(Turpinās no 26.septembra)
Pa logu vēroju, kā visi pieci grozās ap sabojāto mašīnu un nespēj izlemt, ko tālāk darīt. Tikai tagad pamanu, ka vienam puisim plāksteris uz deguna, otram – kājas apakšstilbam uzlikta ģipša longete, trešajam – roka līdz elkonim nosaitēta. Interesanti, kurš tagad mainīs sabojātos riteņus? Un – pret ko mainīs? Īres mašīnās ir tikai viens rezerves ritenis. Vai viņiem būs nauda, par ko nomainīt pārējos?
Kad pēcpusdienā ierodas jau ievērotais vietējais puisis, tiesa – mazliet greizs un nerunīgs, nomainīts ir tikai viens ritenis. Pēc nepilnas stundas atbrauc kāds vietējais un no bagāžnieka izceļ iztrūkstošos trīs riteņus. Kļūst skaidrs, ka pievakarē viņi tomēr kaut kur aizbrauks. Īsu brīdi vēlāk izrādās, ka tas būtu pat vēlams. Pie džipa īpašnieka ir ieradies pazīstams policists, kurš novērtē gan mašīnai radušos skrāpējumu, gan morālo kaitējumu. Saprotu, ka jauniešu varoņdarbu kontam tiek pievienota iespaidīga soda kvīts. Džipa īpašnieks plati smaida, bet tajā pašā laikā policistam aiz muguras vīsta kulakus. Par jauniešu zilumiem un traumām neviens pat neieminas. Protams, nav taču pierādījumu, kur un kā tie radušies. Gan jau paši kaut kur un kaut kā savā neprātībā…
Nākamās divas naktis un dienas jaunieši nav ne dzirdami, ne redzami. Saprotams, ka, pirms atgriezties mājās, viņiem ir jādara viss, lai atgūtos un sadziedētu brūces. Nemanot ir nozudusi balkona stūrī izveidotā miskaste, neviena netraucēta žūst beidzot izmazgātā veļa, palagi un pārklāji. Pāris jaunos puķpodos ir iebakstītas aplauzītās gerānijas. Natālija stāsta, ka dzīvokļa īpašnieks esot atradis laiku satikt jauniešus. Telpās viss esot vislabākajā kārtībā. Durvīm tikai slēdzene sabojājusies, nevarējuši atvērt, tāpēc nācies tās drusku sabojāt. Zaudējumi jau nākamnedēļ tikšot atlīdzināti. Puiši izskatījušies tādi kā drusku apskrambāti, bet tas tāpēc, ka esot neveiksmīgi lēkuši no laivas jūrā pārāk tuvu krastam. Rīt viņi aizbraucot, tā ka sūdzībām vairs nebūšot pamata.
Jauniešu aizbraukšanas rītā mēs ar bērniem tieši atgriežamies no pastaigas, kad apskrambāto bariņu sastopam trepēs. Puiši garāmejot pieklājīgi atvadās, meitenes uz brīdi piestāj blakus bērniem. Viņām nav vairāk par sešpadsmit gadiem. Man kļūst skumji, tomēr tikai neilgu brīdi. Pirms iekāpt izsauktajā taksometrā, viņi pagalmā sadodas rokās un, tās bravūrīgi paceļot uz augšu, izsaucas: – C’est la vie!
Vectētiņi
Kad man šeit jautā, kā savu dienu pavada vectētiņi Latvijā, es stāstu: ir tādi, kas sēž mājās, auklē mazbērnus un pastaigājas ar viņiem, un ir tādi, kas uzcītīgi rakņājas mazdārziņos, audzē gurķus, sīpolus un kartupeļus. Ir arī tādi, kas labprāt dodas uz mežu sēnēs vai arī uz upi makšķerēt. Daži aizraujas ar kolekcionēšanu, vēl daži vienkārši laiski nīkst pie televizora vai arī lasa grāmatas. Ja es to pastāstu kādam no kipriešu vectētiņiem, viņi atklāti brīnās – un kā tad ar mīlestību?
Te nu jāpaskaidro, ka šajā ziņā Kipras vectētiņi ir ļoti aktīvi. Sen zināms viedoklis, ka gandrīz katram kiprietim vai nu pašlaik ir, vai arī kādreiz ir bijusi krievu, moldāvu, ukraiņu, baltkrievu utt. draudzene. Kā izrādās, mūsdienās tas ir normāli. Vīrietim pāri pusmūžam nekas netraucē būt precētam ar sievu kiprieti, uzturēt attiecības ar pieaugušajiem bērniem un tikties ar pāris mīļākajām. Pirms trīsdesmit gadiem par šādiem romāniņiem ar slāvu meitenēm, kuru tolaik vēl Kiprā nebija, varēja tikai sapņot. Iespējams, tieši tāpēc tagad piecdesmit, sešdesmit gadus vecie vīrieši cenšas atgūt nokavēto un brīvo laiku izvēlas pavadīt bāros, kur strādā meitenes no Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) valstīm. Pieļauju, ka kādam no viņiem nākas dzert viagru, taču par šo sīkumu viņi savā starpā neapspriežas. Daudz interesantāk ir draugu pulciņā palielīties ar savām donžuānu uzvarām un naksnīgajiem piedzīvojumiem.
Vīrietim šajā vecumā, lai uzrunātu kādu uz ielas vai pludmalē sastaptu sievieti, īstie vārdi tālu nav jāmeklē. Pietiek solīdi un pārliecinoši stādīties priekšā, apjautāties par valsti, no kuras esi ieradusies, par viesnīcu, kurā apmetusies, un uzaicināt uz kafiju. Iespaidīgais naudas žūksnītis izspīlētajā bikšu kabatā un krievu valodas zināšanas ātri vien iespaido tās slāvu sievietes, kas uz Kipru atbraukušas izbaudīt īsu romāniņu. Ne reizi vien ir gadījies dzirdēt, ka tieši krievietes esot tās, kas cenšoties apgūt grieķu valodas īso kursu, lai šeit to pielietotu iepazīšanās nolūkos. Šim novērojumam varu tikai piekrist, jo pati esmu manījusi, cik vienkārši un reizē nenopietni tas notiek, bet – tas jau būs cits stāsts.
Protams, gadās arī tā, ka uzrunātā sieviete nepieņem šo it kā draudzīgo piedāvājumu, bet vai gan tāpēc jānoskumst. Tā tikai tāda sīka neveiksme. Re, kur jau tuvojas nākamā kandidāte!
Krietni garāka un interesantāka saruna veidojas, ja sievietei pie rokas ir mazs bērns, vai vēl labāk, ja divi – tad saruna sanāk garāka. Tad iepazīšanās sākas ar vārdiem: “Vai, kādi forši puikas, man ir tieši tādi paši nerātņi un arī divi. Kā jūs tiekat ar viņiem galā?”, “Kur vecmāmiņa jums tādus smukus krekliņus dabūjusi?”, “Kādi jums vārdiņi?”, “Un kā sauc vecmāmiņu?”.
Ir arī tādi asprāši, kas lietas nevelk garumā: “Sveiki, puiši, uz kurieni vedīsiet savu smuko vecmāmiņu?”, “Mani sauc vectētiņš Jura (vai Vitja, vai Demetris utt.), un es dzīvoju tepat blakus. Gribat saldējumu?”, “Ja jums tālu jāiet, sēdieties, es aizvedīšu”. Pēc šī pēdējā piedāvājuma ņiprākie steidz izlēkt no autovadītāja vietas un atvērt mums pasažieru durvis, bet – kā tad ar iecerēto pastaigu? No tās noteikti negribam atteikties.
Vēl pēc pāris nevainīgiem un patiesas sajūsmas pilniem teikumiem par lieliskajiem mazbērniem vectētiņi kādā no kabatām atrod saņurcītu papīra lapiņu un uzraksta sava telefona numuru. Dažiem gan tas jau ir uzrakstīts uz skaisti noformētas vizītkartes grieķu un krievu valodā un nodarbošanās vietā rakstīts “uzņēmējs”. Viens atzīst, ka ir burtiski iemīlējies jaunākajā mazdēlā, otrs – vecākajā, bet daži netērē vārdus lieki un paziņo, ka visu mūžu ir sapņojuši par tieši tādu vecmāmiņu saviem mazbērniem un vēlas mūs satikt atkal: “Jūs taču piezvanīsiet?”
Vectētiņš Jura gan rīkojas ļoti tālredzīgi – viņš izvelk no bikšu kabatas paprāvu papīra naudas zīmju rullīti, atritina vienu no desmit eiro banknotēm un uz tās uzraksta sava telefona numuru. Izskatās, ka vīrietis ir lepns par savu asprātību un pārliecināts: es nevēlēšos ilgi palikt parādā un kaut kad vēlāk ieradīšos naudu atdot. Bet es viņam sagādāju nepatīkamu pārsteigumu – numuru ierakstu telefona katalogā un banknoti jau tūlīt atdodu tās īpašniekam. Vectētiņš Jura apmulsis skatās uz manu telefonu un netic savām acīm: kā tad tā? Viņa rūpīgi pārdomātais plāns ir cietis neplānotu neveiksmi!
Atzīšos, ka man viņa kļuva mazliet žēl, tāpēc mierinājumam apsolu, ka rīt mēs atkal iesim pa šo pašu ielu gar viņa māju, tieši tāpat kā iepriekšējos trīs mēnešus. Tas Juru samulsina vēl vairāk: kā tā var būt, ka viņš tik ilgi neesot mūs ievērojis?
Lai nesāpinātu viņu vēl vairāk, nestāstu, ka pāris mājas tālāk dzīvo vectētiņš Vitja, bet blakus šķērsielā, pašā pilsētas nomalē, vectētiņš Demetris, kura saimniecībā dzīvo ne tikai kazas, bet arī suns, kaķis, kā arī paprāva vistu saime. Arī viņi mūs uzrunāja gluži negaidot, kad savās ikdienas pastaigās piestājām pie sētas, lai pavērotu kaut ko tikko iepazītu un interesantu.
Viktora mājas priekšā palaikam jau kopš pavasara savus melnos sānus zibināja spoži nopulēts retro motocikls. Ikreiz, ejot garām mājai, bērni strīdējās: stāvēs mocis pagalmā vai būs kaut kur aizbraucis? Saprotams, ka skaļie izsaucieni ilgi nepalika nepamanīti – reiz motocikla īpašnieks mūs sadzirdēja un, apjautājies par dzimto vietu, viesnīcu, vārdiem un vecumu, nekavējoties stādījās priekšā kā vectētiņš Vitja. Izvilcis no kabatas skaisti noformētu vizītkarti, viņš pasniedza to vecākajam mazdēlam: “Lai vecmāmiņa piezvana, pavizināšu!”
Pavizināties tā arī neesmu atradusi laiku, toties, lai noklausītos jau iepriekš paredzamu dzīvesstāstu, īsi brīži atradās citu reizi, stāvot turpat pagalmā, kamēr bērni nedroši sēdēja uz platā motocikla. Līdzīgi kā daudziem šeit, arī Viktora sieva un bērni dzīvo Grieķijā; šo māju viņš īrē, jo pāris reizes gadā ģimene atbrauc ciemos; pats viņš strādā Pafosā kādā restorānā par pavāru. Viktors, līdzīgi kā daudzi citi vīrieši, mēģinājis arī šeit veidot attiecības, bet – kuru gan interesē vīrietis, kas katru vakaru līdz vēlai naktij ir darbā, atgriežas krietni pēc pusnakts galīgi pārguris un guļ gandrīz līdz pusdienlaikam. Turklāt – viņš nespēj piedāvāt ilglaicīgas attiecības… Jāpiebilst, ka Viktors ir maza un kalsna auguma, diezgan kluss un uz maniem jautājumiem parasti atbild ar īsiem teikumiem. Mans jaunākais mazdēls ļoti atgādinot viņējo, tāpēc mums tiek atļauts tad, kad motocikls ir mājās, ienākt pagalmā un pasēdēt uz tā. Jāatzīst, ka šo piedāvājumu esam izmantojuši tikai dažas reizes, kad vectētiņš Vitja mūs pamana un uzaicina ienākt.
Abus šos stāstus vieno tas, ka gan Jura, gan Vitja ir pontieši.
Neiedziļinoties antīkajā vēsturē, kas vēsta par argonautiem un Pontas apgabalu, paskaidrošu, ka pontieši ir etniska grieķu grupa jeb, kā daudzi saka, krievu grieķi. Turku iebrukuma laikā daļa iedzīvotāju pameta Grieķiju un apmetās uz dzīvi Melnās jūras piekrastē. Divdesmitā gadsimta astoņdesmitajos gados lielākā daļa no pontiešiem atgriezās atpakaļ Grieķijā. Sajaucoties rasēm un pielāgojoties apkārtējiem, savas prombūtnes laikā viņi paspēja apgūt ne tikai pontiešu un krievu, bet arī gruzīnu, grieķu un turku valodu. Tā ir karstasinīga tauta, kas lepojas ar savu izcelsmi, ar savu valodu un kultūru, ar savu māju un lepnu mašīnu. Savulaik pontiešu ģērbšanās stils bija melnas sporta bikses, melni krekliņi un spožas kurpes. Tagad viņi izvēlas staigāt baltā. Nevainojami tīrā un spodrā, turklāt arī automašīnas izvēlas baltas un lielas. Pašapziņas viņiem netrūkst. Lielākā daļa pontiešu ikdienā ap kaklu nēsā masīvā ķēdē iekārtu lielu krustu. Tieši pēc tā sapratu, ka arī Jura pieder šai tautai, jo viņa sejas vaibstos bija maz gruzīniskā.
