(Turpinās no 4.jūlija)
Vingri minot pedāļus, viņš vairākas reizes pār plecu atskatās uz mums. Zēna sejā skaidri lasāms jautājums: “Vai jūs redzat, kāds man jauns ritenis?”
Lepni paceltu galvu pabraucis garām mūsu palietotajiem, saulē izbalējušajiem ratiem un tajos sēdošajiem bērniem, mirkli vēlāk viņš apstājas un brauc atpakaļ – šoreiz mums pretim. Saprotu, ka zēns iecerējis atgriezties pie saviem vecākiem, jo gan jau tie atpalikuši kaut kur aizmugurē. Kurš gan sešgadīgu bērnu vienu laistu vizināties ar jaunu un dārgu riteni? Kāds noteikti no attāluma viņu pieskata.
Paskatos pār plecu – šodien ērtā pastaigu taka gluži tukša. Tuvākie gājēji, kas varētu būt zēna vecāki, redzami kādus simts metrus aiz muguras. Izskatās, ka lielais attālums puiku nemaz neuztrauc. Garāmbraucēja sejā pamanu platu smaidu, bet augšup paslietais zods nepārprotami norāda uz lielīšanos ar spožo transporta līdzekli. To gan pamanu tikai es, jo mani mazdēli vēl nav iepazinuši to skaudības dzeloni, kas sāpīgi iedur, iekārojot cita jauno un skaisto mantu.
Tieši tobrīd aiz klints raga atskan signāls, un mani bērni pievēršas gaidāmajam brīnumam – esam ielāgojuši, ka šajā laikā tuvu gar krastu virzās kruīza kuģis. Lainera baltajam korpusam tuvojoties, kļūst labāk sadzirdama mūzika, tūristu čalas un prieks, kas visai bieži izpaužas sveicienu māšanā krastā stāvošajiem.
Puikam mūsu novēršanās acīm redzami nepatīk. Apmetis slaidu loku, viņš strauji nobremzē tieši priekšā ratiņiem. Mani mazbērni gan viņa manevru nepamana, jo tajā brīdī kuģis izpūš skaļu signālu, kas ir daudz lielāku ovāciju vērts. Tā dēļ mēs steidzāmies veicīgi saposties ceļam un laikus iziet no mājām. Visi trīs, kā ierasts, sajūsmināti pamājam pretim un vēl mirkli vērojam garām slīdošo kuģi.
Saprotu, ka zēna rīcība ir konkrēts jautājums: “Jūs mani redzat?”
Bet es jau viņam nez cik reizes esmu pasmaidījusi un uz viņa “kala, poli kala” (gr. val. – labi, ļoti labi) atbildējusi ar to pašu. Ko vēl? Manas grieķu valodas zināšanas pagaidām ir visai niecīgas.
“Ohi, pedia! (gr. val. – nē, bērns!) Ohi!”
Pamājusi ar roku, lai puika pabrauc maliņā, pamanu viņa greizo smīnu un saprotu, ka zēns ceļu mums nedos. Klusām nopukojos un stūrēju ratus viņam apkārt. Pēc īsa brītiņa zēns vēlreiz patraucas mums garām, pār plecu nozibina savu plato smaidu un kā dziesmiņu noskandina: “Kala, poli kala, poli kala…”
Nezinu, ko tobrīd domā mani mazbērni – viņi joprojām koncentrēti skatās uz to pusi, kur tālumā aizslīd kuģis. Izskatās, ka zēns un viņa jaunais divritenis bērnus nemaz neinteresē. Kamēr mēģinu saskatīt, kam pievērsušies manējie, svešais puika jau atkal ir nostājies mūsu ratiņu priekšā. Nekautrīgi skatīdamies man tieši sejā, viņš plati smaida, un man gribas teikt – smejas. Sakniebju lūpas un atkal stūrēju viņam apkārt. Tobrīd es vēl nedomāju, ka tas varētu atkārtoties atkal un atkal. Es tikai atskatos pār plecu, cerībā, ka zēna vecāki steidzas panākt savu atvasi. Tomēr nē. Pāris, kuru iedomājos kā viņa vecākus, joprojām atrodas drošā attālumā no iespējamajām problēmām. Kad puika trešo reizi apstājas mūsu ceļā, pieņemu lēmumu – nāksies apstāties mums. Neesmu noskaņota sabojāt sev noskaņojumu viena uzbāzīga bērna pēc.
Nonākusi pie kārtējās nojumes, kas atrodas pastaigu takas malā, bērniem paziņoju, ka plānojas launaga pauze. Izceļu piena un sulas pudeles, sviestmaižu trauciņu un savu telefonu. Bērni iekārtojas uz soliņa, es – zvanu meitai un stāstu par negaidīti radušos kavēkli. Tajā pašā laikā ar acs kaktiņu pamanu, ka puika riņķo pa bruģēto taku un turpina mūsu virzienā raidīt ziņkārus un aicinošus skatienus.
Šobrīd daudz vairāk mani interesē pāris, kuriem piedēvēju zēna vecāku statusu. Viņi uz priekšu virzās ļoti lēnām, gluži kā negribot. Pēc nervozajiem žestiem nojaušu, ka abu starpā šobrīd nevalda tā labākā saskaņa. Tad jau skaidrs, ka bērna uzvedība viņus šobrīd interesē vismazāk… Neņemot vērā abu lēno tuvošanos, izlemju nojumē uzkavēties tik ilgi, līdz ģimene apvienosies. Ceru, ka zēna interese turpmāk koncentrēsies uz vecākiem un mūsu trijotne netraucēti varēs virzīties tālāk. Sameklēju somā līdzi paņemtās mazās mašīnītes un pievēršos mazdēliem. Lai arī pastaigu takai tagad esam pagriezuši muguras, svešais puika spītīgi turpina riņķot turpat netālu no mums.
Kaut kad beidzot pienāk tas brīdis, kad strīdīgais pāris ir mums pietuvojies. Sieviete uz brīdi pieskaras zēna plecam (viņš tomēr ir atcerējies savus vecākus), instinktīvi sakārto noslīdējušo elkoņa aizsargu un turpina sarunāties ar vismaz soli atpalikušo vīrieti. Pareizāk gan būtu teikt – kaut ko ne pārāk interesantu viņam stāstīt, jo vīrietis acīm redzami garlaikots un neieinteresēts skatās tālumā – viņpus drāts žogam, pāri saulē izdegušajiem dzelkšņiem un zālei. Skatīties uz otru pusi, kur saulē zaigo aicinošā jūra, viņam nebūtu ērti – tad vairs nevarētu izlikties neredzam sievas nervozos žestus. Puika tikmēr apmet vienu, tad otru loku ap vecākiem, aiztraucas mazu gabaliņu uz priekšu un – atgriežas pie mūsu nojumes. Izskatās, ka neredzams magnēts viņu saista pie mums un nelaiž vaļā. Vēl ceru, ka, vecākiem attālinoties, viņš tiem sekos. Tomēr desmit minūtes ir jau pagājušas, bet visi trīs mīņājas tepat netālu. Laikam jau puika kaut ko par notikušo ir stāstījis, jo nu arī domstarpību pārņemtais pāris ir vienojies kopējā interesē par mums. Grūti gan iedomāties, ar ko esam izpelnījušies viņu uzmanību, jo mana vienīgā vēlēšanās ir – kaut viņi beidzot pievērstos dēlam.
Soli pa solim virzoties uz priekšu, palaikam atskatoties uz mums un puiku, kurš periodiski atgriežas paskatīties uz mūsu mugurām, jaunie vecāki beidzot ir sasniegušie nākamo nojumi un, laikam jau dēla pierunāti, apmetušies tur atpūsties. Saprotu, ka mums ir divi iespējamie ceļi – viens no tiem ved atpakaļ, otrs – uz priekšu, tikai man ir pamatotas aizdomas, ka neviens no tiem neatbrīvos no uzmācīgā puikas.
Arī mazbērniem šī atpūtas vieta ir apnikusi – mūs taču gaida mamma. Lai notiek! Braucam. Turklāt – braucam ātri, jo esam krietni aizkavējušies. Bērniem patīk, ka Ami (t.i., ome) skrien. Ātri, ātri garām nākamajai nojumei un tur sēdošajiem cilvēkiem, ātri, ātri garām puikam, kurš tobrīd brauc pretējā virzienā, ātri, ātri kalnā… Uh! Tas gan bija forši!
“Siril! Siril!” dzirdu aizmugurē sievietes balsi. Tai pievienojas arī tēva sauciens un pieļauju, ka arī aicinājums atgriezties pie vecākiem.
“Amīti, vēl!” mazdēli smejas, un Ami joņo lejā no uzkalniņa tik ātri, ka pat apnicīgais puika ar savu jauno divriteni nespēj panākt.
“Siiiiril!” aizmugurē atskan divbalsīgs sauciens.
“Vēl!” mazdēli smejas un prasa ātrumu, kas tik viegli nes uz priekšu, bet Ami reaktīvajam dzinējam viss pulveris izšauts.
Un tieši tobrīd puika mūs apdzen un atkal nostājas ceļā, gluži kā iepriekš – ceļā ratiem. Platais smaids un “poli kala” dziesmiņa liecina, ka esam viņam sagādājuši patiesu prieku. Bezpalīdzīgi atskatos cerībā, ka zēna vecāki steigsies viņam pakaļ, ņems pie rokas un izskaidros, ka nav labi tā uzbāzties svešiem cilvēkiem, bet viņu rīcība aprobežojas ar saucieniem: “Siril!” – un roku mājieniem, uz kuriem puika pat nereaģē.
Smagi nopūšos un – kārtējo reizi apbraucu puiku. Saprotu, ka tas ir tikai bērns, kuram pietrūkst uzmanības, turklāt – es tāpat nespēju viņu noaudzināt. Kad turpmākajā ceļa posmā zēns atkal un atkal savu jauno divriteni apstādina mūsu ratu priekšā, mans mērs tiek pārpildīts – sāku ar viņu runāt latviski. Piepalīdzot ar žestu valodu, rādu, ka tā nav labi, ka viņš mums traucē, mudinu doties pie vecākiem, kuri jau atkal ir tālu atpalikuši, līdz galu galā neizturu un pielieku pirkstu pie deniņiem, tas ir, “piegriežu skrūvītes”. Pieļauju, ka grieķi tādu žestu nepazīst, jo puika joprojām turpina smaidīt un daudzināt savu “poli kala” dziesmiņu. Tikai tad attopos, ka mani mazbērni uz viņa klātbūtni nekā nereaģē, pareizāk – izliekas neredzam un turpina vērot takas labajā pusē esošo jūru. Tad jau tomēr kaut kādu nepatiku viņi ir sajutuši vai vienkārši – jau pašā sākumā puiku un viņa riteni apskatījuši, tagad par to zaudējuši jebkādu interesi. Saprotu, ka arī man tā ir vienīgā iespēja “neuzcepties” līdz dusmām, kas neko šajā situācijā neizmainīs. Vārda tiešā nozīmē sakožu zobus un – dodos uz priekšu. Kāpinu tempu, lai gan elpa jau aizraujas, vaigi un piere karst, sviedri tek aumaļām. Puika mūs atkal un atkal apdzen, un jau nez kuru reizi noenkurojas ratu ceļā. Izliekos viņu neredzam, lai gan riteņus tāpat nākas stūrēt zēnam apkārt. Mierinu sevi: vēl mazs gabaliņš un mēs iebrauksim ostas teritorijā, kur cilvēku burzmā būs vieglāk pazust. Varbūt tur viņš mums nesekos. Varbūt tur viņš mums netraucēs!
Galu galā beidzot pienāk tas brīdis, kad jūtos gandrīz vai laimīga – manas cerības ir piepildījušās! Ieripinājusi ielas kafejnīcu un veikaliņu zonā, ar bažām atskatos. Puika ir nozudis. Iespējams, jau kādu laiku iepriekš, pirms sākās straujais nobrauciens no kalna. Augšup braukt viņam būtu pamatīgi jānopūlas. Atviegloti nopūšos un paskatos pulkstenī – ar “ceļavēju” Ami “burās” mēs paspēsim tieši laikā.
Kriss
Kriss mūs nav aizmirsis. Pirms trim gadiem pirmajā nejaušajā tikšanās reizē uzdāvinājis manam mazdēlam aprikozes, viņš sākumā retāk, vēlāk gandrīz ik dienas „gadījās” mūsu ceļā un vienmēr kaut ko sniedza bērnam – četrus mēnešus vecam zīdainim. Sava dārza aprikozes, persikus, plūmes, vīnogas, labi saprazdams, ka tik mazi bērni vēl neēd augļus.
Jau tolaik viņa un mana mazdēla īsās sarunas sākās ar pieklājīgu sasveicināšanos: „Jasu, moro mu!” (gr.val. – sveiks, mans mazais), „Jasu, agapi mu!” (gr.val. – sveika, mana mīla!). Tai sekoja Krisa smaids mums abiem, man – kāda īsa frāze angliski, mazulim – daži teikumi grieķu valodā.
Arī šoreiz, tieši tāpat kā pirms trīs gadiem, ar vienu roku pieskardamies manam elkoni, ar otru norādīdams uz balto “Audi”, viņš mūs atkal aicina sēsties un braukt. Un es atkal pasmaidu un papurinu galvu: „Signomi!” (gr.val. – atvainojiet), jo šoreiz mēs esam trijatā, turklāt vēl ar ratiņiem un pilnu somu ar pludmales mantām. Es labi zinu – viņš to neņems ļaunā, jo rīt viss atkārtosies no jauna.
