Piemēram, jāsēž “skolnieka pozā”, jo to rekomendē ārsts, lai mugura būtu vesela, pa kāpnēm nedrīkst skriet, lai nesavainotu sevi un citus un tā tālāk.
Piemēram, jāsēž “skolnieka pozā”, jo to rekomendē ārsts, lai mugura būtu vesela, pa kāpnēm nedrīkst skriet, lai nesavainotu sevi un citus un tā tālāk.
Ja skolā kaut kas ir neskaidrs, iemāciet bērnam par to droši jautāt, mājās to izmēģiniet. Turklāt jūs varat būt skolotāja, kas vienreiz ir labvēlīga, otrreiz aizņemta, trešo reizi sagurusi. Pārrunājiet ar bērnu, ka arī viņa var dažādi justies un dažādi reaģēt.
Ir svarīgi, lai bērns mācētu uzklausīt citus, tāpēc iemāciet skolas noteikumu: “gribi runāt, tad pacel roku un gaidi”. Izmēģiniet, kā tas ir, ja visi ģimenes locekļi runā reizē, ja viens pēc otra, pārrunājiet to.
Kopīgi iemācieties reaģēt uz teikto, sajūsmu un prieku izsakot ar “es esmu priecīgs, lepns un gandarīts par to” vai arī izteikt savu nepiekrišanu un neapmierinātību – “es tam nevaru piekrist, mani tas neapmierina”.
Kas sekmē bērna māku mācīties? Pirmais noteikums- viņam ir patstāvīgi jādomā. Rotaļājoties dodiet dažādus uzdevumus – arī neatrisināmus, āķīgus, piemēram, saliec no trīs sērkociņiem trīsstūri un tad no tiem pašiem četrstūri. Ja bērns ticis galā, uzteiciet – “tu gan māki patstāvīgi domāt”.
Ir labi, ja bērns droši spēj izzināt visu, kas ir nepieciešams, lai atrisinātu kādu uzdevumu, lai viņš droši sev var jautāt: “Ko es vēl nezinu, lai varētu to veikt?” Var spēlēt spēli- palūdziet parādīt starp uzzīmētajām puķēm, kura ir jūsējā. Ja bērns rāda uz labu laimi, draudzīgi sekmējiet, lai iemācās jautāt, kādā krāsā tā ir, kāda tai šķirne, kurā rindā tā atrodama un citus jautājumus. Svarīgi, lai bērns interesējas, kā šo puķi var atrast. Var spēlēt arī “Mini mani” un citas spēles, kam šis princips.
No bērnības zinām teicienu: “Par meistaru neviens nepiedzimst.” Tas liecina gan par to, ka daudz jāmācās, gan arī, cik ir jākļūdās un jācieš neveiksmes, līdz kaut kas izdodas meistarīgi. Mums ir jāiemāca bērnam kļūdīties un no tā nebaidīties. Pat tad, ja skolā ir aizmirsta grāmata, nepierakstīts uzdotais, nesauksim bērnu par aizmāršu un nerāsimies: “Tu nekad nevari…”, “Tu vienmēr visu…”. Viņš jau tā ir uztraukts, jo katra bērna vēlme, sākot mācības, ir būt labam skolniekam, bet ar tādu rīcību mēs radīsim vēl lielāku trauksmi. Daudz vērtīgāk būtu pārrunāt, ko no šīs kļūdas var mācīties. Pārrunājiet un paredziet: “Jā, varbūt tev gribēsies parunāt ar kādu, kad skolotāja uzdos mājas darbu, bet tu pārvari savu vēlmi un tajā brīdī klausies, un pieraksti skolotājas teikto, jo tas ir svarīgi tev.”
Palīdziet bērnam optimistiski skatīties uz to, ko viņš vēl nezina un nevar, iemāciet, ka nevajag tajā saskatīt nevarību un kaunēties par to, bet gan tieši pretēji, ka visu vēl var apgūt. Mudiniet domāt, ka ir daudzas iemaņas, kuras viņš apguvis.
Labi, ja bērns, pabeidzis darbu, pats to var novērtēt- cik tas ir bijis interesants, pareizs, glīts, cik ir centies, vai vēlas tādu darbu strādāt vēl. Te atkal var izmantot nogriezni, kur sākuma punkts apzīmēts ar “ļoti neinteresanti”, bet beigu – “ļoti interesanti”, un palīdziet bērnam saskatīt, ka viņa prasmes aug.
Ja vēl ar bērnu kopā izstrādāsim dienas režīmu, kur paredzēts laiks rotaļām svaigā gaisā un mājas darbu izpilde apmēram no pulksten 15.00 līdz 17.00, ja vakaros atvēlēsim brītiņu laika un pārrunāsim dienas notikumus, pamasēsim bērnam muguru, pēdas, plaukstas, tādējādi palīdzot atbrīvoties no spriedzes, būs pavisam labi.
Vecāki bieži jautā: “Kāpēc pirmklasniekam tik maz jāraksta?” Jaunās darba burtnīcas ir veidotas tā, lai nepārslogotu bērna roku un prātu. Sīkās pirkstu falangas ir cieši saistītas ar galvas smadzenēm – bērns, centīgi rakstot, sasprindzina pirkstus, aiztur elpu, un tas var sekmēt neirozes rašanos. Labāk paslavēt par to, kas ir izdevies, nevis rāties par to, kas vēl nepadodas, un likt vairākkārt to pārrakstīt. Svarīgi, lai bērns saglabā prieku mācīties.
Un visbeidzot – kas sekmē bērna spēju sadarboties ar vienaudžiem, ar skolotāju? Tas ir cieši saistīts ar bērna pašvērtību un ģimenes savstarpējās sadarbības paraugu. Svarīgi ir uzklausīt bērna viedokli pat tad, ja tas ir nepareizs, un kopīgi izrunāt, kāpēc bērns tā ir domājis. Sakiet: “Jā, šobrīd tu tā domā, pārrunāsim…”
Kad jūs izsakāt savu viedokli, pajautājiet bērnam: “Vai tu neiebilsti? Kā tu domā?” Tas cels bērna pašapziņu.
Iemāciet, ka drīkst strīdēties. Jā, strīda laikā nevajag otru sist vai apvainot, vai ietiepīgi palikt pie sava, bet aizstāvēt savu viedokli, pieņemt otra un vienoties, kā atrisināt konfliktu pieņemami. Var līdzēt pašu izdomātas pasakas par zvēriņiem ar dažādu strīdu modeļiem, jo bērnam ir vieglāk izprast situāciju, ja raugās uz to it kā no malas. Nevajadzētu kā negatīvu piemēru minēt kādu konkrētu bērnu, kurš nepareizi rīkojies.
Šajā darbā izmantotas arī idejas no G. Cukermana un
K. Polivanova 1994.gadā izdotās grāmatas “Ievads skolas dzīvē”.
