Atšķirībā no Viktora Jura gandrīz katru rītu ir redzams savas mājas terasē vai nu nesteidzīgi baudot rīta kafiju un vērojot retos garāmgājējus, vai aplaistot tur izvietotos puķu podus, pārkārtojot dažādus priekšmetus un izžaujot veļu. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo Jura (grieķiski – Giorgios) saņem pensiju. Tomēr viņš nesēž mājās. Savulaik būvmateriālu pārvadāšanai iegādātā “Mitsubishi” kravas mašīna, kā arī ilgus gadus krātā pieredze dažādos celtniecības un remontdarbos ļauj vīrietim atrast šādus tādus darbus arī šodien. Mūsu klātbūtnē viņš vienmēr cenšas izskatīties ņiprs, rosīgs un bezgala uzmanīgs.
Pirmoreiz mēs satikāmies tuvējā šķērsielā, kad pusdienlaikā kopā ar bērniem atgriezāmies no jūras. Mums blakus apstājās sarkana kravas mašīna, un tās vadītājs, līdz pusei izliecies pa logu, momentā novērtēja situāciju:
– Sveiki, puikas! Mani sauc vectētiņš Jura, un es dzīvoju tepat blakus. Saldējumu gribat?
Bērni ieinteresēti vēroja svešo, smaidīgo onkuli, un es redzēju, kā viņus ieinteresēja gan vārds “saldējums”, gan sarkanais auto, kas pēc formas ļoti atgādināja papa darba auto. Te jāpiebilst, ka krievu valoda manu mazbērnu dzīvē pašlaik ienāk daudz straujāk nekā angļu vai grieķu. Krieviski sarunājamies ar papu ģimenē, dzirdam vārdus blakus balkonos, pagalmā un uz ielas. Krieviski mūs bieži uzrunā tūristi, un, ja vien kāds no mums nesteidzas, jautājumu ir daudz. Ja bērnu pacietība atļauj, sarunas ieilgst. Turklāt nu jau arī man šeit saradies labu paziņu pulciņš, ar kuriem sarunājamies krievu valodā.
Tā arī toreiz – Jura mūs uzrunāja krieviski, pavēra mašīnas durvis un aicināja sēsties blakus – aizvedīšot. Viņam mājās esot ne tikai saldējums, bet arī mazs sunītis. Tie nu ir vārdi, kurus bērni saprot četrās valodās.
Kamēr vecākais mazdēls mani raustīja aiz rokas un atkārtoja: “Sunītis!” – jaunākais rādīja uz sarkano auto un skandināja: “Mašīna.” Bet Jura pievērsās man, aicinot apskatīt viņa divstāvu māju, kas tepat aiz stūra vien esot. Toreiz, ilgi neprātojot, aizbildinājos ar pusdienlaiku un mammu, kas mūs gaida mājās. Juru gan tas neiespaidoja. Uzrakstījis uz desmit eiro banknotes savu telefona numuru, viņš veikli izlēca no mašīnas, satvēra manu plaukstu un iespieda tajā aprakstīto naudas zīmi. Tad – samulsa no manas apķērības numuru ierakstīt telefona katalogā, bet, ātri atguvies un pieķēries manam elkonim, Jura vēlreiz atkārtoja savu aicinājumu ciemos. Viņš dzīvojot viens, tāpēc mēs jebkurā laikā drīkstot ienākt. Pateicos par šo uzaicinājumu un, lai tiktu no uzbāzīgā vīrieša vaļā, apsolījos tuvākajā laikā to izmantot. Vēl un vēlreiz piekodinājis piezvanīt, viņš mundri ielēca mašīnā un, mājot atvadas pa atvērto mašīnas logu, nozuda aiz līkuma.
Apsolīto sunīti mēs ieraudzījām tikai pēc nedēļas, kad, no rīta ejot pastaigāties, pie kādas mājas ieraudzījām Juras sarkano mašīnu. Vīrietis sēdēja terasē un, mūs pamanījis, aicinoši māja ar roku. Brīdi šaubījos, bet acumirklī nevarēju izdomāt ieganstu atteikumam. Bērni neiebilda, un jau pēc pārdesmit soļiem mēs atradāmies no ārpuses tik pievilcīgajā terasē.
Saldējuma gan Juram šoreiz neesot, tomēr tā vietā viņš bērniem pasniedza piena šokolādi, turklāt viņam esot arī salds paša dārzā audzēts arbūzs. Gādīgi iekārtojis puikas polsterētajā dīvāniņā, man laipni atvēlējis savu iecienīto vietu terases stūrī blakus raženam granātābolu kokam, viņš aizgāja pamodināt Falko. Tikmēr man pietika laika izpētīt terases iekārtojumu, kas nepārprotami liecināja vienu: šeit dzīvo vīrietis, turklāt – viens. Prātā ienāca manas mammas kādreiz iecienītais teiciens – “tikai mātes un tēva tur trūkst”. Tur tiešām bija viss, turklāt grūti saprotamā kārtībā: dažādi sadzīves priekšmeti, instrumenti, lielākas un mazākas elektroiekārtas, senas un salauztas mēbeles, apavi dažādām sezonām, simpātiski putnu būrīši, milzīgi ģipša puķu podi un trauslas statuetes… Dīvaini, ka no ārpuses tik ļoti sakoptajā mājā ieiet varēja tikai caur šo haosu. Patiesībā viens stūris gan tur bija pieklājīgi, un es teiktu – pat skaisti iekārtots.
Apsolītais sunītis izrādījās mazs, tusnīgs mopsītis, kuru tā vien gribējās paņurcīt un paspaidīt. Lai arī kā viņš centās priecīgi lakstīt un skraidīt, nekāda lielā staigāšana ar īsajām kājelēm viņam nesanāca, tāpēc saimnieks kucēnu iecēla polsterētā dīvāniņa stūrī. Nu bērniem bija liels prieks. Pārņemti ar mazā suņuka glāstīšanu un pētīšanu, viņi aizmirsa par mani un visu apkārtni.
Šo apstākli, protams, izmantoja Jura. Piesēdis man blakus, mājas saimnieks steidzās izzināt manu biogrāfiju un turpmākos nodomus. Atbildot uz vīrieša jautājumiem, pamanījos iztaujāt arī viņu. Atklājās, ka Juram ir jau pāri septiņdesmit, bet, kā viņš lepni izteicās – tam nevajadzētu mani uztraukt. Spēks un griba joprojām liekot just un dzīvot kā piecdesmitgadniekam, un viņam joprojām patīkot jaunas meitenes. Atsmēju, ka mani šai kategorijai gan nevajadzētu pieskaitīt, bet Jura, izslējis gaisā pirkstu, zīmīgi piebilda: “Un jaunas vecmāmiņas.”
Šī piebilde man deva iespēju veikli nomainīt tēmu, un nākamās desmit minūtes es klausījos stāstu par viņa lielisko dēlu, par brīnišķajiem mazbērniem – arī diviem puikām apmēram manējo mazdēlu vecumā. Cik gudri, cik attīstīti, cik enerģiski un vēl viskautkādi, tikai viens liels trūkums esot – vecmāmiņas viņiem trūkstot. Iebildu, ka gan jau vēl kaut kur ir arī vedeklas vecāki, bet Jura strupi atbildēja: “Es ar viņiem tikai pāris reizes esmu ticies. Tad man skaidri lika saprast, ka es esmu prasts un dumjš.”
Sapratu, ka šo tēmu labāk neturpināt. Par laimi, kucēns jau bija noguris no manu mazbērnu aktīvās uzmanības un smilkstēdams prasījās uz grīdas. Jura nocēla viņu no dīvāniņa un atkal pievērsās man. Apjautājies, vai nevēlos ko atspirdzinošu, viņš ar slaidu rokas vēzienu atbrīvoja vietu uz galda stūra un jau pēc īsa brīža mūsu priekšā nolika četras sulas glāzes ar ledu un kokteiļa salmiņiem. Šis žests man kārtējo reizi lika pabrīnīties par to, kā vienā cilvēkā var sadzīvot galants kavalieris un nevīžīgs vīrietis.
Atnesis bērniem solītā arbūza gabaliņus, Jura atkal piesēda man blakus. Silti smaidīdams, viņš lūkojās man acīs un apjautājās, ko es darīšot vakarā. Aizbildinājos ar gaidāmajiem ciemiņiem un apjautājos par viņa ģimenes stāvokli. Jura nemeloja, kā to šeit dara daudzi, bet izstāstīja to, ko es jau nojautu.
Sieva dzīvojot Grieķijā, tur viņiem esot uzcelta liela māja, kas vēl joprojām prasot ieguldīt līdzekļus, tāpēc viņš piepelnoties šeit. Uz Kipru viņš atbraucis jau pirms krīzes, jo te bijis pieprasījums pēc celtniekiem. Sieva neiebildusi, jo tolaik dēls vēl mācījies augstskolā un naudu vajadzējis kā ēst. Tolaik peļņa Kiprā bijusi laba, atlicis tikai strādāt. Muguru neatliecis, Jura rāvies vairākos objektos vienlaikus. Neņemot vērā trako strādāšanu, atradies laiks un spēks arī kaislīgām attiecībām. Tās, protams, iznīdējušas visas sirsnīgās jūtas pret sievu. Palicis tikai pienākums pret ģimeni, turklāt – pontieši tik vienkārši nešķiras, viņu ģimenēs tas nav pieņemts. Šim radikālajam solim vajadzīgs nopietns iemesls un abpusēja piekrišana. Jura vairākas reizes mēģinājis runāt ar sievu un pārliecināt, ka viņu attiecības ir pagātne, bet viņa iespītējusies un pat negribējusi dzirdēt par šķiršanos. Tas būšot milzīgs kauns abiem. Juram gan bijis vienalga, jo sieva viņu vairs nesaistījusi ne fiziski, ne garīgi. Izlēmis palikt Kiprā, viņš ar visu sirdi meties jaunajās attiecībās.
Kādu laiku šīs jūtas viņu uzmundrinājušas kā svaigs jūras vilnis, tomēr vēlāk izrādījies, ka arī iecerētā sirdsdāma nav īstā. Noskatījis citu, tad vēl citu, bet visas attiecības ātri beigušās, jo tā nu sagadījies, ka sirdij tuvākas izrādījušās iebraucējas krievietes, kuras tiekušās pēc oficiālas laulības, sievas statusa un materiālā nodrošinājuma. Tur nu Jura nekādi nevarējis līdzēt…
Kaut kā nemanāmi pienākuši arī sešdesmit pieci gadi un iespēja saņemt pensiju. No tās it kā pieticis visam nepieciešamajam un vēl pāri palicis, un par darbu varējis arī nedomāt. Tikai grūti bijis apstāties, tāpēc turpinājis strādāt un mazpamazām kapitāli remontēt māju. Starp citu – vai mēs negribot aplūkot iekštelpas – trīs istabas lejas stāvā un vienu lielu augšā? Viņš gribot māju pārdot vai uz nomaksu izīrēt, vienam tā esot par lielu.
No izteiktā piedāvājuma toreiz atteicos, jo bērni mazo kucēnu bija jau noņurcījuši līdz žēlai smilkstēšanai, turklāt viņiem acīm redzami bija apnikusi ilgā sēdēšana uz vietas. Draudzīgi atvadījāmies, neiztrūkstot solījumiem citureiz atkal šeit piestāt. Pārjautājis, vai neesmu pazaudējusi viņa telefona numuru, Jura ilgi turēja manu atvadām pasniegto plaukstu. Viņa apaļie vaigi staroja tādā labsajūtā, ka es nespēju pateikt: “Ej, vecīt! Lēnāk pār tiltu. Tu neesi gluži manā gaumē!”
Es to nepateicu arī nākamajās reizēs – pēc trim dienām un vēlāk pēc četrām dienām, kad uz īsu brīdi piestājām viņa mājas pagalmā. Jura bija izvedis pastaigā mazo kucēnu, un mums noteikti vajagot ar to sasveicināties. Nostājies man cieši blakus, kaut arī galvas tiesu īsāks, viņš cerīgi ieskatījās man acīs un pārmetoši jautāja: “Kāpēc tu man nepiezvanīji? Es ne mirkli neizlaidu telefonu no rokām! Redzi, es tevis dēļ tagad katru dienu skuju bārdu, lai izskatītos svaigāks!”
Tikai pēc kādas ceturtās tikšanās reizes viņš beidzot pareizi novērtēja manu atturību un vairs neizdomāja visādus iemeslus, lai pieskartos rokai, plecam, elkonim. Un tad es arī piekritu uzaicinājumam aplūkot iekštelpas – varbūt mums iepatīkas. Jau pašā mūsu iepazīšanās sākumā, redzot uz viņa mājas sienas uzrakstu “For sale and rent” (angļu valodā – pārdošanai un nomai), biju teikusi, ka mana ģimene meklē plašāku dzīvokli vai māju.
Bērniem vislabāk patika lielā istaba, kura bija piebāzta ar visādām sīkām mantiņām, pārsvarā antikvārām lietām. Mani tā nepārsteidza, jo savulaik biju redzējusi līdzīgas telpas. Gados vecāki kiprieši krāj un glabā savu senču un aizgājušo laiku sadzīves priekšmetus un liecības. Ja vien es prastu grieķu valodu, es noteikti būtu dzirdējusi daudz interesantu stāstu. Varētu jau arī Juru iztaujāt par visu redzamo, bet tobrīd man negribējās uzsākt bezgala garu sarunu.
Pārējās divās istabās valdīja tāds pats haoss kā terasē, tikai tas mani vairs neizbrīnīja. Tāda vienkārši ir šī vīrieša lietu kārtība – ko padarīsi. Lielie gumijkoki, kas izpletušies mājas saules pusē, istabas padarījuši tumšas, un, iespējams, tieši tāpēc es labi sajutu: lai arī jūra atrodas nepilnu simts soļu attālumā, tā nav mūsu māja.
(Turpinājums sekos)
