Viņš iesteidzās kā spēja vēja brāzma. Kā pēkšņi iestājies pavasaris, kā karsti iedegusies liesma. Pilns enerģijas, spara un pārliecības par savu varēšanu. Uz mirkli apstājās telpas vidū, lai saņemtu drosmi, vai varbūt, lai ievilktu elpu vai atrastu to īsto vārdu, ar kuru pievērst sev uzmanību.
Lai gan – visi jau tāpat skatījās uz viņu: gan tie, kuri stāvēja pie galda ar grāmatām rokās, gan tie, kuri vēl tikai tuvojās no telpas viņa gala.
Pārņemts ar savu misiju, sparīgā nāciena inerces vadīts, vīrietis pastiepa uz priekšu rokas, lai ar plašu vēzienu atbrīvotu sev vietu pie galda. Ar vienu roku pastūmis malā sievieti, kura lēnīgi pārcilāja atnesto grāmatu kaudzītes, ar otru pabīdījis malā uz sēdekļa pamesto iepirkuma tīkliņu, vīrietis smagi atslīga krēslā.
– Mani atsūtīja pie jums, – straujajā nācienā aizkusis, viņš savu sakāmo izpūta vienā īsā izelpā. – Teica, ka jāiet uz bibliotēku.
– Jums kaut kas steidzams? – apjautājos, vienlaikus turpinot ievadīt datorā lasītājai izsniedzamās grāmatas. Sekojot informācijai monitorā, īsu skatienu veltīju arī apmeklētājam. Pusmūža vīrietis izskatījās patiešām satraukts, un es jau sāku prātot, kas viņam varētu būtu gadījies. Pazudusi vai sabojāta bibliotēkas grāmata, varbūt noklīdis kāds svarīgs dokuments, kas palicis nodotajā izdevumā, steidzami vajag kaut ko izdrukāt vai atrast…
– Es jau biju gan šur, gan tur, bet man teica, lai nākot tieši pie jums, – vīrietis pārliecās tuvāk galdam. – Jums būšot laiks mani uzklausīt – tā man teica.
Skaidri saklausīju, ka uzsvars nepārprotami likts uz vārdiem “būšot laiks”. Vēl arvien sekojot informācijai monitorā, prātoju – kas gan šoreiz būs tie zemūdens akmeņi, ja “šur un tur” laika nav bijis? Varbūt vīrieša jautājums attiecas uz pavisam citu jomu? Šīs aizdomas mani darīja uzmanīgu.
– Jums būs mirklīti jāpagaida, jo redziet – te rindā jau gaida vairāki lasītāji, – centos nomierināt vīrieša satraukto prātu.
Ar plašu žestu pacēlis virs galda kreiso roku, viņš atbīdīja virsjakas piedurkni un ieskatījās apjomīgā rokas pulkstenī.
– Es nevaru gaidīt, – viņš steidzīgi iebilda. – Labvēlīgais zvaigžņu stāvoklis drīz mainīsies. Man ir atlikušas tikai nepilnas desmit minūtes. Turklāt tieši šobrīd ir pozitīvi lādētas enerģijas tveršanas laiks! Jums mani jāuzklausa jau tūlīt!
Ar tuvākās apmeklētājas izvēlēto grāmatu kaudzīti tikmēr biju tikusi galā, tāpēc steidzīgi sniedzos pēc nākamās. Sieviete atvadījās, novēlēja pieklājīgus lasītājus, un viņas vietā pie galda nostājās nākamā. Vīrietis pieliecās vēl tuvāk un centās man ieskatīties acīs.
– Es esmu uzrakstījis lugu, – viņš strikti paziņoja. – Es gribu jums to nolasīt. Tūlīt nolasīt. Jums patiks!
Šāds paziņojums man neapšaubāmi lika pārtraukt grāmatu pieņemšanas procesu un ieskatīties vīrietim sejā: viņš to nopietni?
– Atvainojiet, bet šiem apmeklētājiem tomēr priekšroka – viņi gaida krietni ilgāk, – centos viņu piebremzēt, bet vīrietis atvēra savu līdzpaņemto mapīti un izplāja uz galda žūksni lapu.
– Es visu ne, es tikai labākos fragmentus jums nolasīšu, – viņš steidzīgi šķirstīja papīrus. Izvēlējies vienu no lapām, viņš atvilka vaļīgāk ap kaklu apmesto šalli un sagatavojās lasīšanai.
– Atvainojiet, – centos iebilst, bet vīrietis manī vairs neklausījās.
Ievilcis elpu, viņš sāka bērt vārdus, kuriem mani vajadzēja iepazīstināt ar lugas personāžiem – politiķiem, deputātiem, vienkāršiem strādnieciņiem un baskājiem bērneļiem. Tajā pašā laikā kaut ko par grāmatām jautāja pretim stāvošā sieviete, bet vīrieša eksaltētais lasījums nomāca visas blakus skaņas.
– Atvainojiet, – vēlreiz mēģināju ko iebilst, bet tikpat labi es to varēju teikt savam monitora ekrānam vai sistēmblokam. Neviens mani nedzirdēja, tāpat kā es nedzirdēju, ko jautāja sieviete.
Piecēlos kājās, lai pieliektos viņai tuvāk, bet vīrietis manu rīcību uztvēra pēc sava prāta:
– Nebēdziet, es ātri, tikai dažus fragmentus no lugas!
Žigli izvēlējies vēl pāris lapas no kaudzītes, viņš atsāka savu izteiksmīgo lasīšanu. Šoreiz tas bija kāds sarkasma pilns dialogs starp deputātu un traktoristu, kurā pozitīvais tēls, protams, bija pēdējais.
Uzklausījusi sievietes lūgumu, devos pie plaukta meklēt viņai vajadzīgo grāmatu, bet vīrietis tikmēr aizrautīgi turpināja lasīt. Sieviete vēl kaut ko teica, tad nosodoši palūkojās no augšas uz sēdošo vīrieti, kurš, protams, neko citu nemanīja, kā tikai savas lugas varoņu viņaprāt efektīgos dialogus.
Ainārs Aivaram solīja uzņēmumu ar strauji augošu peļņu, Guntis viņus izsmēja par aizkavējušos zīdaiņu vecumu, Jānis vai Tālis ieteica visiem doties uzrakt atmatas.
Teatrāli žestikulēdams, neatzītais dramaturgs centās piesaistīt apkārtējo uzmanību, bet man nebija izvēles – apmeklētāji vēlējās saņemt grāmatas, turklāt, neiedziļinoties lugas sižeta niansēs. Četri rindā stāvētāji te skaļi nopūtās, te izteica klusus komentārus, kāds pat pamanījās uzkāpt vīrietim uz kājas, bet viņš tikai noskurinājās un turpināja lasīt.
– Atvainojiet, – centos viņu piebremzēt, bet tas bija kā smilšu graudiņa čuksts lielai grants kaudzei.
– Varbūt vēlāk? – centos iebilst, bet tas bija kā oda pieskāriens raupja koka mizai.
Vēl pāris reizes paspēju tikai atplest muti, lai kaut ko bilstu, bet sīko ieelpas pauzi tūlīt aizpildīja turpmāko vārdu plūdums – vīriešu sulīgie dialogi vēl tik tikko uzņēma apgriezienus.
Pieļauju, ka tā luga nebija no pašām sliktākajām, taču es tāpēc nevarēju likt gaidīt vairākiem bibliotēkas apmeklētājiem. Izšķīros par radikālu žestu – pastiepos un uzliku plaukstu aprakstītajai lapai. Nepatīkami pārsteigts, vīrietis strauji pacēla skatienu.
– Ir tik slikti? – dramaturgs bažīgi paskatījās uz mani.
– Es tā neteicu, tomēr es nebūšu tas cilvēks, kas spēs novērtēt jūsu veikumu, – beidzot man radās iespēja pateikt būtisko.
– Es zinu, zinu, man teica – pie jums labāk nākt ar dzeju, – vīrietis sāka nervozi vākt kopā lapas. – Man ir! Man ir arī poēma! Daudz labāka par lugu! – viņš priecīgi rosījās. Sabīdījis lapu žūksni mapē, viņš no somas izcēla pabiezu kladi.
– Lūk, šī jums noteikti patiks! Tur viss kā dzīvē! – viņš burtiski staroja.
– Viņš tagad arī to lasīs? – izsaucās kāds vīrietis, un viņa balsī bija jaušams aizkaitinājums.
– Jūs taču to nepieļausiet, vai ne? – ierunājās vēl kāda balss, tiesa – miermīlīga.
– Kāpēc tad ne? Jums arī vajadzētu to dzirdēt, nevis likt man klusēt! – neatzītais dramaturgs sparīgi metās sevi aizstāvēt. – Tā visa ir patiesība, kas te aprakstīta! Tā visa ir dzīve! Paklausieties tikai, un vēl sakiet, ka tā nav.
– Nē, viņš taču tagad to murgu nelasīs? – vīrietis skaļi iebilda. – Man nav laika te stāvēt!
– Es tūlīt jūs apkalpošu, – izpalīdzīgi piedāvājos. Piecēlos no krēsla un pasniedzos pēc viņa grāmatām.
Dramaturgu, kurš tobrīd jau pretendēja uz dzejnieka statusu, mana rīcība neapturēja. Atvēris kladi, viņš sāka izteiksmīgi deklamēt:
– “Krēsli, soli sadalīti,
Kabineti piepildīti,
Varu rokās kungi ņem
Un par mūsu dzīvi lemj.”
Vai arī šis pants:
“Valstī viss uz leju iet,
Daudzas iestādes slēdz ciet.
Ļaudis pako čemodānus,
Lai nav jāatstiepj še kājas.”
Un sakiet vēl, ka tā nav! Ir taču tā! Un atskaņas arī ir kā nākas!
Ārpus rindas ticis pie savām grāmatām, aizkaitinātais vīrietis vairs neiebilda. Vēl piekrītoši pamāja ar galvu un novēlēja:
– Rīmē tik tālāk, šitādi panti tev labāk sanāk!
– Nu, re, es jau teicu, ka patiks! – dramaturgs lepni iztaisnoja plecus. – Es tūlīt tev vēl nolasīšu vienu pantu:
– “Dienvidtilts kā caurais maiss
Dibenā tam tukšums baiss.
Kā miljoni tur iekšā bira,
Klusē patiesības svira.”
Aizrāvies ar asredzīgā skatījuma demonstrēšanu, dzejotājs pat nemanīja, cik veikli lasītājs atstāja telpu, cik klusi un nemanāmi sarosījās citi apmeklētāji un es, pieņemot un izsniedzot grāmatas. Sasveicinājāmies un atvadījāmies klusinātā balsī, jo dzejnieks bija iejuties ne pa jokam. Pārlapoja kladi, meklēja, viņaprāt, veiksmīgākos pantus, lasīja un lasīja. Galu galā viņam pat atradās kāds ieinteresēts klausītājs – sirmgalvis, kurš palaikam sajūsmināti nokrekšķinājās: “Šito tu labi pateici par Repši!”, “Ho-ho, malacis! Tā tam Lembergam vajag!”, “Jā, jā, nu tieši kā par Kalvīti!” Aizrāvies ar klausīšanos, viņš šad tad palaida pa mazam smiekliņam.
Atvadījusies no pēdējā rindā stāvētāja, pievērsos sajūsminātajam atbalstītājam:
– Jūs arī kaut ko ņemsiet vai tikai paklausīties gribējāt?
Biju noskaņota kaut uz īsu laiku pamest skatītāju rindas, lai atpūstos no nemitīgās zumēšanas ausīs. Varbūt, zaudējis auditoriju, vīrietis pārtrauktu savus priekšlasījumus? Sirmgalvis sarosījās un jau tūlīt pasniedza man grāmatu, sagaidīja noklikšķam zīmodziņu un aizsteidzās. Pirms aiziešanas viņš tēvišķi uzsita dzejotājam uz pleca:
– Tā turpini, dēls, tev labi sanāk!
Šādas uzslavas piepildīts, neatzītais dramaturgs atplauka smaidā:
– Jums taču arī kaut kas no tā visa patika, vai ne?
Negribējās viņa pašapziņu sagraut, īpaši pēc tādas uzslavas, tāpēc sarunu novirzīju lietišķā gultnē:
– Un ko jūs vēlējāties no manis?
– Es? – vīrietis izbrīnīts jautāja. – Es tikai gribēju to kādam nolasīt priekšā – varbūt kādā pasākumā, lielākai publikai. Re, kā cilvēkiem patika!
Sapratu, ka man nav spēka viņam skaidrot par atbildību auditorijas priekšā, par snieguma saturu un kvalitāti, tāpēc atbildēju vienkārši:
– Es padomāšu.
– Tikai, lūdzu, domājiet ātri, kamēr man vēl ir iedvesma, – vīrietis apgaroti pasmaidīja.
Tad, ar plašu žestu pacēlis virs galda kreiso roku, viņš atbīdīja virsjakas piedurkni un ieskatījās apjomīgajā rokas pulkstenī. Skaļi nopūties, ka liktenīgās desmit minūtes beigušās pirms fināla, viņš vēlreiz izteica cerību par sagādāto iespēju un aplaimots atstāja telpu.
