Haris nāca no tādas grieķu ģimenes, kas vēl joprojām ievēro senās grieķu tradīcijas, tātad – neatbalsta laulības ar cittautietēm. Viņa vecākus Irīnai tā arī negadījās satikt, lai gan plašo divstāvu māju Hara pavadībā bija izstaigājusi un apjūsmojusi. Reiz gan draugs viņu ielūdza uz ģimenes vakariņām, tomēr pāris dienas vēlāk tās tika atceltas, un līdzīgu piedāvājumu Irīna tā arī nesagaidīja.
Haris veiksmīgi vadīja savu biznesu, tāpēc ar naudu viņš neskopojās. Par Irīnas mīlestību viņš maksāja ar simpātisku, mazu, bet strauju auto mīļotajai, kā arī – ar dāsnu kabatas naudu, no kuras pietika gan dzīvokļa īrei, gan citām vajadzībām. Irīna vēlējās izskatīties skaista, tāpēc nauda kusa ātri. Haris viņai nejautāja, kur tā paliek, vienkārši reizi nedēļā uz galda nolika vienu vai divas simts eiro banknotes un priecājās, ka Irīna tās prot izmantot prasmīgi.
Attiecības ar Hari bija aizraujošs un kaislīgs piedzīvojums, kas pieradināja pie ērtas un nodrošinātas dzīves. Tāpēc īsi pirms Ziemassvētkiem, kad viņi kārtējo reizi sīku nesaskaņu dēļ šķīrās pēdējo reizi, Irīnas pasaule sabruka… Būdama lepna meitene, viņa atvadījās gan no iemīļotās mašīnas, gan no ērtā dzīvokļa. Atstājusi atslēgas pamestajā dzīvoklī, Irīna noīrēja istabu viesnīcā un pazuda uz trim dienām. Atslēgtais telefons radīja bažās gan draudzenēm, gan nu jau bijušajam draugam. Visi viņu meklēja, līdz facebook laika joslā pamanīja ziņu, ka meitene izklaidējas citā pilsētā.
Ciemošanās pie vecākiem gada nogalē un darbs skolā Irīnai neļāva ilgi sērot pēc bijušās ērtās dzīves. Pilnībā nodevusies svešu bērnu audzināšanai, Irīna kādā dienā secināja, ka jūtas pieaugusi un tagad uz dzīvi skatās daudz nopietnāk. Par darbu skolā viņa runā ar lielu izpratni, un jūtams, ka viņas ierosinātās idejas kolektīvā tiek atbalstītas.
Man patīk sarunāties ar Irīnu. Šajā meitenē jūtams pozitīvs un vitāls spēks. Viņa ir dabiska, gudra, laipna, apdomīga un draudzīga ar visiem. Nesavtīgi izpalīdzīga, pilna enerģijas un izdomas bagāta. Šobrīd gan varu tikai minēt, kurā valstī viņa iesakņosies – Kiprā, Francijā vai Vācijā?
* * * *
Kristaps Pafosā ieradās, lai strādātu celtniecībā. No kāda paziņas viņš bija dzirdējis, ka dienā šeit varot nopelnīt ap septiņdesmit eiro, un darbs nemaz neesot grūts. Tas gan ir mazāk nekā Norvēģijā un Vācijā, bet Kipra nepārprotami fascinēja ar klimatu. Turklāt viņš cerēja, ka tā izdosies pietuvināties Irīnai…
Daudz neko tuvāk nenoskaidrojis, Kristaps atlidoja uz Pafosu, bet jau nākamajā dienā “rozā brilles” nācās nolikt plauktiņā… Vispirms jau – Irīna nevēlējās dzīvot ar viņu vienā dzīvoklī un centīgi ķērās pie istabas meklēšanas puisim.
Divās celtniecības firmās, kur viņi apjautājās jau nākamajā dienā, iesācējam pirmajos mēnešos solīja tikai nedaudz vairāk kā pusi no cerētās summas. Gribas vairāk? Bet kā ar pieredzi celtniecībā? Ir nācies strādāt kādā no Āzijas valstīm? Šeit ēku celtniecība notiek pēc līdzīgiem principiem. Tāpēc sākumā, strādājot palīgdarbus, būs mācekļa statuss. Līdz ko kāds darbs tiks apgūts tādā līmenī, lai to varētu veikt patstāvīgi, alga tiks palielināta. Turklāt – šeit neviens neslinko. Visiem objektiem ir stingri noteikti nodošanas termiņi, un darbi tiek saplānoti katrai dienai. Pīppauzes limitētas, tāpat kā telefonsarunas. Reizēm var nākties strādāt arī brīvdienās.
Sākumā Kristaps šaubījās, bet, kad arī trešajā celtniecības firmā stāstīja to pašu, viņš piekrita. Mēģinās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te strādāja arī kāds puisis no Ventspils un izskatījās tīri priecīgs, sastopot tautieti. Vismaz būs kāds, kas ierāda darbus un pamāca.
Par brigādi gan Kristaps nesūdzējās arī pēc diviem kopīgi nostrādātajiem mēnešiem. Normāli veči. Ģimenes cilvēki, tāpēc viegli bija saprast viņu tieksmi rauties muguras neatliekušiem. Centīgs un apzinīgs darbs šeit tiek atalgots – to Kristaps ātri saprata, bet tikt līdzi tādam darba tempam nespēja. Viņš bija radis strādāt ar apdomu un nesteidzoties. Patiesībā lēnīgs jau viņš bija pēc rakstura, toties darbu paveica kārtīgi un rūpīgi. Latvijā par to neviens neaizrādīja, toties šeit bakstīja mugurā un smējās, ka tādā tempā cigaretēm nenopelnīšot. Jā, nu nepietika viņam ar tām četrām pīppauzēm… Organisms prasīja vēl. Brigadieris to it kā saprata un tik vien noteica, ka vairāk jādomā par darbu, tad mazāk griboties smēķēt. Kristapam bija tieši otrādi – tieši tad vēl biežāk roka tiecās pēc smēķiem. Un tad vēl tā mūžīgā saule… Un nekādas ēnas…
Izlēmis vienu dienu “paslimot” mājās, viņš steidzās meklēt citu darbu. Irīna šoreiz atteicās palīdzēt, vien norādīja virzienu, kādā iet. Un Kristaps gāja. Vienā viesnīcā, tad citā, līdz kādā patiešām arī vajadzēja oficiantu ar krievu valodas zināšanām.
Tomēr, jau pirmajā nedēļā saņēmis vairākus aizrādījumus par darba tempu, viņš pārvācās uz virtuvi. Trauku mazgāšana Kristapam padevās tīri labi, īpaši tad, ja viņam piepalīdzēja jaunā poliete Daria. Tagad arī sapnis par Irīnu sāka izbālēt. Dzīve pamazām ieritēja savās sliedēs, un Kristaps nozuda no mūsu redzesloka. Nesen Irīna stāstīja – viņš tagad dzīvojot kopā ar Dariu. Tā enerģiskā meitene lieliski vadot abu kopdzīvi un Kristaps izskatoties apmierināts.
* * * *
Veru mēs sastapām tirgū jeb kā šeit saka – bazārā. Verai ir četrdesmit divi gadi, un Kiprā viņa dzīvo jau sešus gadus. No Latvijas aizbraukusi, jo viena nespēja uzturēt ģimeni – divus vidusskolēnus un bezdarbnieku vīru. Kādā dienā, kad mērs bijis pilns, iegājusi kādā darba devēju firmā un ieraudzījusi pievilcīgu piedāvājumu Kiprā – strādāt par pavāri četrzvaigžņu viesnīcā. Tas bijis gan liels izaicinājums, gan arī cerība papildināt ģimenes budžetu.
Kiprā pavadītajos gados Vera iepazinusi dzīvi vairākās pilsētās, līdz apstājusies Pafosā. Izmēģinājusi visu ko: pastrādājusi par pavāri augsta līmeņa viesnīcās, par oficianti dažādās kafejnīcās un krodziņos, vēlāk pat par krāsotāju remontbrigādē, līdz atklājusi sevī tirgotājas talantu. Sākumā piekritusi strādāt kādā kioskā, bet nevienlīdzīgi uz pusēm dalītā alga viņu neapmierinājusi, un Vera atradusi darbu bazārā.
Vispirms pastrādājusi Augšas Pafosā, līdz pamatīgās reformas plašo tirgu samazinājušas uz pusi. Šauro un tumšo ieliņu vietā tagad kājāmgājējus pulcē grezns bulvāris, piedāvājot iespēju uzkavēties omulīgās ielu kafejnīcās. Tirgotājiem tika piedāvāta iespēja iekārtoties ērtās telpās, protams, par zināmu samaksu. Līdz ar to reti kuram vairs bija izdevīgi palikt izremontētajās ēkās. Tūristu interese lielākoties balstījās uz lētiem suvenīriem, bet sieviete, pie kuras strādāja Vera, tirgoja labas kvalitātes izšūtus lina izstrādājumus, kas reti kuram bija pa kabatai. Nomaksājot īri par iznomāto telpas daļu, no nedēļas ienākumiem algai daudz nekas vairs neatlika. Tad Vera pārvācās uz Lejas Pafosu un saprata, ka grib strādāt tirgū šeit, turklāt – bez partnera. Tas šķita viegli un izdarāmi. Sava mašīna viņai bija, un sarunāties ar cilvēkiem Verai patika.
Pieminot bazāru, visi priekšstati par Latvijas tirgu jāaizmirst, ja vien neiedomājamies krāmu tirdziņu. Te visās jomās vēl nevalda Eiropas stingrie likumi, un pārdot var visu ko. Turklāt tie, kuri tirgojas, nav kiprieši. Kiprieši savus izstrādājumus pārdod tikai retajos mājražotāju tirdziņos, kas notiek labi ja četras reizes gadā, toties piedāvājums ir daudzveidīgs un bagātīgs. Bazārā tirgojas angļi, rumāņi, bulgāri, arābi un citi iebraucēji. Pārsvarā viņi pārdod lietotas preces, ko lielākoties iegūst no aizbraucējiem, kā arī lētas un neejošas preces, no kā atbrīvojas veikali. Tur atrast var visu ko: saimniecības preces, greznus un senlaicīgus traukus, skaņuplates un grāmatas, drēbes, apavus, mēbeles, dizaina elementus un gleznas, rotaļlietas, velosipēdus… Īsāk sakot – visu, kas vien var palikt pāri ģimenei, kas izlēmusi aizbraukt no salas. Atsevišķā bazāra daļā var iegādāties arī dārzos izaudzēto produkciju, tomēr tā aizņem tikai nelielu tirgus daļu. Dārzeņus un augļus iegādāties šeit ir izdevīgi, jo tie vienmēr ir svaigi, turklāt par zemāku cenu. Arī starp šo preču tirgotājiem nesastapt kipriešus.
Mums sen pazīstamā angliete Jasmīna un viņas vīrs indietis Makss šajā bazārā strādā jau piecus gadus. Viņiem ir panākta draudzīga vienošanās ar vairākām viesnīcām un dzīvokļu izīrētājiem, kas visas pamestās lietas nodod tirgošanā. Verai arī ir izdevies nodibināt šādus kontaktus, kā arī iepazīties ar nelielu veikaliņu īpašniekiem, kas par simbolisku samaksu atdod plauktos iegulušās preces. Mēs pie viņas atrodam palielu traktoru, kuram tikai jāieliek baterijas, bērnu multfilmas kompaktdiskos, galda lampu un piekaramos puķupodus, un solāmies pēc nedēļas pienākt atkal. Vera piedāvā mums atvest lielu piepūšamu baseinu, turklāt ar visu mīksto grīdas segumu pamatnē.
Vera nesūdzas par dzīvi. Saprotu, ka, naski šiverējot, apsviedīgā sieviete prot nopelnīt, lai būtu ko aizsūtīt bērniem. Meita gan arī plānojot braukt dzīvot pie mātes, tikai Vera iebilstot – vispirms lai iegūstot medmāsas diplomu. Pēc tām šeit liels pieprasījums. Kāda viņas paziņa, arī latviete, iekārtojusies privātpraksē un jūtas ļoti apmierināta.
Par savu personīgo dzīvi Vera daudz neko nestāsta – tai neesot laika, jo visu laiku nākas kaut kur steigties. Pa dienu viņa vēl paspējot uzkopt divas angļu privātmājas, par ko arī labi saņemot. Šāds dzīves ritms, protams, prasa izturību, bet viņai šeit patīkot. Laipnie un vienmēr smaidīgie cilvēki, ar kuriem ir patīkami aprunāties, saule aiz loga un vakara stundas uz balkona ļaujot atgūt spēkus. Viņa nenožēlojot savu aizbraukšanu. Lai arī cik grūti reizēm klājies šeit, tā ir bijusi tikai šaura melnā strīpiņa. Aiz tās sekojusi liela un plata baltā, kāda viņai esot arī pašlaik.
Pagaidām pieliekam nelielu punktu “Kipras asarām”, nākamnedēļ sākam publicēt Ievas Bērziņas jauno romānu “Atkal Dālderkalnā”!
