(Turpinājums no 6.jūnija laikraksta)
Dzeramā ūdens pumpis? Nē! Tur savietotas svaigas vistu olas speciālās kastītēs un blakus trauciņš naudai – šāda tirdzniecības forma! Vai Latvijā arī tā nevarētu tirgoties: akurāti, neuzbāzīgi un pilnīgi bez uzraudzības? Visas nelaimes rodas no salīdzināšanas, un ne visās pozīcijās Dzidra atrod Latvijas prioritāti.
„Ko mācīties pasaulei no mums?” Dzidra sev jautā, un atbilde radīsies tikai pamazām, kad viņa pārbrauks mājās.
Lai gūtu iespaidu par medicīnas aprūpi, Ilga aizved omīti uz slimnīcu Autinā, kurā pasaulē nācis Gustavs. Izbrīnu rada speciāla norādījuma zīme autostāvvietā tuvu ieejas durvīm ar stārķa stilizētu attēlu – stāvvieta automašīnām, kurās uz dzemdībām atvestas topošās māmiņas. Vācijā sen esot pagātnē prasība, kas jāņem uz dzemdībām līdzi. Par visu esot padomāts uz vietas, un dzemdību nodaļas ledusskapī gan augļi, gan sulas ir par brīvu. Nekādas samaksas! Arī medicīniskā palīdzība ikdienā atšķiroties no mums ierastās. Bērni skolā ejot pat ar paaugstinātu temperatūru, klepu, iesnām un vieglākām kaitēm, izņemot infekciju slimības. Nekādas ārsta zīmes neprasot, skolotāji sazinoties ar vecākiem internetā. Bērnam normāli esot būt veselam. Antibiotikas tiekot lietotas reti un tikai ar ārsta receptēm. Ģimenes ārsta institūcija esot līdzīga kā Latvijā. Zobārstniecības pakalpojumi pieaugušajiem esot dārgi, un tas radot arī lielas problēmas naudas makā.
Izklaides un secinājumi, Ilgas dienasgrāmatas lappuses
Dzidrai šodien radusies tāda kā laimes sajūta – būt kā bērnam, justies kā bērnam un galu galā atcerēties arī savu bērnību. Aizmirstas ikdienas rūpes, un laiks tiek veltīts lielveikala – uzņēmuma “Karels” izklaidēm. Veikala logo ir zemenes, un viss bizness saistās ar zemenēm. Kas līdzīgs, kas atšķirīgs ar Latvijas tāda veida iepirkšanās centru? Noteicošās ir izklaides, kas arī piesaista. Ģimene ar bērniem piecas minūtes, iesildoties pirkumiem, izbauda atrakciju prieku, braukājot pa sliedēm ar traktoram līdzīgu vagoniņu, improvizējot savas traktora vadītāja prasmes. Var iztrakoties, nošļūcot pa tā iesaukto „cūku kūts” nobrauktuvi ar piepūšamiem maisiem. Var arī paņemt siltu segu kāju ietīšanai. Segas un mīksti spilveni, kurus var lietot ērtākai sēdēšanai, ir veselām kaudzēm, un liekas, ka neviens tās neiekāro aiznest, paņemt sev vai sabojāt. Liekas, ka Vācija ir goda un cieņas izrādīšanas zeme katram un visiem. Apskatot “Karelā” redzamo kafijas kanniņu kolekciju, kas ir pasaules rekords – Ginesa grāmatā ierakstīts, jūtams ne tikai izbrīns, bet arī vācu pedantisms un punktualitāte. Lielos, pat milzīgos plauktos eksponētas 22 390 kafijas kanniņas – iespaidīgi! Dzidra ar mazbērniem vēro karameļu izgatavošanas procesu. Noteiktās stundās tiek vārīts arī ievārījums, kuru var degustēt un arī nopirkt. Protams, karamele ir un paliek karamele. Galvenais garšas avots ir sula, ko pievieno. Savas bērnības karameļu garšu Dzidra nesajūt. Brīnišķīgie latviešu gadatirgu cukurgailīši uz kociņa – tas bija gardums un tagad tikai atmiņas! “Karela” paspārnē ir daudz atrakciju, izzinošas informācijas un pat maza lopu kūtiņa ar dzīvniekiem kā ilustrācija lauku dzīvei zemnieka sētā. Dzidrai liekas, ka te ļaudis svin vai katru dienu, dzīvo bezrūpīgi un priecīgi: alus, desiņas, kūkas un kafija – vāciešu pārtika, kurai, liekas, līdzekļus netaupa. Toties rūpīgi tiek izvērtētas preces lietoto lietu veikaliņos. Katrs var atnest savu bērnu nenovalkātās un par mazu palikušās drēbes, saņemt naudas izteiksmē novērtējumu pie konsultanta un iegādāties citas. Dzidra iepazīst arī izplatītos bibliobusa (ceļojošas bibliotēkas) pakalpojumus, kas noteiktās nedēļas dienās ierodas pie iedzīvotājiem. Arī pie Ilgas mājas. Bērni labprāt paņem krāsainās bilžu grāmatas, Valts lasa Dzidrai priekšā vienkāršo tekstu un tādējādi apgūst arī svešo valodu. Vienkārši un efektīgi! Jaunas grāmatas tik vienkārši nevarot iegādāties savas dārdzības dēļ. Varbūt arī nevajag krāt, kā savā laikā viņa piekrājusi pilnus grāmatplauktus, un tagad lielā vairumā vecajām grāmatām piešķirts makulatūras vārds. Braukā arī saldējuma busiņi: itāļu saldējumi garšīgi, bet šķiet ļoti dārgi.
Kad pēcpusdienā Dzidra, palīdzējusi meitai sagatavot siltas pusdienas pašiem un lielajam strādniekam tētim, kurš strādā autoservisā, un bērni, iegrimuši savās planšetēs, spēlē spēlītes, un Ilga kopā ar Gustavu atpūšas, Dzidra ar interesi lasa Ilgas dienasgrāmatas piezīmes par pirmo skolas dienu. Un atkal ir, ko pārdomāt, salīdzināt ar Latvijas tradīcijām. Valts sāka skolas gaitas Latvijā, kādu laiku ar interneta starpniecību „apmeklēja” savu Latvijas skolas 2.klasi, bet tad ģimene nolēmusi, ka tā bērnam ir lieka slodze un valodu juceklis.
Ilga savā dienasgrāmatā rakstījusi: ,,5.septembris – pirmā skolas diena Vācijā. Iepriekšējā dienā mums nācās sagatavot pirmklasniekam Tomam paku, kādas te pieņemts ņemt līdzi uz pirmās skolas dienas pasākumiem. Konsultējos ar kaimiņiem, domāju, ko iegādāties, un beigās biju izblamējusies pa visām līnijām: bija pakā saldumi, pusdienu kastītes, rakstāmlietas, blociņi, dažas spēļmantiņas, tomēr ne tā, kā pienācās. Šeit bērni skolā neēd siltas pusdienas, bet uzkožamo skolai ņem līdzi. Tas man atgādināja senos laikus Latvijā, kurus aprakstījis mūsu rakstnieks Jānis Poruks savā nemirstīgajā stāstā „Kauja pie Knipskas”. Noteikti kādreiz izlasīšu bērniem priekšā, lai zina savas dzimtās zemes klasiku: Buņģis baudīja bagātīgu ēdienu savā kastē, kamēr mazais Cibiņš rija tikai siekalas, jo nekā krietni garšīga viņa kastītē nebija. Tik spilgti manā atmiņā uzausa vecās Druvienas skolas muzejā redzētās ēdiena kastītes un guļamistabas bērnu gultiņas: cita lielāka un ērtāka, cita šaura un trūcīgu sedzenīti apsegta! Salīdzinoši arī mūsu sagatavotā pirmās klases paka bija maza, saturs trūcīgs un arī noformējums ne tik košs kā citiem bērniem. Toties tā nebija smaga un Toms viegli varēja to vai visu dienu nēsāt līdzi. Skola sākās ar baznīcas apmeklējumu. Pirms ieejas baznīcā vecāko – jau skolēnu – aleja, pa kuru gāja nākamie skolēni kopā ar vecākiem. Skanēja uzmundrinājumi, plakātiņi ar apsveikumiem. Toms braši soļoja citiem līdzi. Vēroju, ka viņš jūtas pacilāts un neņem vērā to, ko nesaprot. Baznīcā ērģeļu uzmundrinoša mūzika, daudzi dzied līdzi. Baznīcā dāvina nelielas bērnu grāmatiņas skaistos dāvanu maisiņos, tad mācītājs kopā ar bērniem un viņu vecākiem izspēlē tādu kā teātra izrādi, arī mēs spējam iekļauties. Bija arī bērnudārza grupiņa, kas dziedot it kā atvadās no saviem vecākajiem draugiem, nu jau skolēniem. Tad mācītājs iesvētīja mūsu sagatavotās pakas, un es beidzot sapratu to jēgu: svētību skolas gaitās, labus vēlējumus. Ceru, ka teiktais mums palīdzēs… Pie skolas, kas atrodas puskilometru no baznīcas, atkal apsveikumi, dziesmas dažādās valodās, atkarībā no mazo skolnieciņu tautības. Te mēs esam paraibi un dažādi: balti, melni, dzelteni. Latviešu valodas motīvu gan nesaklausīju. Mūsu melodijas vācu dziesmām līdzīgas. Es dziedātu mūsu veco, labo ,,Dar` man, tēv(i)s, pastaliņas”. To mēs nodziedājām mājās. Vēl labi atceros vārdus no vecmāmiņas laikiem: „Pieloc, māsiņ, skolas somu bagātiem gabaliem: vidū maizes riecieniņu, apkārt dziesmas, pasakas.” Esmu sentimentāli noskaņota un visu laiku atceros varbūt to, ko nemaz nevajag ne manam pirmklasniekam, ne man pašai. Noritēja pat kāda asara. Mēs taču tagad esam Eiropas pilsoņi, kā bijis Latvijā, tas nav saistoši… Svarīgākais skolā man likās fotografēšanās un iepazīstināšana, nosaucot katra bērna vārdu un uzvārdu. Mums jau tāds skanīgs un forši šeit saprotams gan vārds, gan uzvārds, gandrīz kā vietējo iedzīvotāju. Citiem iebraucējiem – migrantiem kā nu bija, tā bija ar iepazīstināšanu. Galvenais, lai prieks un nav nekādas diskriminācijas! To tiešām nejutu. Skolā nav arī formu, visi ģērbjas, kā vēlas. Kamēr bērni bija savās klasēs, sapazinos ar citiem vecākiem, ēdām kūkas, un es nejutos kā svešiniece. Nezinu, kā ritēs Toma skolas gaitas, bet man liekas, ka labi būs… Jābūt!”
Izlasījusi Ilgas emocijas dienasgrāmatā, Dzidra arī kļūst sentimentāla un aizdomājas: cik vienkārši un trūcīgi prātā palikuši pašas skolas gadi. Pirmo dienu viņa pat neatceras, toties ābece ar gaili uz vāka vēl saglabājusies. Jāatsūta mazbērniem, lai Toms mācās arī latviski burtot. Kaut tikai būtu interese!
Pārdomas atgriežoties mājās
Kad atskan teiciens “nekur nav tik labi, kā mājās”, Dzidra tam pilnībā piekrīt. Vislabāk ir tad, ja ir māju sajūta, un Vācijā viņai tāda neradās. Pirmajā vakarā, kad opītim pārstāstīti svarīgākie notikumi, izgaršoti citādākās pasaules cienasti un liels nogurums spiež acis ciet, Dzidra saņemas vēl šovakar skaipā pasveicināt tālumniekus. Noskan datorā ierastais signāls, un drīz jau viņa redz mīļās sejas. Viss atkal šķiet pa vecam: sarunas virtuāli “WhatsApp”, apmaiņas ar foto. Laiks ir aizsteidzies, un dzīves ritēs, kā ierasts gan tur Vācijā, gan te Latvijā. Kad saruna gandrīz beigusies un Dzidra atstāstījusi savus mājup atgriešanās notikumus, pie videokameras pieskrien Asnīte un savās bērna emocijās izsaucas: “Omīt, kur tu esi? Nāc mājās! Mēs tevi gribam šeit!” Viņiem katram ir savas mājas, un tās ir tur, kur dzīvo un jūties labi: vienalga – Latvijā, Vācijā vai citur. Tikai dzimtā zeme ir tā, kur esi dzimis. Gustavam tā būs Vācija.
