Oksana Zizlane jau trīs gadus sevi sauc par gulbenieti, bet viņas dzimtā vieta ir Baltkrievija. Viņa dzīvojusi Gulbenei līdzīgā pilsētā ar 7000 iedzīvotājiem. Gulbenē viņa nokļuvusi, jo apprecējusies ar puisi no šīs puses, te dzīvo viņas vīramāte.
“Es Baltkrievijā dzīvoju nelielā pilsētiņā Lielā Berestovica blakus Polijas robežai Grodņas apgabalā. Tāpat kā šeit tur ir daudz mežu, kuros daudz ogu un sēņu. Es dzīvoju pie Polijas robežas, bet vecmāmiņa ar vectēvu – pie Lietuvas robežas. Reizēm gadījās, ka, ejot pa mežu, jau dzirdi, ka esi pie robežas un suņi rej. Kad šeit atbraucām, arī gājām vasarā uz mežu lasīt ogas, sēnes. Nopelnīju arī naudu,” stāsta Oksana.
Salīdzinot dzīves apstākļus šeit un Baltkrievijā, Oksana saka, ka Gulbene ir izvietojusies vairāk izklaidus un te vairāk ir privātmāju, bet viņas pilsētiņā vairāk ir piecstāvu māju. Viņai šeit ļoti patīk lielie parki. “Man ļoti patīk Spārītes parks, kur ir melnais gulbis, bērnu rotaļlaukumi, gaiss ir svaigs. Šeit ir Eiropas Savienība. To var just pat pēc apkalpošanas servisa. Veikalā kasēs, aptiekās ir ļoti laipni pārdevēji. Katram pateikt “labdien” un “veiksmīgu dienu” – Baltkrievijā kas tāds nav iedomājams. Bet Baltkrievijā cilvēki ir labsirdīgāki, atvērtāki, viesmīlīgāki – uzreiz tēju, kafiju piedāvā. Saka, ka baltieši ir vairāk atturīgi, neizrāda savas jūtas uz āru, un tā arī ir. Latvieši ietur distanci. Protams, ar savējiem tas varbūt ir citādāk,” secina Oksana.
Iepazīstas siltumnīcās
Interesanti, ka ar vīru Erlandu viņa iepazinusies Norvēģijā, kur vīrs strādā arī pašlaik – trīs mēnešus strādā, trīs mēnešu pavada šeit. “Kad studēju lauksaimniecības universitātē, mums bija studentu programmā prakse ārzemēs. Es nokļuvu Anglijā, Skotijā uz zemeņu un aveņu vākšanu. Kad pabeidzu studijas, atradu darbu ārzemēs. Ar vīru, kurš pēc izglītības ir agronoms, iepazināmies Norvēģijā siltumnīcās, kur gurķus audzē visu gadu. Gulbenē nopirkām dzīvokli, iekārtojāmies, vecāko bērnu palaidām dārziņā. Protams, pie Rīgas būtu vairāk perspektīvas, bet mēs abi esam no mazām pilsētām un esam pieraduši pie mierīgākas dzīves. Lielās pilsētās dzīve rit ļoti lielā tempā, agri jāceļas, visur ir kņada, sastrēgumi. Bet, šeit dzīvojot, vajag savu nodarbošanos,” saka Oksana.
Mācās latviešu valodu
Viņa atzinīgi vērtē mūsu maizi, maizes izstrādājumus, kūpinājumus, bet piena produkti un desas esot garšīgākas Baltkrievijā. “Te pat asinsdesu kūpina. Bet birokrātija valda abās valstīs,” viņa saka. Vēl viņu pārsteidzis, ka šeit svin vārdadienas. Baltkrievijā vārdi ir baznīcas kalendārā. “Sofijai vārdadiena sanāk astoņas reizes gadā, jo daudzām svētajām ir vārds Sofija. Man pašai ir divas reizes gadā. Bet Latvijā vārdadienas pat īpaši svin,” viņa saka.
Tagad Oksana daudz laika velta mazajai Sofijai, kurai ir tikai gadiņš, bet piecgadīgā Elvīra viņai palīdz apgūt latviešu valodu. Elvīra no trīs gadu vecuma apmeklē bērnudārzu un runā latviski. “Sākumā es viņai jautāju vārdu, viņa man atbildēja, bet es internetā skatījos, ka nav pareiza izruna. Tad sapratu, ka viņa slikti izrunāja burtu “r”. Tagad jau ir iemācījusies un mani arī māca runāt. Piemēram, pie galda viņa man jautā, vai tu zini, kā sauc šo vai to latviski. Ko zinu, es nosaucu, ko es nezinu, nosauc viņa. Grūti, ka nesakrīt dzimtes, galotnes, nav nekatrās dzimtes. Bet ir arī daudz līdzīgu vārdu, piemēram, baltkrieviski vāvere ir “vavjorka” – kaut kas līdzīgs ar latviešu vārdu “vāvere”,” stāsta Oksana.
Viss sācies ar klaunu
Oksanai ir ļoti interesanta aizraušanās, kas sagādā prieku īpaši bērniem. Viss sācies ar balonu klaunu, ko Baltkrievijā vecākajai meitai trīs gadu jubilejā uzdāvinājusi Oksanas draudzene. “Meitiņa ļoti priecājās. Izrādījās, ka draudzene pati to izgatavojusi. Viņa man pastāstīja un parādīja, kā to dara. Šī aizraušanās saucas tvistings (no angļu “twist” – vērpt, savīt, pīt). Darbošanās ir aizraujoša, pat relaksējoša. Ir jauki iepriecināt meitiņas un arī iet ciemos ar paša rokām gatavotu oriģinālu dāvanu. Tagad gan, kad ir Sofija, nav tik daudz laika,” viņa saka. Katrai kompozīcijai ir nepieciešami speciāli dažādu izmēru baloni. Kad veido kompozīciju, jābūt uzmanīgam, lai baloni nesprāgtu. “Ir dienas, kad darbs nevedas – viens balons saplīst, otrs. Bet ir reizes, kad viss sanāk ātri. Nedrīkst būt gari nagi. Tur ir tik daudz dažādu knifu – gan sasiešanas, gan izvēršanas. Nedrīkst par daudz piepūst. Bieži skatos videopamācības internetā. Veidoju zvēriņus, pušķus, klaunus, multfilmu personāžus. Balonus nopirku Baltkrievijā lielā vairumā, jo šeit nevar nopirkt tik daudz, tik daudz izmēru nav un ir dārgāki. Un arī baloni ir atšķirīgi – jāzina, kādas firmas pirkt, jo ir ļoti plāni, caurspīdīgi, matēti, spīdīgi,” saka Oksana.
