“Dzimtā valodā raud visi ļaudis, dzimtā valodā tie smej,” gluži kā himna latviešu valodai skan visiem labi zināmā grupas “Līvi” jau 1985.gadā dziedātā dziesma, apliecinot, cik nozīmīga katrai valstij ir sava dzimtā valoda. Arī mūsu mazā, skaistā Latvija nav izņēmums. Tās identitāte pasaulē ir latviešu valoda. Tomēr aizvien vairāk rodas sajūta, ka šodien mēs ļaujamies angļu valodas uzmācīgumam, kā savulaik ļāvāmies krievu valodas uzstājīgumam. Mēs pat kultūras iestādēm vairs negribam dot latviskus nosaukumus, bet izvēlamies angliskos. Dažādu pasākumu, firmu un notikumu nosaukumi arī tiek angliskoti, it kā latviešu valodas vārdu krājums būtu trūcīgāks par trūcīgu. Saprotu, ka esam ES sastāvā, kur visi latviski nerunā, tomēr, atrodoties kādā citā ES valstī, latviskus uzrakstus ieraudzīt neizdodas. Mani izbrīna ārvalstu investoru uzstājība, kuri uzskata, ka angļu valodas izmantošana līdztekus latviešu valodai ne tikai atvieglotu, bet pat veicinātu uzņēmējdarbību. Arī valsts pārvaldē ārvalstnieki vēlas, lai oficiāli tiktu izmantota šī svešvaloda. Ja pareizi esmu sapratusi, tad cilvēks, kurš nepārzinās angļu valodu, vispār nevarēs apkalpot ārzemniekus. Saprotu, ka valsts iestādē vērsies ārzemnieks latviski nerunās, tāpēc darbiniekam nāksies likt lietā savas svešvalodas zināšanas, tomēr to nevar noteikt kā normu. Kokam kā vienmēr ir arī otrs gals – šīs uzstājīgās prasības ieviešana latviešu valodas nozīmi var tikai mazināt. Tā nemotivēs arī Latvijā mītošos sveštautiešus mūsu valodas apguvei. Absolūti esmu vienās domās ar profesori Inu Druvieti, kura uzskata – nav pieļaujams, ka ārvalstu investori diktē savus noteikumus neatkarīgās Latvijas valsts valodas politikai. Ja reiz dzīvojam un strādājam Latvijā, tad latviski arī runājam! Ja es, piemēram, atvērtu savu uzņēmumu kādā no ES valstīm, neviens tāpēc ar mani tur latviski runāt nesāks. Man nāktos runāt konkrētās valsts valodā. Nenoliedzu, ka angļu valoda ir atslēga uz daudzām durvīm, bet šo atslēgu nevajadzētu valsts kaklā uzkārt ar varu, padarot to gandrīz vai par otru valsts valodu. Ja tomēr notiks piekāpšanās, vai varam būt droši, ka uzstājīgi to nepieprasīs arī mūsu lielais kaimiņš, sak, Latvijā dzīvo tik daudz mūsējo? Es tomēr vēlos, lai, Latvijā dzīvojot, mēs arī latviski runātu.
