu gan nav nekāda bēda! Labuma apkārt vairāk nekā vajag! Kaut vai te – saimnieki ārzemēs, bet krūmiem zari uz ielas liecas un visiem tikai traucē. Neļaus tak labumam tā vienkārši iet postā!”
Par Līziņu varēja tikai pabrīnīties – kur viņai radās enerģija, pacietība un spēks.
Pirms pāris gadiem manīju, ka viņa uzņēmusies šefību par diviem miskastniekiem. Viņa gan ne uzreiz man atzinās savā spontāni pieņemtajā lēmumā. Reiz iznesusi savu atkritumu sainīti, bet pie konteinera augšpus pamatīgi nomelnējušam ādas pusmētelim – kaut kur redzēta seja.
“Mī un žē! Ko tad tu te?” tik vien spējusi izsaukties, atpazīstot savu kādreizējo darbabiedru. Tas uzreiz meties ap kaklu, laikam jau sajuzdams pietuvojamies glābšanas riņķi, bet Līziņa atsprāgusi kā no verdošas lavas. Tāda amonjaka smaka, ka deguns jāspiež ciet!
Pāris teikumus pārmijuši, un Līziņa aizsteigusies uz dzīvokli pēc puskukuļa maizes. To atdodot, gan noteikusi, ka vairāk nekā nespējot līdzēt, tomēr nākamajā dienā pa logu vērojusi – kad tie abi slīpēs uz šo pusi.
No tās reizes tad arī viss sākās. Šad tad nopirka viņiem pa rupjmaizes ķieģelītim – lai tak neēdot to sapelējušo maizi; šad tad pa brētliņu bundžiņai – lai nelaizoties ap sastāvējušajiem pārpalikumiem; šad tad iztukšotā krējuma trauciņā ielika kādu karoti pāri palikušas putras vai kartupeļu biezeņa – lai nevācot izbārstītās tupeņu mizas; šad tad… Nē, labāk nebojāt citiem apetīti.
No paziņas mājām savāca viņas vīra vecās drēbes – lai abiem klaidoņiem cilvēcīgāks izskats. Beigu beigās neizturēja un uzdāvināja ziepju gabaliņu – viņas māte teikusi, ka tīrā sejā skaidrāks skatiens.
Vienu gan viņa nedarīja – abus nelaimes putnus nelaida savā dzīvoklī, lai gan, kā zinu, abi ne reizi vien zvanījuši pie viņas durvīm un pat draudējuši ar nomušīšanu. Līziņai patīkot tīrības smarža un viņa nevēloties to sabojāt.
Ak, jā, un arī naudu nedeva. “Ne tāpat vien bez nodoma Dievs cilvēkam iedevis divas rokas un kājas, bet – lai šis tās kustinātu un sev algu pelnītu,” viņa visgudri sprieda.
Tieši tāpēc reiz pie tējas tases atļāvos viņai ciemkukulī pasniegt vēl nevienam neteiktu komplimentu: “Elizabete, ja vien tas būtu iespējams, es jūs vēlētu par prezidenti.”
Ai, cik gardi viņa par to smējās!
“Ko nu, ko nu… Ne nu es politiķis, ne banku speciālists. Kas no manis par prezidentu?”
“Jūs esat dzīvesgudrs cilvēks, kurā visi ieklausītos.”
“Ko nu, ko nu… Es jau vēl tikai mācos,” Līziņa dziļdomīgi pasmaidīja. “Un kas tad notiks, ja manis te nebūs?”
Tiesa gan – kas?
