Dagmāra Jermacāne-Špate ir 29 gadus veca māmiņa diviem bērniem, kura šovasar pēc Norvēģijā pavadītiem desmit gadiem ar ģimeni ir atgriezusies uz dzīvi Latvijā. Viņas dzimtā puse ir Stradu pagasts, bet vīrs ir no Smiltenes. Viņi ir iegādājušies vecu lauku māju netālu no Velēnas, kuru atjauno no pašiem pamatiem. Līdz gada beigām vīrs Norvēģijā vēl pelnīs naudu, bet Dagmāra šobrīd ir apņēmības pilna līdz vasarai atvērt savu kafejnīcu, jo viņai ļoti patīk cept kūkas un tas arī izdodas. Viņas kūkas ir citādākas, nekā pierasts redzēt. Un viņai patīk eksperimentēt.
No idejām kūp galva
“Man vienmēr paticis cept. Kad piedzima bērni, gribējās uz jubilejām smukas kūkas, bet Norvēģijā ar to ir nedaudz grūtāk – ja tu tiešām vēlies skaistu, tas ļoti daudz maksā. Tad es sāku cept kūkas pati – saviem bērniem, draugiem, radiem. Ieliku bildes sociālajos tīklos, kur tās pamanīja citi man pazīstamie. Viņi sāka lūgt, lai izcepu kūkas arī viņiem,” stāsta Dagmāra.
Tā kā viņas sapnis ir atvērt savu kafejnīcu, kūku cepšana ir treniņš. “Zināšanu priekš tā ir stipri par maz, un man pagaidām ir grūti tās iegūt, jo Gulbenē neko tādu nepiedāvā. Kamēr šeit nav vīra, paspēt izbraukāt citur nevaru, jo vēl bērni jāved uz dārziņu. Noteikti gribētu vēl kaut ko mācīties. Kafejnīcu droši vien gribētu Gulbenē, jo tā ir tuvākā lielākā pilsēta. Neesmu pamanījusi vēl piemērotu telpu piedāvājumu. Mēs labāk gribētu visu paši darīt. Tā kā atjaunojam māju, tad šobrīd ir diezgan nereāli vēl daudz kaut kur ieguldīt. Ja man nesanāks līdz vasarai kaut ko iekustināt kafejnīcai, tad domāju saimniecības ēkā izbūvēt atsevišķu virtuvi. Ideju man ir tik daudz, ka kūp galva, bet viss jau apstājas pie līdzekļiem un laika trūkuma. Un ir arī nedaudz bail – ja nu viss izgāžas…” saka Dagmāra.
Kūkas cept viņa iedvesmojusies no kādas sievietes Valmierā, kura arī visu iemācījusies pašmācības ceļā un cep ļoti skaistas un garšīgas kūkas. Dagmārai tik skaisti noformēt kūkas palīdz arī tas, ka viņa mācījusies Gulbenes mākslas skolā. “Citāds dizains, iespējams, ir tāpēc, ka gadiem esmu skatījusies to Norvēģijā, sekoju līdzi krievu saitiem. Tādas mājas kūkas, kā cep Latvijā, es necepu. Protams, es varu uzvārīt krēmu. Mana vecmamma, kura jaunībā cepa kūkas, tā nokritizēja, kad es reiz uzcepu tādu mājas kūku! Par šīm kūkām viņa neko nesaka, bet īpašu sajūsmu arī neizrāda. Viņai 90 gadi un citi uzskati. Bet vīra radi un draugi prasa izcept. Un es cepu, jo man vajag pieredzi un trenēšanos, lai uzsāktu savu biznesu,” stāsta kūku cepēja.
Pati sev vislielākais kritiķis
Dagmāra stāsta, ka vienkāršāku kūku var izcept divās stundās, bet grūtāk, ja jāveido figūras no marcipāna vai cukura mastikas. Viņas kūkām ir daudz un dažādas sastāvdaļas. Arī noformējumā izmantots tik daudz visa kā, ka, protams, rodas jautājums – kur to visu var dabūt? “Mandeļu miltu cepumus makarūnus pati cepu, nekad neesmu pirkusi. Ir grūti, citreiz izcep trīs pannas, bet salasi tikai sešus makarūnus. Ja cepu vienu kūku, tad, protams, makarūnus necepu, bet, ja cepu reizē kādas trīs kūkas, tad izcepu dekoram arī makarūnus. Trifeles arī taisu pati. Ir bijis tā, ka sāku cept astoņos vakarā, kad bērnus nolieku gulēt, un cepu līdz diviem naktī. Vieglāk ir darboties, kad visi guļ. Grūtākais ir tas, ka nav zināšanu. Ar fēnu karsēju marcipānu, jo tas plīst, lūst. Man it kā ir daudz visādu pričindāļu, bet mājās ir grūti to darīt. Sastāvdaļas Gulbenē dabūt ir grūti, pārsvarā meklēju Rīgā. Burtiņus taisu no marcipāna vai no cukura mastikas. Ar mastiku arī ir grūti, jo tā ļoti ilgi jāmīca, līp pie cimdiem, bet, tiklīdz pārstāj mīcīt, tā sacietē. Marcipānu vīrs atved no Norvēģijas – ir dārgāk, bet man tas patīk labāk. Ogas pērku gan zemnieku saimniecībās, gan veikalā. Saldētas lieku tikai krēmā, bet uz kūkas tomēr jāliek svaigas,” pieredzē dalās Dagmāra.
Pašai viņai patīk karameļu kūka “Oreo” mētelītī, kurā izmantoti melnie “Oreo” cepumiņi ar īpatnēju garšu. Sāļo šķidro karameli viņa vāra pati un piejauc to arī krēmam. Viņa pamēģinājusi gatavot arī krēmu ar smiltsērkšķiem un svaigo sieru. “Cenšos izdomāt savas receptes. Citreiz paskatos, paņemu kādu pamatrecepti un izmēģinu pievienot kaut ko klāt. Ja uztaisi skaistu dizainu, citi arī tādu grib, bet man patīk, kad man ļauj brīvību. Ja tevi ieliek rāmīšos, tad ir grūti, jo tad man liekas, ka es neko neiemācos, bet daru to, ko esmu jau darījusi. Esmu sev lielākais kritiķis. Biskvītam man ir mana pamatrecepte, par kuru es zinu, ka man sanāks. To recepti esmu uzlabojusi, līdz esmu nonākusi pie savas receptes, ko nemainu. Krēmu varu uztaisīt arī ar sviestu – kā Latvijā pārsvarā garšo, bet vairāk patīk ar svaigo sieru, kuram klāt var likt šokolādi, augļus, smiltsērkšķus, kivi utt. Nupat noskatījos krievu saitā spinātu kūku – kad sanāks laiks, pašiem mājās uzcepšu. Tā ir ļoti skaista – zaļa, bez krāsvielām, spināti ir arī krēmā un biskvītā. Varētu būt interesanta garšas nianse,” apņēmības pilna ir Dagmāra.
Daudzi brīnoties, kāpēc viņas ģimene atbraukusi atpakaļ uz Latviju. “Tur ir tāda sajūta – tu ej uz tiem norvēģu svētkiem un jūties tā, it kā tu skaties šovu. Tu nekad nejūties tā, ka tas ir tavs. Lai kā arī būtu, tu vienmēr tur būsi nenorvēģis. Sākumā tur dzīvojām pilsētā, bet, kad piedzima bērni, pārcēlāmies uz laukiem, jo gribējām, lai viņi var iziet pagalmā. Tāpēc tagad neredzu tik lielu atšķirību,” saka Dagmāra.
