(Turpinās no 11.jūlija)
“Avrio?” (grieķu val. – rīt) viņš draiski piemiedz aci un gaida atbildi, labi zinādams, ka es tikai paraustīšu plecus, klusi pasmaidīšu un pēc tam mēs īsi atvadīsimies.
Nevarētu teikt, ka mūsu atkalredzēšanās bija kārtējā nejaušība – aizvadīto gadu laikā es laiku pa laikam saņēmu no viņa kādu lakonisku īsziņu, un pāris vārdus atbildē nosūtīju arī pati. Par tikšanos nākotnē gan nerunājām, tomēr jau pirms Ziemassvētkiem es Krisam rakstīju – maijā būšu Pafosā. Viņš atbildēja daudznozīmīgi: “OK.” Būtībā ar to arī pilnīgi pietika – šeit informācija izplatās samērā ātri pat bez telefoniem.
Jau trešajā dienā pēc mūsu ierašanās viņa mašīnu redzu novietotu nelielajā stāvvietā tieši turpat, kur kādreiz. Pašu gan nemanu, lai gan – tobrīd visa uzmanība pievērsta mazbērniem. Varbūt Kriss ir starp tiem vīriešiem, kas, paslēpušies pagalma gumijkoku ēnā, lēnām sūc alu no bundžām un klusē par dzīvi? Rakstīt “runā” nebūtu īsti pareizi, jo vīri sarunājas maz – viss būtiskais sen jau pateikts. Tikai ziņkārīgie un atklātie skatieni liek apjaust, ka tēlotais miers jeb varbūt ieilgušā karstuma izraisītais flegmatisms ir iluzors – apkārtējie notikumi viņus interesē pat ļoti. Ir gadījies redzēt, kā šādi sapulcējušies bariņi uzkarsē emocijas ap Kiprā populāro galda spēli nardi (no krievu val.) jeb bekgemonu (angļu val. – backgammon), tad interesei par apkārtni nav vietas.
Nākamajās dienās vajadzības mani un bērnus aizved pretējā virzienā, tāpēc no Krisa saņemu tikai daudznozīmīgu īsziņu: “Hello!”
Atbildu īsi: “We are in Paphos.” (angļu val. – esam Pafosā)
Nepaiet pat nedēļa, līdz mūsu ceļi beidzot satiekas. Redzu viņa mašīnu apstājamies ielas pretējā pusē. Tās vadītājs, atslīdzis dziļi sēdeklī, klusēdams vēro mūs – mani, meitu un bērnus. Tobrīd noguruši atgriežamies no jūras, tāpēc mans sveiciens ir visai formāls – īss rokas mājiens, uz kuru Kriss pat nereaģē. Nepazina mūs?
Tad iedomājos – bet varbūt tas nemaz nav viņš? Pilnīgi iespējams, ka mašīnai pa šo laiku ir nomainījies īpašnieks. Ieskatos rūpīgāk. Lokainie, biezie melnie mati, kas reiz tik ļoti piesaistīja manu uzmanību, šim vīrietim ir īsi apgriezti un acīmredzami iesirmi. Arī seja izskatās platāka jeb varbūt – nedaudz izplūdusi? Varbūt tas patiešām ir pavisam cits vīrietis?
Tajā pašā laikā iedomājos: reizēm trīs gadi spēj daudz izmainīt cilvēka ārienē. Dziļi pārdzīvojumi, likstas un neveiksmes – jebkas var atstāt neizdzēšamu un paliekošu iespaidu.
Varbūt arī viņš šaubās, vai tā esmu es? Meitas draudzenes gan apgalvo, ka mēs nemaz neesam mainījušās, bet – varbūt viņas nedaudz glaimo? Turklāt šoreiz kopā ar mums divi mazi bērni… Varbūt Krisam šajos trīs gados dienas vilkušās bezgalīgi garas un aizvadītais laika posms līdzinājies mūžībai. Tad mazo Anastasiosu viņš iedomājas izaugušu krietni lielāku?
Bet var jau arī būt tā, ka viņam šie trīs gadi šķituši kā īss mirklis, un lielākais bērns vairs neatgādina to mazo zīdainīti, kuram viņš reiz dāvāja sulīgos augļus?
Meita gan manas šaubas tūlīt izkliedē ar komentāru, ka vīrietis vienkārši kautrējas, un liek atcerēties laiku pirms trim gadiem. Tolaik Kriss mūs vairāk vēroja no tālienes, un savstarpējā saziņa izpaudās kā acumirklīga sasmaidīšanās, pamāšana ar roku un tikai retu reizi īss ceļa posms klusējošā klātbūtnē. Uz manu izteikto pateicību par mūsu otrā stāva balkonā iemestajiem flitera rožu, magoņu un bugenviliju pušķiem, noslēpumainais vīrietis atbildēja ar neveiklu mulsumu. Un vispār – tolaik starp mums bija tik maz vārdu un tik daudz klusuma…
Jau esam gandrīz pie mājas, kad baltais “Audi” vēlreiz apstājas blakus. Kriss, kurš patiešām ir viņš, tāpat, neizkāpis no mašīnas, pasniedzas salona iekšpusē un izceļ pilnu maisiņu ar vīnogām.
“Welcome to Cyprus,” viņš plati smaida, bet tad sakautrējies piebilst, “boys” (angļu val. – laipni lūgti Kiprā, puikas). Viņa skatiens tā arī apstājas pie bērniem.
Atceros meitas skaidrotos vietējo ieradumus – pusmūža kipriešiem šādas it kā kautrīgas un lēnīgas simpātiju izpausmes esot tipiskas… Savulaik taču vajadzēja gandrīz mēnesi, līdz viņš sadūšojās palūgt mana telefona numuru.
Arī šogad ir pagājušas gandrīz četras nedēļas, kopš mūsu pirmās saskatīšanās pāri ielai, kad, ar vienu roku pieskardamies manam elkoni, ar otru norādīdams uz balto “Audi”, Kriss beidzot ir pietuvojies un aicina mūs sēsties un braukt. Un es atkal pasmaidu un papurinu galvu: „Signomi!” (grieķu val. – atvainojiet). Šoreiz mēs esam trijatā, turklāt vēl ar ratiņiem.
Tagad vairs neskaišos par Krisa savādo izturēšanos, var teikt – esmu pieradusi pie viņa klusējošās klātbūtnes un mūsu vērošanas no tālienes, kā arī pie retajām īsziņām dienas pirmajā pusē: „How are you?” (angļu val. – Kā tev klājas?). Nevēlos viņu mulsināt, tāpēc pieturos pie ierastās kārtības un atbildu īsi: “Kala, efharisto!” (grieķu val.- Labi, paldies!) Pacietīgi gaidu to dienu, kad īsziņa no Krisa telefonā prasīs, vai nevēlos ar viņu kopā iedzert alu. Esmu dzirdējusi stāstām: kaut kad šajās, piesardzīgajiem vai neizlēmīgajiem kipriešiem tipiskajās bezvēja attiecībās, ienākot pa kādai svaigai vēsmai.
Kādā dienā, kad Kriss pilsētas centrā izkāpj no mašīnas, lai īsu gabaliņu paietos mums blakus, jūtos gandrīz vai pārsteigta. Tad atceros, ka tā viņš reizēm darīja arī tajā vasarā pirms trim gadiem – soli aiz muguras vai gandrīz blakus klusējot sekoja mums.
Šoreiz viņš ir noskaņots parunāties. Angliski saveicinājies, apjautājies, kā mums klājas un noskaidrojis, ka labi, vīrietis apklust. Pirms trim gadiem viņa angļu valodas vārdu krājums bija apstājies pie pussimta. Interesanti, cik jaunas frāzes Kriss ir apguvis pa šo laiku?
Sasprindzināti mēģinu atcerēties tos nedaudzos teikumus grieķu valodā, ko reiz pati mācījos, lai šajā zemē vieglāk iejustos. Varbūt palūgt Krisam man nopirkt ūdens pudeli? Pajautāt – ko nozīmē viens vai otrs uzraksts? Varbūt pateikt, ka vēlos apsēsties uz soliņa?
Saprotu, ka man ērtāk būtu sarunu turpināt angļu valodā, turklāt romantiskā virzienā – izteikt sajūsmu par skaisto laiku, baltajiem kuģiem, par jauko pastaigu, bet es izvēlos citu virzienu:
”We go to mom!” (angļu val. – Mēs ejam pie mammas).
“I know” (angļu val. – Es zinu!) īsi nosaka Kriss un turpina iet mums blakus.
Interesanti, vai tēma “mūsu mamma un viņas darbs” Krisu neinteresē jeb vienkārši neietilpst viņa valodas prasmju līmenī? Varbūt man tomēr vajadzēja ierunāties par laiku un kuģiem?
Kādu brītiņu ejam klusēdami, tad bērni izdomā paskraidīt, un es pievēršos viņiem: laiku pa laikam apsaucu, kopā ar viņiem brīnos par mašīnām, kuģiem, baložiem, kaijām un klusi garām slīdošajiem segway (elektriskajiem skūteriem).
“Do you like beer?” (angļu val.- Tev garšo alus?)” sagaidījis mirkli, kad es mierīgi stāvu uz vietas, nevis steidzos pakaļ bērniem, prasa Kriss.
Lai arī šo jautājumu esmu gaidījusi un pat noskaidrojusi, kā “alus” skan grieķiski – “byra”, atbildei neesmu gatava. Vēl neesmu izlēmusi, vai gribu dzert alu kopā ar Krisu. Šobrīd gan viņš tikai jautā, vai man garšo alus…
“Ne,” atbildu un pasmaidu. Grieķu valodā esmu atzinusies, ka garšo, turklāt protu pat piebilst: “Keo.” Tas ir ļoti viegls gaišais alus, no kura karstā laikā var padzerties un nenoreibt. Kriss atzinīgi pamāj ar galvu un man šķiet, ka pat pasmaida.
Nojaušu, ka tālāk vajadzētu sekot uzaicinājumam piesēst kādā ielas kafejnīcā, bet laikam jau Krisu mulsina abu nemierīgi skraidošo bērnu klātbūtne. Viņš klusē. Ilgi klusē. Šajā tikšanās reizē tas arī ir pēdējais teikums no viņa mutes.
Kaut kad vēlāk viņš pamāj ar roku un, nesagaidījis manu atbildi, attālinās, bet mēs dodamies pie mammas. Zinu, ka rīt vai parīt viņu redzēšu atkal.
Vēlāk vakarā ilgi domāju par šo sarunu, tā arī nespēdama izlemt – ja uzaicinājums kopā iedzert alu tomēr sekos, man piekrist vai labāk tomēr ne?
No vienas puses – tā būtu iespēja tuvāk iepazīt šo noslēpumaino vīrieti, kurš gandrīz ik dienas redzams mūsu tuvumā. No otras – mums galīgi nepadodas sarunas. Man grūti nākas iztēloties mūsu kopīgo klusēšanu stundas garumā. Turklāt vēl nespēju izprast pati sevi – vai es vispār vēlos viņu iepazīt? Apkārt ir tik daudz cilvēku, ar kuriem sarunas sākas un turpinās daudz vienkāršāk. Nav jālauza galva, kāpēc viņš teica vai darīja tā, ko domāja… Saprotu, ka Kriss ir no klusētājiem, kuriem nav iemaņu sarunu vešanā, turklāt arī valodas prasmju. Bet es jau arī neprotu runāt grieķiski!
Tajā pašā laikā viņš ir ļoti uzmanīgs, laipns un mierīgs atšķirībā no citiem kipriešiem, kuri sarunājas skaļi. Vēl joprojām neesmu iemācījusies atšķirt, kad viņi emocionāli kaut ko stāsta un kad – strīdas.
Saprotu, ka šādi, svērdama visus “par” un “pret”, tāpat neko neizdomāšu. Atliek tikai nomierināt prātu ar sen zināmo patiesību: “Laiks rādīs!”
Tā paiet vēl viena nedēļa ar ierastajām ikdienas īsziņām, līdz mūsu ceļi krustojas pie mazā krievu veikaliņa, kur parasti ar bērniem dodamies pirkt saldējumu. Īsi sasveicinājies, vīrietis izkāpj no mašīnas un sniedz man paprāvu maisiņu ar aprikozēm (kipriešu valodā – hrisomilas, kas tulkojumā nozīmē – zelta ābols).
„O, polla!” (grieķu val. – Ļoti daudz!) pārsteigta izsaucos.
„Ohi, ligo!” (grieķu val. – Nē, maz!) Kriss uzsmaida vēl platāku smaidu, kā parasti norāda uz balto “Audi” un tūlīt, plaši žestikulēdams, steidz kaut ko stāstīt divās valodās.
