(Turpinās no 23.maija)
-Šis skaitoties Natālijas īpašums, un viņš negribot jaukties sievas darīšanās, lai gan finansiāli viņš te ir ieguldījis daudz. Sieva dzīvokli izīrējot pirmo reizi, tāpēc, pirms to darīt, no draugiem un paziņām ievākusi visvisādus padomus, kas palīdzētu īpašumu uzturēt kārtībā. Arī Stīvam šķietot, ka prasības esot pārāk neadekvātas, bet viņš negribot ar sievu strīdēties. Turklāt viņi pēc trim nedēļām pārceļoties uz māju Lielbritānijā, tā ka saraksta salīdzināšana ar inventāru visdrīzāk izpalikšot.
Cita starpā viņš nekavējās piebilst, ka reizēm Natālija esot grūti saprotama, tāpēc viņš nemaz to necenšoties darīt. Prasību par nesmēķēšanu un vēlajiem viesiem izdomājusi viņa, lai dzīvoklis nepievilktos ar papirosu smaku, bet – ir taču lodžija, un kaimiņi blakus un apakšā dūmo kā skursteņi… Par vēlajiem viesiem un ciemiņiem viņam komentāru neesot: to strikti noteikusi sieva, iespējams, tāpēc, ka savus viesus viņa parasti pulcina restorānā. Un to muļķīgo sarakstu lai neņemot galvā. Kaut viņai pašai savā mājā būtu tāda uzskaite un kārtība! Kalponi meklē, kas visu uzkopj, nokārto un iztīra. Pati augas dienas pavada salonos un iedomājas, ka ir televīzijas zvaigzne. Muļķe tāda!
Viņa daiļrunīgo monologu pēkšņi pārtrauca Natālijas zvans – viņa pēc desmit minūtēm būšot, lai sagaidot lejā. Kad pēc pusstundas abi ieradās, Stīvs neteica ne vārda. Runāja Natālija. Ieraugot atkailināto dzīvokli, viņas sejas izteiksme, protams, izmainījās, tomēr viņa neko nepārmeta, tikai pajautāja:
– Un kur tad jūs to visu likāt?
Natālijas rādītājpirksta gēla nags šoreiz apmeta vēl lielāku loku un apstājās pie Sanitas.
– Pagaidām skapjos. Mēs taču vakar norunājām, ka jūs šorīt paņemsiet, – viņa atbildēja. – Nāciet, paskatīsimies.
– Tad jau laikam būsiet iekārtojušies un paliksiet, – Natālijas balsī nevarēja nesadzirdēt atvieglojumu. – Nav taču tik traki, vai ne? Es taču teicu, ka te būs labi.
Ieskatījusies abās guļamistabās un pamanījusi, ka mākslīgās puķes novāktas, jutās izbrīnīta:
– Jums nepatika? Bet bija taču tik skaisti! Man tās aizvākt? Un kas vēl jums traucē?
Sākām ar šobrīd veiksmīgi ielocītajiem dārgajiem mežģīņu aizkariem, moskītu tīklu no lodžijas durvīm, kas bērniem tikai traucēja, un papirusa grīdas lampām. Labi, ka Stīvs neko neteica vai vienkārši nepamanīja, ka vienā no tām jau iebadīts caurumiņš… Baltos mēbeļu pārklājus un tepiķus Natālija atteicās ņemt: varbūt tomēr mēs kādreiz gribēšot tos izmantot. Kad gan, ja pie mums nenāks ciemiņi…
Nu, tik kategoriski jau tas neesot bijis domāts. Kāds jau arī reizēm drīkstot atnākt, bet – lai tās nebūtu skaļas svinības ar vēlu mūziku, dzeršanu un smēķēšanu. Starp citu, prasību par nesmēķēšanu un vēlajiem viesiem neizdomājusi viņa, bet gan vīrs. Viņš neciešot cigarešu smaku un skaļas kompānijas. Uz šo pretrunu Stīvs nekādā veidā nereaģēja, laikam jau tāpēc, ka nesaprata krievu valodu. Natālija droši turpināja:
– Turklāt viņš ir tik skops! Sāka man prasīt atskaiti par katru izlietoto tūkstoti. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai jūs neko nesabojātu un nesaplēstu, jo tad man būs jāpērk no saviem ienākumiem. Šis taču ir mans īpašums!
Tā kā Stīvs joprojām bezkaislīgi stāvēja pie durvīm, Natālija piebilda:
– Vispār viņš ir tik dīvains… Tik greizsirdīgs un aizdomīgs, lai gan pašam mīļākās ir uz katra stūra. Es nesaprotu, kāpēc es ar viņu dzīvoju.
Lai pārtrauktu šo monologu, piedāvājām viņai aizvākt arī kastē savāktos dekoratīvos niekus, kuri mums tikai traucēja, kā arī greznās keramikas grīdas vāzes. Vārds “keramika” Natālijai atgādināja par citiem puķu podiem dzīvoklī, un, skaidrodama, cik tie ir dārgi, viņa piepildīja vēl vienu somu. Gribēju gan iebilst, ka tie ir droši nolikti un var palikt, turklāt – tad jau pašas puķes ir dārgākas, bet viņas runas plūdos neradās piemērota pauze. Skatījos uz sievietes haotisko rīcību un domāju – ko viņai vēl palūgt savākt… Tā interesanti no malas pavērot. Pa šo īso brīdi biju atskārtusi: viņa aizvāc visu, kas nesen pirkts. To, ko vēl kāds varētu pārdot. Mēs? Vai varbūt viņa pati? Tobrīd jau bijām sapratuši, ka viņas namīpašnieces statuss ir liels falšs. Iepakojusi somā arī sešus keramikas podus no manas istabas, bet mākslīgos ziedus sabīdījusi atpakaļ augšējā plauktā, viņa pārlaida skatienu istabai.
– No saraksta jūs arī tos izsvītrosiet, vai ne? – ironiski pajautāju. – Citādi vēl iznāks, ka mēs esam pārdevuši.
Natālija caur pieri paskatījās uz mani:
– Paldies, ka atgādinājāt. Tūlīt kopīgi pārskatīsim sarakstu. Arī jaunā plīts tur būs jāieraksta.
Uz mēles bija dažādi sarkastiski teikumi, bet novaldījos – šis taču ir viņas īpašums, un mēs esam tikai īrnieki. Nav jēgas pašā sākumā sabojāt attiecības.
– Kam pieder tas maiss ar salauztajām rotaļlietām skapī? – atcerējos pajautāt mūs visus interesējošo jautājumu.
Manīju, kā Natālija saminstinājās.
– Tās nav manas, varat mest laukā, – viņa īsi noteica.
– Jūs teicāt – iepriekš te dzīvojusi jūsu mamma, – atgādināju, cerot uz paskaidrojumu.
– Jā, tā bija gan, – viņa apstiprināja. Brīdi paklusējusi, piebilda: – Pēc viņas trīs nedēļas šeit dzīvoja mana paziņa, jauna sieviete ar mazu bērnu. Tad pēkšņi viņa izdomāja, ka nespēj šeit dzīvot, un pārcēlās citur. Bērns visu ķēpājot un plēšot. Savādniece.
Ak, kā es viņu saprotu! Tad jau mēs tādi neesam vienīgie…
Vēlreiz izstaigājusi visas istabas un ieskatījusies virtuvē, Natālija apsēdās izlabot līgumam pievienoto sarakstu. Veikusi nepieciešamās korekcijas, pirms atvadīties, viņa vērsās pie mums:
– Es gribētu, lai arī pēc mēneša vai diviem šeit dzīvotu tieši jūs, nevis kāds cits. Nebrīnieties! Šeit tā pasākts: noīrē vieni, pēc neilga laika atrod dzīvokli citur, bet par šo noslēdz jaunu līgumu ar citiem iedzīvotājiem. Paši tādā veidā pelna naudu, bet dzīvoklis bez atbildības tiek nolaists līdz nepazīšanai. Vai arī pieņem apakšīrniekus – kādu nelegāļu vai imigrantu ģimeni, un rezultāts tas pats. Es negribu, lai tā notiek šajā dzīvoklī. Jūs mani sapratāt? Šeit dzīvojat jūs, piecu cilvēku ģimene, un neviens vairāk. Un nedomājiet, ka es jūs uzskatu par zagļiem. Tā nav. Jūs vienkārši nezināt, kā šeit rīkojas cilvēki. Pāris dienās pa labi un pa kreisi izsvaida visu naudu un pēc tam nesaprot, kā dzīvot. Tad arī nes no dzīvokļa prom to, kas ir pārdodams. Tāpēc arī es sastādīju šo sarakstu, lai pasargātu savu īpašumu. Jūs mani sapratāt? Tas nekas, ja kaut ko no visa tā bērni saplēš. Es zinu, kā notiek ar bērniem, bet ceru, ka jūs viņus pratīsiet pieskatīt.
Brīdi apdomājusies, Natālija turpināja:
– Es jūs neapgrūtināšu ar savu klātbūtni. Ja kaut kas vajadzīgs, zvaniet. Ja kaut kas salūst, zvaniet. Mēs tepat vien būsim. Maksājumus gan es kontrolēšu. Ja kaut kas kavēsies, braukšu ciemos. Apakšējā dzīvoklī dzīvo mana draudzene. Viņa pastāstīs, kā jums te klājas. Arī blakus dzīvoklī mitinās mani labi draugi, tā ka, ja nu kas, varat vērsties pēc palīdzības pie viņiem.
Šajā vietā es domās piebildu: “Kaimiņi ziņos.”
– Starp citu – baltos pārklājus es izsvītroju no saraksta, – Natālija piebilda. Apklājiet to nožēlojamo dīvānu. Izskatās, ka kāds labo ir samainījis pret citu. Tāda te iepriekš nebija…
Par šiem pēdējiem teikumiem domāju vēl pāris dienas, cenšoties saprast – kurš melojis, kāpēc un cik daudz? No otras puses – vai gan šobrīd tas ir svarīgi? Bērni vairs nepinas garajos aizkaros, negrabina lodžijas durvīs iemontēto moskītu tīklu, nebaksta caurumus smalkās grīdas lampās, nesmērē baltos pārklājus, jo to vietā mēs uzklājām citus. Tas gan nenozīmē, ka vairs nav instrumentu un vietas citām blēņām, bet tas jau būs cits stāsts.
