(Turpinās no 5.septembra)
Žeņa saminstinās. Tikai tagad pamanu vīrieša padusē iespiesto plāno mapīti.
– Nu, es īsti nezinu, vai spēšu palīdzēt, – mēģinu iet vidusceļu. – Mazbērni paņem visu brīvo laiku. Turklāt, ja ir runa par latviešu tautas dziesmām, neesmu pārliecināta, ka spēšu tās iztulkot. Tas nav tik vienkārši.
Nepamanu, kurā brīdī, bet Ksenija ir pasniegusies pēc plānās mapītes dēla padusē, un jau pēc īsa mirkļa manās rokās ir žūksnītis aprakstītu lapu. Latviski drukātais teksts ir skaidri saprotams, ko nekādā gadījumā nevar teikt par krievisko. Raitu lasīšanu traucē gan grūti saprotamais rokraksts, gan neskaitāmie daudzpunkti, kas acīmredzot ievietoti neiztulkotajās vietās. To ir tik daudz, ka viegli saprotu Žeņa nevēlēšanos kādam rādīt savu darbu.
Manu ilgo ieskatīšanos papīros katrs iztulko pa savam. Ksenija nekavējoties steidzas mani pierunāt palīdzēt dēlam, un viņu var viegli saprast, bet Žeņa, to padzirdējis, bez liekām ceremonijām izrauj lapas man no rokām un mudina māti steidzīgi posties mājās: vēlāk viņam nebūšot laika atbraukt pakaļ. Ksenijas sejā pamanu vieglu smaidu, taču viņa neiebilst. Ļaujas dēla steigai, palīdz somā sarindot sīkumus. Piemiegusi man ar aci, viņa šķībi palūkojas uz Žeņu, viegli sarauc pieri un jautā:
– Rīt taču mēs turpināsim, vai ne?
Īsti nesaprotu, vai šis jautājums adresēts dēlam vai tomēr man, tāpēc tikai klusējot paraustu plecus. Mūsu grafikā rītdienas pastaiga pagaidām nav atcelta. Arī Žeņa izliekas nedzirdējis mātes jautājumu, tāpēc tas tā arī paliek neatbildēts.
Kad nākamajā rītā ierodamies pludmalē, Ksenija jau sēž zem sava saulessarga. Pamanījusi mūs, viņa sparīgi māj ar roku un aicina nākt tuvāk. Nekavējos ne mirkli, gluži otrādi – mani interesē dzirdēt stāsta turpinājumu. Par Ksenijas lūgumu palīdzēt ar raksta tulkošanu šobrīd nedomāju, turklāt – ja jau Žeņa tik negribīgi reaģēja uz šo piedāvājumu, tad man labāk par to pat neieminēties. Nolieku somu un gatavojos iekārtoties tuvu blakus, bet Ksenija norāda ar roku uz pretējā pusē esošo saliekamo krēslu, kuru līdz šim pat nebiju pamanījusi.
– To jums Žeņa uzstādīja. Žēl tikai, ka saulessargs mums būs viens. Jums taču nebūs iebildumu apsēsties man pavisam blakus?
Gluži pretēji – jūtos pagodināta un šo uzaicinājumu tūlīt arī izmantoju. Tā būs gan ērtāk klausīties, gan redzēt bērnus. Mazdēli gan labi ielāgojuši visus nosacījumus un nu jau vairs tik daudz rūpju nesagādā, tomēr jūras tuvums liek uzmanīties.
– Es nestāstīšu sīkumus par mūsu idillisko sadzīvi, – pasniegusi bērniem kārtējo saldo augļu kastīti un pagaidījusi, kamēr es iekārtojos, Ksenija turpina. – Es nevēlos, lai jums izklausītos, ka lielos, lai gan man tās ir tikai atmiņas. Esmu sākusi tās pierakstīt un ceru arī kādreiz pabeigt. Vai šis dzīvesstāsts kādreiz tiks publicēts, nezinu. Pašlaik ir tendence visus uzrakstītos memuārus iespiest grāmatās, it kā ar pamatojumu: vecāku dzīves pieredzi vajag nodot tālāk bērniem un bērnu bērniem, kā arī citiem to derētu izlasīt. Es to daru cita iemesla pēc. Kamēr atceros un rakstu, Oļegs kā dzīvs ir man blakus. Tikmēr man nesāp, šeit, krūtīs, – Ksenija piespiež plaukstu drusku zemāk pie kakla bedrītes. – Tikmēr nesmacē.
Pazīstu šo spiedošo sajūtu – tā kādreiz pārņēmusi arī mani. Ne tikai tad, kad zaudēju tuvu cilvēku. Arī, kad redzu – otram sāp, bet es nespēju palīdzēt. Brīdi klusējam abas. Bērni pagaidām vēl rātni sēž man blakus un, sulai tekot gar pirkstiem, kāri kož persiku pusītēs. Ksenijas skatiens, tāpat kā vakar, pievērsts horizontam. Šauri piemiegtās acis un pierei pieliktā plauksta, kas piesedz sauli, liek domāt – sieviete tur cenšas ko saskatīt.
– Man šķita, ka tur tālumā redzams tas kuģis ar sārtajām burām, – kā manas domas uzminējusi, paskaidro Ksenija. – Esat to ievērojusi? Tā īpašnieks gan ir liels romantiķis…
Piekrītoši pamāju ar galvu, bet nesteidzos komentēt viņas teikto. Zinu, ka tas ir pirātu kuģis, kas ik dienu izklaidē virkni tūristu. Sava daļa romantikas tur, protams, ir, bet tā noteikti nav tāda, kādu iztēlojas Ksenija. Romantiku, kāda aprakstīta Aleksandra Grīna romānā “Sārtās buras”: “Kādu rītu jūras tālē saulē atmirdzēs sārta bura… Brīnišķīgais kuģis slīdēs klusi… No tā nokāps princis un sacīs: “Tālu, tālu no šejienes sapnī es ieraudzīju tevi un ierados, lai uz visiem laikiem aizvestu uz savu valsti…”
– Tas tomēr nav tas kuģis, – Ksenija lēnīgi nosaka, un pierei pieliktā plauksta noslīgst klēpī. – Bet jūs taču gribējāt dzirdēt stāstu par manu vīru, vai ne?
Piekrītoši pamāju ar galvu un ērtāk atslīgstu ērtajā krēslā.
– Kā jau iepriekš teicu, pirmoreiz mēs ar vīru uz Kipru atbraucām pirms vienpadsmit gadiem¸ – viņa lēnīgi atsāk stāstu. – Tolaik uz šejieni pārcēlās sens Oļega draugs – Fjodors un pierunāja arī mūs pāris vasaras mēnešus pavadīt šeit. Noīrēja mums nelielu kotedžu, lai mēs justos kā mājās, lai kaimiņu skaļās balsis un balkonu dzīve netraucētu mūsu mieram. Tā bija skaista vasara! Saule – ik dienu, jūra – desmit minūšu gājiena attālumā. Ātri vien sajutām, ka vīra veselība uzlabojas. Pārgāja sāpēs mugurā un locītavās, izbeidzās arī ieilgušais klepus. Acis sāka dzirkstīt, kājas vieglāk locīties. Viņš acīm redzami kļuva mundrāks, sabiedriskāks. Arī man šeit ļoti iepatikās. Cilvēki, viņu labvēlīgā attieksme, smaidi sejās. Te mūs gaidīja rāma ikdiena, bez steigas un trokšņa.
Tad Fjodoram izdevās Oļegu pierunāt sēsties pie stūres, un vīrs ātri vien iemācījās braukt pēc šejienes noteikumiem. Bijām iekrājuši nedaudz naudas, un varējām atļauties nopirkt lietotu auto, tādu nelielu – priekš diviem. Tagad mēs viegli varējām apceļot visu salu, un tā mums iepatikās vēl vairāk. Kalnainais reljefs un jūra visapkārt, apbrīnojamas ainavas gandrīz no jebkura skatpunkta. Sulīgie augļi un saule… Sapņojām, cik labi būtu, ja varētu šeit palikt pavisam. Līdz mūža galam. Patiesībā šo domu gan Oļegam iepotēja Fjodors, kurš līdzīgu lēmumu bija pieņēmis agrāk un jau nopietni strādāja pie tā realizēšanas – meklēja aģentus, kas pārdotu viņa īpašumus Krievijā, lai pēc tam iegādātos māju šeit. Tā kā vīrs daudz laika pavadīja ar Fjodoru, viņš ātri vien pieķērās šai domai, jo tā šķita viegli realizējama. Tomēr tik vienkārši tas nemaz nebija. Vasarnīcu, par kuru vīrs plānoja saņemt lielu naudu, tā arī neizdevās pārdot. Tā mēs vēl četrus gadus šurpu turpu braukājām kā tūristi: trīs mēnešus te, karstāko laiku – jūliju un augustu – mājās un atkal trīs mēnešus šeit. Slikti tikai, ka katrreiz nācās īrēt jaunu māju vai arī dzīvokli, jo šeit neatradās saprotošs izīrētājs, kurš vismaz par diviem mūsu prombūtnes mēnešiem vasarā neprasītu veselu kapitālu. Mums galvenais nosacījums bija – palikt Pafosā, vietā, kur jutāmies vislabāk.
Mūsu pēdējā kopējā vasara jau bija mazāk aktīva nekā iepriekšējās. Uz salas viss bija apskatīts, pat vairākkārtīgi. Bija atrasti draugi, pie kuriem pavadīt mierīgas pievakares. Turklāt Fjodors mums bija visai vasarai noīrējis ļoti ērtu namiņu tuvu jūrai. Mēs bieži sēdējām uz terases palmu ēnā, nesteidzīgi malkojām svaigu piparmētru tēju ar citronu un ledu un plānojām, ko vēl varētu paspēt izdarīt. Gadi vairs neļāva joņot kā jaunībā. Dēliem bija savas ģimenes, visi bija pratuši labi iekārtoties, par viņiem rūpi vairs nevajadzēja turēt. Mums abiem ļoti patika šis miers.
Jūnija beigas tovasar pagadījās ļoti karstas, tomēr Oļegs neatkapās no saviem ieradumiem: viņam vajadzēja vismaz pāris reizes dienā iet uz jūru peldēties. Es viņam centos iestāstīt, ka mūsu gados daudz ērtāk atvēsināties ir vannas istabā. Baidījos par viņu, tāpēc vienu nelaidu, katrreiz vilkos līdzi. Jā, vilkos, jo man nemaz nepatika agrās pēcpusdienas karstums. Liku validolu zem mēles un gāju. Fjodoram palika manis žēl, un viņš pieteicās Oļegu pieskatīt manā vietā. Viņš tomēr gandrīz desmit gadus jaunāks par mums.
Tajā liktenīgajā dienā pirms vīra došanās uz jūru mēs atvadījāmies vairākkārtīgi. Vispirms Oļegam dvielis bija aizmirsies, tad – lasāmās brilles palikušas uz acīm. Vēl pēc īsa mirkļa viņš atgriezās, jo apaviem siksna bija satrūkusi. Manī tas radīja neizskaidrojamu nemieru. Oļegs to, protams, sajuta un mierināja mani, pat bija gatavs palikt mājās, jo bažījās par manu sirdi, kas reizēm mēdza pastreikot. Es viņam atļāvu iet. Bet varēju taču pierunāt palikt. To es sev ilgi nevarēju piedot.
Viņi ilgi neatgriezās no jūras. Uz telefona zvaniem neatbildēja ne viens, ne otrs. Es jau ņēmu saulessargu, lai dotos abus meklēt, kad pa durvīm ienāca Fjodors. Viņa skatiens lika nojaust to, no kā es tik ļoti biju baidījusies – ir notikusi nelaime. Viņi abi kā parasti bija peldējušies, tad smiltīs atpūtušies, tad atkal peldējušies… Tad Oļegs apgūlies un aizmidzis. Vienkārši aizvēris acis, pateicis: “Es mazliet pagulēšu” – un aizmidzis. Tikai pēc laba laiciņa Fjodors ieskatījies, ka Oļega elpa apstājusies un lūpas kļuvušas zilganas. Pamatīgi nobijies, apjucis, tad attapies, ka jārīkojas. Kad atbraukuši ārsti, jau bijis par vēlu…
Es jutos kā paralizēta. Kamols, kas bija uzbriedis krūtīs un neļāva elpot, piespieda mani pagulēt slimnīcā. Tas izrādījās vēl grūtāk, nekā atrasties mājā, kur viss atgādināja par vīru. Es jutos kā putns bez viena spārna. Man vairs negribējās lidot. Viss bija zaudējis krāsas. Jebkādu jēgu. Labi, ka tolaik blakus bija Fjodors. Mēs izlēmām Oļegu apglabāt tepat – vietā, kur viņš sapņoja palikt uz mūžu.
Tad es apjautu, ka arī man vairs negribas aizbraukt no šejienes. Ar dēlu palīdzību neticami ātri nokārtojās īpašumu pārdošanas lietas Krievijā. Par lielu naudu tika pārdots gan dzīvoklis, gan arī Oļega lolotā vasarnīca. Dēli pēc tās nekāroja, un man arī tās nemaz nebija žēl. Bez vīra tam visam vairs nebija nekādas vērtības. Turklāt pa šiem gadiem jau biju pieradusi pie domas, ka mūsu mājas būs šeit, Pafosā. Mēs bieži tikām runājuši par to, ko un kā šeit darīsim. Tagad es sapratu, ka gribu būt blakus viņam. Protams, es apzinājos, ka tās ir manas iedomas – te ir tikai viņa fiziskais ķermenis, bet tieši pie tā jau es tiku pielaulāta…
Dēli centās mani pierunāt braukt dzīvot pie viņiem, bet – katram bija sava sakārtota ģimenes dzīve un man negribējās izjaukt viņu ierasto kārtību. Lai arī pret vedeklām man nebija un nav nekādu iebildumu, es jutu, ka ilgāka mana klātbūtne visiem liek saspringt, kļūt nervoziem. Katram zināms, ka divas saimnieces vienā virtuvē nevar sadzīvot. Es izlēmu palikt šeit. Te es netraucēti varēju būt divatā ar Oļegu.
Fjodors atrada un palīdzēja man iegādāties mazu mājiņu pavisam tuvu jūrai. Ļoti līdzīgu tai, par kādu mēs ar vīru tikām sapņojuši – ar skaistu terasi, no kuras tālumā varēja redzēt jūru un tālumā izgaistošos kuģus.
(Turpinājums sekos)
