Jau atkal modinātāja zvans pārtrauca sapni pašā intriģējošākajā brīdī, un Velta tā arī neizbaudīja šarmantā svešinieka klātbūtni. Viņš palika stāvot istabas durvīs, nespēdams izlemt – iet prom vai palikt. Kāda psiholoģe reiz bija centusies skaidrot viņas sapņus un mudinājusi kļūt atbrīvotākai, pretimnākošākai, bet – kur gan te Veltas vaina, ja lietu kārtībā iejaucas modinātājs.
Sākoties tumšajiem rītiem, izrausties no gultas kļuva arvien grūtāk. Gribējās pārvilkt segu pāri galvai un izlikties, ka modinātāja zvana nemaz nav bijis. Nedomāt par gaidāmo darbdienu, kurā jau atkal nāksies piespiesti smaidīt, būt iztapīgai un laipni atbildēt uz visādām muļķībām. Nedomāt par šaurajiem svārkiem, kurus atkal nāksies uzspīlēt, par perfekti izgludināto balto blūzi, kurā nedrīkstēja parādīties neviena grumbiņa. Par laiku pie spoguļa, lai pēc kosmētiķes ieteikumiem sejai piešķirtu svaigu izskatu. Gribējās vienkārši pārvilkt segu pāri galvai un ar labpatiku atcerēties iepriekšējo darbavietu.
Cik tur tomēr viss bija vienkārši… Sākot no nesteidzīgas mošanās ceturksni pirms astoņiem līdz pat bezrūpīgai iemigšanai reizē ar bērniem. No abu meitiņu rīta bučām līdz pat draiskulīgai ķiķināšanai lielajā gultā pirms vakara pasakas. No patiesas sirsnības un asprātīgiem komplimentiem, darbdienai sākoties, līdz pat draudzīgiem laba vēlējumiem atvadoties.
Lai arī pa vidu šiem atskaites punktiem retu reizi gadījās arī šādi tādi raibumi, vispārinot to varētu saukt par ikdienišķu inerci. Kā no rīta iešļūca iecienītajos džinsos un baložpelēkajā svīterī, tā nemanot aizslīdēja pa ierastajām sliedēm: ātras brokastis meitenēm, brauciens līdz bērnudārzam, monitors un grāmatvedības veidlapas, īsa kafijas pauze, atkal monitors un citi lietvedības dokumenti, brauciens līdz bērnudārzam un ierastās mājās rūpes.
Vīram tas viss kļuva par apgrūtinošu uzreiz pēc otrā bērna piedzimšanas, un viņš kādā vakarā izlēma “doties izgulēties” pie sena drauga. Miegs tur izrādījās īpaši salds, jo visai drīz izveidojās par nepārvaramu atkarību. Pēc sešu gadu kopdzīves Velta iesniedza laulības šķiršanos.
Nekas daudz jau viņas dzīvē tāpēc neizmainījās – visas mājas rūpes un bērnu audzināšana kā bija, tā arī palika uz sievietes pleciem. Labi, ka darba kolektīvs bija tik saprotošs. Mikrouzņēmumā ar desmit cilvēku komandu katrs bija nodarbināts ar saviem pienākumiem un lietvedes darba grafikam nepievērsa uzmanību. Visi apzinīgi darīja savu darbu, nekontrolēja citus un neuzmācās ar pamācībām. Loģiski, jo – ko gan tādu īpašu, piemēram, elektriķis varētu iemācīt grāmatvedei. Galvenais, nekur nerakstītais noteikums palaikam tika atgādināts priekšnieka vārdiem: ievērot, lai visi zobrati kustētos saskaņā.
Veltas saskaņai ar gados jauno direktoru bija labs pamats – iepriekšējā darba pieredze progresīvā, stabilā uzņēmumā. Viņi jau no pirmās darba dienas sapratās bez vārdiem, tāpēc vēlāk ierašanos darbā pēc deviņiem Velta labprātīgi kompensēja ar virsstundām. Direktors to akceptēja. Bērnu pavadīšana un sagaidīšana no bērnudārza un skolas visiem šķita pašsaprotama – šajā kolektīvā strādājošie bija apmēram viena vecuma, tāpēc ar līdzīgu dzīves uztveri. Te nevienam nevajadzēja skaidrot un pierādīt, ka slimot mēdz ne tikai pieaugušie, bet arī bērni. Protams, arī tur neiztika bez dažādām domstarpībām un pārpratumiem, tomēr, tagad uz tām atskatoties, katra kurnēšana par nebūšanām šķita smieklīga un nevajadzīga. Tīrie sīkumi.
Skumji, ka tas viss izsīka un nogrima. Neizturēja nodokļu spiedienu un nošņirkstēja birokrātijas zobos. Aizvērās kā pāršķirta dzīves lappuse. Tāpēc tagad gribējās pārvilkt segu pāri galvai un izlikties, ka modinātāja zvana nemaz nav bijis… Blakus istabā meitenēm bioloģiskais pulkstenis toties bija iedarbojies precīzi – astoņgadīgā meita jau strostēja piecgadīgo: “Es nudien tev tos matus nogriezīšu, ja neļausi sukāt!” Mazā skaļi protestēja, un strīds draudēja izvērsties skaļumā.
“Nāksies celties,” Velta noskurinājās. Iespīlēties klientu apkalpošanas speciālistes uniformā un visu dienu pieciest šauros svārkos un augstpapēžu kurpes. Jau kuro reizi četru mēnešu laikā viņa sev uzdeva šo retorisko jautājumu, uz kuru tāpat neviens neatbildēs: “Kurš sadists izdomājis tādus noteikumus?! Katram skaidrs – jo cilvēkam labāka pašsajūta, jo abpusēji labvēlīgāka attieksme.”
Grūti izprotami un nepieņemami šķita arī obligātie papildu izdevumi – piecas baltas blūzes, lai pietiek katrai nedēļas darbdienai, nevainojamas zeķbikses un kurpes, ik rītu perfekts meikaps, manikīrs un frizūra. Priekšniecei jau viegli to prasīt – pati darbā ierodas desmitos, svaigi frizēta un sakopta, bet dažiem tur jābūt jau astoņos no rīta! Iespējams, viņa ticēja pasakām par brīnumnūjiņu, bet varbūt vienkārši bija priekšniece, kura tikai izdeva rīkojumus, nedomājot par iespējām tos izpildīt. Patiesībā sava tēla pielāgošana vispārējām prasībām katru rītu pirms darba prasīja ievērojamu laika sprīdi. Kādai tā varbūt arī nešķita problēma, tomēr Velta zināja, ka tieši šīs rīta stundas arvien vairāk lika ciest abām meitenēm. Viņai no mājām nācās izbraukt jau septiņos, un abām atvasēm vajadzēja posties līdzi. Labi, ka pašā pilsētas centrā dzīvoja skolas laiku draudzene, kura apņēmās mazo bērnu kopā ar savējo nogādāt bērnudārzā, bet lielākajai no turienes līdz skolai ejams pavisam mazs gabaliņš.
Dzīvi nedaudz atvieglināja darba grafiks, kas vismaz pārnedēļās ļāva ierasties stundu vēlāk. Izrādījās, ka šī stunda ir vesels kapitāls, bet to tā pa īstam novērtēt spēja tikai tie, kuriem ir mazi bērni. Šajā uzņēmumā tādu nebija, un līdz ar to par iespējamiem atvieglojumiem saistībā ar bērnu audzināšanu arī netika runāts. Šajās nedēļās meitenes no rītiem modās un posās bez strīdiem, uz dārziņu un skolu viņas varēja aizvest bez citu starpniecības, bet viņa pati nejutās nogurusi, vēl tikko iesākusi darbdienu.
Visu šo rīta stundu sarežģījumos būtība vainojami bija Veltas nepaklausīgie mati – viņa pati nespēja tos savaldīt. Ierastā zirgaste vai bize priekšnieces acīs augstu nekotējās – tagad esot divdesmit pirmais gadsimts, vai tiešām neko modernāku nevarot izdomāt. Pēc neilgām pārdomām jau otrajā darbdienā Velta izlēma par labu darbam un nogrieza garos matus. Vai no tā kas mainījās? Kā teica friziere – ar tik bieziem un smagiem matiem būs grūti. Tie prata tikai vienkārši pieplakt galvai un vairs nemaz neizskatīties pēc frizūras. Pēc nepārprotamā priekšnieces aizrādījumā Velta atrada frizieri, kura piekrita viņu pieņemt arī agrajās stundās pirms darba. Protams, tas neizpalika bez papildu izmaksām. Sākumā šis dzīves ritms šķita nepanesams, un bija ļoti grūti pārvarēt sevi. Arī šobrīd – pēc četru mēnešu ilgas sava dzīves ritma pārinstalēšanas, Veltai šķita – process vēl nav beidzies. Vēl joprojām gribējās saritināties zem segas un nekur neiet…
– Mamma, mamma, – klaigāja meitenes.
Cits nekas neatlika, kā celties. Ātri uzklāt brokastu galdu, pārmīt kādu teikumu ar bērniem, iespīlēties svārkos un blūzē, sēsties mašīnā un apstāties brīdī, kad Ritma aicinās sēsties frizētavas krēslā. Varbūt tomēr labi, ka viņai bija šī pusstunda? Sev, domām, mieram… Pievērusi acis, Velta ļāvās fēna iemidzinošajai zumēšanai. Pēc neilga brīža vēl kāds vēra frizētavas durvis, un telpā ienāca divas sievietes – cita friziere un viņas kliente. Velta neatskatījās, viņai tikai dzirdēja attālas balsis, jo daudz tuvāk ausīm vienmuļi zumēja fēna motors. Atnācējas iekārtojās telpas pretējā stūrī un uzsāka draudzīgu sarunu.
“Interesanti, kurai vēl tik agri nepieciešama frizētava?” Velta klusībā minēja. Patiesībā, tas vairāk bija domāts kā konstatējums – “ne tikai man vienai tā notiek.” Fēns beidza zumēt, un Ritma ķērās pie frizūras nofiksēšanas. Ieslēdza lokšķēres, pielīdzināja matu šķipsnas. Apklusa fēns arī otras frizieres rokās. Iestājušos klusumu jau tūlīt pārtrauca otras frizieres jautājums:
– Un no kurienes tad tā pāķene pie jums uzradās?
– Iepriekš viņa strādājusi kaut kādā kantorī, – kaut kur dzirdēta balss atbildēja. – Teorētiski grabināja skaitīkļus, bet praktiski bija priekšnieka mīļākā. Kā gan citādi viņa tur tik ilgi būtu noturējusies? Ja tu zinātu, kāda viņa atnāca uz darba pārrunām! Ar tādu izskatu jau tikai traukus mazgāt!
“Tad nu gan viedoklis,” Velta nodomāja. Arvien vairāk intriģēja runātājas balss – tā šķita ļoti dzirdēta.
– Kā īsta kolhozniece! Pelēks praķis, novalkāti džinsi, nošķiebti pusszābaki, mati sasieti ar gumiju, bet to jau es tev iepriekš stāstīju, – sieviete turpināja. – Trakākais, ka viņa arī nākamajā dienā neizskatījās daudz labāk, lai gan es zinu – mūsu priekšniece viņai izstāstīja par dreskodu. Nesaprotu, ko tādas lauķes laužas uz augšējiem plauktiem, ja nespēj tur uzrausties!
“Vai tiešām Brigita?” Velta sasprindzināja dzirdi. Tā nevarēja būt kolēģe! Pie viņas friziere katru rītu nākot uz mājām. “Vai tas var būt, ka viņa tā runā par mani?” Velta aizturēja elpu. Vēl vakar viņa Brigitu uzskatīja par draudzeni, ar kuru var runāt par visu – uzticēt sāpi par bērniem, par māju, kas brēc pēc kapitālā remonta, jo daži stūri jau klāti ar pelējumu. Par kartupeļu pankūkām un drumstalmaizi, ko svētdienas vakarā cepusi kopā ar meitām, par veco džemperi, kuru žēl izmest, jo ar to saistās tik siltas atmiņas.
– Kāda tad viņa izskatījās tajā nākamajā dienā? – friziere likās ieinteresēta.
– Īsta pāķene! Viņa pat nezina, kas ir balta blūze! Ja tev saka “balts”, tad ir balts, nevis pelēkbalts. Ja ir runa par melniem īsiem svārkiem, tad “īsi” nozīmē “virs ceļgaliem”, nevis līdz puslieliem. Un kurpes? Kā sieviete var neprast staigāt uz augstpapēžu kurpēm? Par mani saka – es esot piedzimusi uz augstiem papēžiem. Pat staigāt sākusi mammas augstpapēžu kurpēs!
– Hm! – virs Veltas galvas skaļi iespurdzās Ritma.
Tad, lai notušētu savu nejaušo smiekliņu, skaļi ieklepojās:
– Oi, laikam caurvējš. Būšu saaukstējusies.
Viņa gan to varēja arī neteikt, jo neviens Ritmas teikto it kā nedzirdēja.
Arī Velta ne, jo viņas prātu bija paralizējusi doma par Brigitas mēlnesību. Par apmelošanu un tukšiem vārdiem. Viņā cīnījās pretrunīgas jūtas: gribējās piecelties no krēsla un iemest Brigitas sejā mitro dvieli, kurā vēl tikko bija susināti mati, un tajā pašā laikā – ierauties dziļāk krēslā un palikt nepamanītai. Patiesībā viss dzirdētais taču nepavisam nebija par viņu.
– Es tev jau stāstīju par viņas meitām? – Brigita sarosījās krēslā. – Īstas pāķenes. Klusas un nerunīgas. Bez mātes – ne soli. Vecākā meita izskatoties pēc pirmā priekšnieka, jaunākā – pēc otrā. Tā, kas iepriekšējā darbavietā. Tāpēc jau arī vīrs viņu esot pametis.
– Vai tas var būt! – izsaucās friziere. – Tas jau tā kā īstā meksikāņu seriālā?
“Tas patiešām nav par mani,” Velta lēnām izpūta elpu. Ja vien vēl vakar abas ar Brigitu plecu pie pleca nebūtu pētījušas fotogrāfiju albumu un ēdušas pašcepto drumstalmaizi…
– Kā tu to tik labi zini? – negaidot sarunā iejaucās Ritma. Velta pat satrūkās, jo savas frizieres balsī saklausīja dzēlīgu toni. “Vai Ritma jau ir nojautusi, ka Brigita tā raksturo mani?” viņa iedomājās. Abas tomēr diezgan sen pazīstamas.
– No drošiem avotiem, – Brigita smīnot atbildēja. – Viņa pati man stāstīja. Un ne tikai to vien. Par jums viņa man arī šo to interesantu izstāstīja. Tik interesantu, ka jūs viņu te pat iekšā nelaidīsiet.
Velta juta, kā milzīgais balons viņas krūtīs plešas lielumā un draud pārsprāgt. Atmetusi pārklāto apmetni, viņa steidzās celties kājās, bet pleciem uzgūla Ritmas stiprās rokas un pavēlēja palikt sēžot. Milzīgais balons krūtīs acumirklī noplaka, tomēr ilgi aizturētā elpa lika asinsritei pulsēt galvā. Satvērusi uz plaukta stūra nomesto mitro dvieli, Ritma atvēzējās un metās pāri telpai.
– Tu, sasodītā klaču tarba! – viņa uzsprāga kā liesmojoša torpēda. – Tava mute kā laidara vārti un mēle kā mēslu liekšķere! Kas man kā pāķenei tevi nesamizot un kā slapju vistu laukā izmest! Lai izmirst šitā kaitīgā suga!
Pārsteigta no negaidītā notikumu pavērsiena, Brigita pat nepaspēja pieliekties. Mitrais dvielis dobji noplakšķēja pret krēsla atzveltni, bet varbūt pret viņas galvu, jo pēc otrā plīkšķa Brigita, skaļi iekliegdamās, metās laukā no frizētavas, aizmirsdama gan par savu nepabeigto frizūru, gan par pīto rokas somiņu.
– Tā, lūk, mēs, pāķenes, izrīkojamies! – atgriezusies pie Veltas krēsla, Ritma izriesa krūtis. – Un lai tik vēl kāda panāk priekšā! – viņa dižojās nenoplakušā uzbudinājumā un, pacēlusi virs galvas mitro dvieli, sagrieza švīkstošā vērpetē.
