Kalnenieši var lepoties, jo, pateicoties vietējai iedzīvotājai Sarmītei Balodei, nu viņiem ir pašiem sava “Kalnienas izloksnes vārdnīca”. Grāmata ir specifiska, tāpēc grāmatnīcā nav pieejama. Vārdnīcu var iegādāties Zinātņu akadēmijā, tā ir pieejama Latvijas Universitātes bibliotēkās, Kalnienas bibliotēkā, Gulbenes novada bibliotēkā un bērnu bibliotēkā, Jaunlaicenes muzejā. Vārdnīcu var izmantot, piemēram, studenti vai rakstnieki, lai paplašinātu vārdu krājumu, kā arī pētnieki. Recenzents ir arī igaunis Lembits Vaba – varēs izmantot arī igauņu zinātnieki.
“Materiālus sāku vākt 1977.gadā, kad gatavoju kursa darbus. Tad pamazām, pamazām, līdz 2000.gadā tika izdota mazā grāmatiņa “Kalncempju pagasta Kalnamuižas daļas izloksnes apraksts”. 2008.gadā iznāca “Kalnienas grāmata”, bet 2017.gada decembrī – “Kalnienas izloksnes vārdnīca” divos sējumos. Tas ir kopdarbs ar LU Latviešu valodas institūta direktori Ilgu Jansoni. Materiāls ir mans, bet viņa visu apstrādāja, sataisīja vārdu ligzdas, priekšvārdu,” saka Sarmīte.
Paveicies ar cilvēkiem apkārt
S.Balode saka, ka viņai ir paveicies, jo vienmēr apkārt ir brīnišķīgi cilvēki. Arī LU Latviešu valodas institūtā viņu pieņem kā savu cilvēku, lai gan Sarmīte uzskata sevi par tādu kā amatieri, jo līmenis tur ir ļoti augsts. Arī bērnu bibliotēkā vienmēr bijuši brīnišķīgi kolēģi. Sarmīte saka, ka tur var iet kā uz mājām. Arī vārdnīcas tapšanā viņai palīdzējusi bijusī kolēģe Ingrīda Rubene, tekstus pārrakstot datorrakstā. Vecākā meita Kristīne Balode ir tulkojusi vārdnīcas ievadrakstu. Viņa ir tulkotāja, mācījusies pie skolotājas Aleksandras Birkovas. Viņai viegli padevusies angļu valoda, vācu valodu iemācījusies trīs gados. Arī viņai laikam valodniecība jau ir gēnos.
Vārdus atrod pie teicēja
Kalnienas izloksnei daudz kas ir līdzīgs ar latgaliešu valodu, jo, kā saka Sarmīte, Latgale jau tepat blakus vien ir.
Katrā vietā ir īpašs dialekts, diemžēl to neviens nepēta. Sarmīte saka, ka maz arī ir tādu, kas mācās filologos – negrib un nav jau arī tik viegli. Vārdnīcā ir minēti piecpadsmit izloksnes pamatteicēji, kuri ir dzimuši Kalnienā. Diemžēl viņi visi jau ir aizsaulē, taču vārdi saglabāsies. “Vārdnīcā visi piemēri ir izloksnē. Vārdus atrod pie teicēja. Eju apkārt pie cilvēkiem. Piemēram, man stāsta par ēdiena gatavošanu, es ātri rakstu kladītē. Tad dodos uz akadēmiju, rakstu uz mazām kartītēm, lieku pēc alfabēta. Tā notiek vārdnīcas gatavošana. Pamatā tā ir iešana pie cilvēkiem. Marta Priedule bija pirmā teicēja, pie kuras aizgāju. Protams, gāju kājām, jo nekāda transporta nebija. Gāju kājām lielus gabalus: paņem savu kladīti un ej, paņem vēl kaut ko garšīgu līdzi, jo tukšām rokām jau neiesi. Agrāk jau cilvēki bija ļoti atsaucīgi un labprāt runāja. Tagad tā nav. Pirms šīs grāmatas mums iznāca projekta grāmata, kurai bijām piecas autores. Un tur bija daudz dažādas anketas, vajadzēja aptaujāt dažādas paaudzes. Tu aizej, bet tev pretī: kur tas parādīsies, priekš kam to vajag, kādas muļķības. Cilvēki tagad ir tādi aizdomīgi. Tajā laikā, kad es vācu vārdus, tā nebija. Tad tas bija liels gods, ka pie tevis kāds atnāca un parunājās. Tas ir ļoti grūts darbs, jo visgrūtāk ir kontaktēties ar cilvēkiem. Dažreiz tu paliec par muļķi, dažreiz tev ir jāpaliek par muļķi. Dažreiz tev ir jāuzklausa kaimiņu aprunāšana, dažreiz vēl nezin kas. Es to visu esmu izbaudījusi. Negrib jau citreiz runāt, bet vārdi jādabū ir. Dažreiz rakstīju, piemēram, autoostā, šur tur, autobusā ļoti labi var pierakstīt vārdus, vietējā veikalā. Nu tad es tā kā vista uzlasu graudus. Ja lielu darbu darīsi, tad arī rezultāts būs. Neteiksim, kas tas ir viegli, bet tas bija interesanti, un to var dabūt gatavu, ja ir gribēšana,” par grāmatas tapšanu stāsta Sarmīte.
Patīk dialektoloģija
“Maniem vecākiem izglītība bija piecas klases, bet grāmatas viņi lasīja vienmēr. Mamma bija biškope, paps strādāja par mežsargu. Viņi gribēja, lai es mācos. Tas ir vecāku nopelns, ka vispār esmu to apguvusi. Agrāk autobusa uz skolu nebija. Mamma mani pavadīja vairāk nekā kilometru uz Kalnienas skolu, izbrida ceļu, kad bija pieputināts. Kādi nu tie zābaciņi bija, tādi bija, vilnas zeķes tika vilktas virsū. Vidusskolu beidzu Alūksnē, sāku strādāt Gulbenes bērnu bibliotēkā un uzreiz iestājos neklātienē, kā tagad sauc, baltu filologos. Vispirms bija jāraksta kursa darbs literatūrzinātnē, kas man tā ne īpaši patika. Bet, kad nāca dialektoloģija, tad es visus kursa darbus un diplomdarbus rakstīju dialektoloģijā. Mani tas ieinteresēja un man tas patika! Arī, kad mācījos Rīgā neklātienē, mamma katru reizi pavadīja uz vilcienu un vienmēr sagaidīja. Sešus gadus braukāju uz Rīgu, sanāca diezgan daudz mācīties,” atceras Sarmīte.
No izloksnes nav jākaunas
Līdz 2017.gada martam četrus gadus Sarmīte strādāja institūtā projektā. “Pirms tam es vienkārši braucu ar saviem piedāvājumiem. Ja neko nedarīsi, tad jau nekur netiksi. Visgrūtāk bija projektā referātu lasīt. Sagatavot ir vienkārši, bet lasīt priekšā… Kad saņemas, nu var, bet grūti. Bet tas viss ir interesanti!” viņa saka.
Tagad viņa palīdz Sandrai Jankovskai Jaunlaicenē, kura gatavo mazu malēniešu valodas vārdnīciņu. “Viņai vajadzēja, kas saliek intonācijas. Es palīdzu, ko varu. Viņiem jau ir vairāk vārdu, malēniešu izloksne ir dziļāka. Decembrī skatījām visu cauri un aprīlī atkal skatīsim. Ļoti daudzi saka, ka Gulbene ir Latgalē. Es paskaidroju, ka nav. Mēs esam malēnieši. Bet Latgale – tas nav nekas slikts. Tas ir liels gods, ja bērns māk runāt latgaliski vai malēniski, jo viņš prot vēl vienu valodu. Mani vecāki runāja malēniski. Mums ir ļoti daudz latgaliskā, bet no tā nav jākaunas, vispār no izloksnes nav jākaunas. Arī angļu vārdi nav nekas slikts, jo valodai nevajag būt sterilai – tas nav interesanti. Jo pareizāk gribi runāt, jo sliktāk sanāk. Labāk runāt pareizā izloksnē nekā nepareizā literārajā valodā. Lai valoda ir dzīva! Ja būs valodas izjūta iekšā, bez garumzīmēm nerakstīs,” uzskata Sarmīte.
Tagad, kad grāmata ir gatava, Sarmīte var nodarboties ar saimniecību un lasīt daiļliteratūru. “Man patīk grāmatas par ceļojumiem, par alpīnismu, par ģeogrāfiju, par eksotiskām zemēm – Āziju, Indiju, Ķīnu, par ceļotājiem, drosmīgiem cilvēkiem, jo pati esmu ļoti bailīga. Saimniecībā man ir vistas, truši un seši kaķīši. Es nevaru atstāt kaķīti kaut kur, ja viņš ir pamests. Vienu man tikko atveda no Rīgas, jo bija Vecmīlgrāvī pamests. Un dārzs man arī vienmēr ir paticis, ābeles, māku linus plūkt, sienu vākt ar grābekli. Vasarā mežā lasu ogas un sēnes. Man vienmēr ir patikusi lauku brīvība!” saka Sarmīte.
Kalnienas izloksnes vārdnīca divos sējumos
Autores – Mg. philol. Sarmīte Balode, Dr. philol. Ilga Jansone.
Recenzenti Dr. philol. Ieva Ozola, Dr. philol. Lembits Vaba.
Priekšvārda tulkotāja – Kristīne Balode.
Izdevējs – LU Latviešu valodas institūts.
Iespiesta – Jelgavas tipogrāfijā.
Tirāža – 250 eksemplāri.
“Kalnienas izloksnes vārdnīcā” ir vairāk nekā 10 000 šķirkļu, 3700 vārdu savienojumu un 3300 frazeoloģismu. Ir daudz nedzirdētu vārdu, piemēram, kirdavacka – bez rauga cepta maizīte, kokalzi – zemes kukuržņi, potigraps – fotogrāfs, potrija – fotogrāfija, jiptdeķis – apmetums, kalināties – žūt, balot, valstīties pa gultu, slotas kandzes – nodeldētas zaru slotas atlikusī daļa, rubčiks – mazs ielāpiņš un daudzi citi.
