Nu jau visa pasaule ir apradusi ar domu, ka Lielbritānija ir spērusi platu soli pretī tā saucamajai brīvībai. Taču tikpat plats solis ir sperts pretī kaut kam nezināmam un pat biedējošam. Tas, ka sākums būs grūts gan pašiem britiem, gan pārējām 27 ES valstīm, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Ja tiešām “laulība” starp Lielbritāniju un Eiropas Savienību tiks šķirta, vislielākās zaudētājas būs nabadzīgākās valstis, tostarp Latvija. Lai arī kā mēs to negribētu atzīt, mēs tomēr kaut kādā ziņā dzīvojam uz viņu rēķina. Tīri matemātiski mēs taču vairāk saņemam, nekā dodam. Apvienotā Karaliste nenoliedzami ir spēcīga ar savu ekonomiku, armiju, zinātni un lielo ietekmi pasaules politikā, tāpēc tās izstāšanās ne tikai sakaitina Briseles augstākos ešelonus, bet arī rada zināmu rīvēšanos starp Eiropas tautībām kā tādām. Un noteikti savu vārdu gribēs teikt arī skoti un ziemeļīri. Pārmaiņas, ja tādas būs, noteikti skars mūs visus. Pat Gulbenes bezpajumtnieku, kuram būs grūtāk atrast izmestu sakaltuša siera gabalu, jo uzņēmējam, kurš tirgojās ar britiem, samazināsies ieņēmumi. Ieguvējas varētu būt valstis, kuras var cerēt, ka notiks tautiešu atgriešanās, varbūt pat piespiedu kārtā. Un pirmām kārtām tiem vajadzētu būt tiem, kas pārtiek no pabalstiem, nevis nopelnītās naudas. Taču viennozīmīgi par to priecāties nevar. Ja šādi slīpēti ļaudis nav vajadzīgi tur, kāpēc lai viņi būtu vajadzīgi šeit? ◆
