Dēls Cezars tolaik jau bija apprecējies, pārcēlies uz salas otru pusi un arvien retāk apciemoja vecāku mājas. Viņu varēja viegli saprast – salīdzinot ar jaunās mājas plašumiem, senais mājoklis šķita maza un noplukusi būdiņa, turklāt – jaunā dzīve šķita piepildīta ar darbu un ģimenes rūpēm.
Artemis gan vēl joprojām grozījās pa tirgu, tomēr tur vairs nebija tā kā kādreiz – tā īstā “bazāra garša” bija zudusi. Bez vecākajiem tirgotājiem, kuru tirgū bija atlicis gluži maz, dienas šķita klusas un nepiepildītas. Jauniesācēji uz visiem skatījās ar neuzticēšanos, jo katrā saskatīja konkurentu. Artemii šī vide vairs nesaistīja. Pietrūka jaukās pačalošanas, asprātīgo uzmundrinājumu un seniem paziņām raksturīgās sirsnības.
Dienās, kad Kristoss devās zvejā, viņa paņēma adīkli un apsēdās mājas priekšā – te Artemis jutās tuvāk jūrai. Daudz jau nevajadzēja, vien pacelt skatienu un turpat aiz stūra tālumā saredzēt tās mainīgo zilumu. Atpūtinot acis, pietika tās pievērt un it kā turpat blakus sadzirdēt trauksmainās viļņu šalkas. Te sēžot, viņa centās kliedēt nemierīgās domas par dažādām zvejnieku likstām un Kristosa veselību, kas, gadiem ejot, pasliktinājās, tomēr pierunāt vīru atteikties no došanās zvejā viņa pat nemēģināja.
Dienās, kad viļņu šalkas tikpat kā nebija dzirdamas, adīklis strauji pletās plašumā, un drīz vien visi kaimiņi zināja – Kristosam būs vēl viens biezs svīteris. Tiesa, gadījās arī dienas, kad viļņu bangas skaļi plīsa pret krastmalas akmeņiem. Tad darbs apstājās, un visai bieži adāmadatas tā arī nogulēja klēpī nepakustinātas. Reiz pārdzīvotā nelaime it kā savažoja sievietes domas un locekļus – tajās nebija ne satraukuma, ne baiļu, tikai tukšums… Tā sēžot, varēja paiet diena un nemanot pienākt vakars… Vēlā rudenī un ziemas mēnešos tādu “tukšo” dienu kļuva arvien vairāk.
Tiesa, pašās vējainākajās dienās Kristoss nedevās jūrā, un arī Artemis tad bija pārņemta ar citām rūpēm. Ceļot galdā dažādus ēdienus, viņa centās kliedēt vīra nemieru un pievērst viņa domas mājai – senā ēka daudzviet prasīja stipro un prasmīgo vīrieša roku spēku. Tomēr Kristoss, šķiet, mājoja citā pasaulē – palaikam izslīdēdams pagalmā, nenovērsdams skatienu no jūras, viņš stundām ilgi pakšķināja savu pīpīti.
No tālajiem reisiem Kristoss visbiežāk atgriezās gandarīts un priecīgs par lielo lomu. Tikai retu reizi – nerunīgs un bezgala noguris. Viņa komandā bija daudz rūdītu veču, kuru matu sirmums nebūt nenozīmēja stīvumu kaulos. Tāpēc arī Kristosa gadus neviens neskaitīja, tikai Artemis zināja – ar katru nākamo laika loku viņi arvien vairāk tuvojas nezināmā un neizpētītā robežai. Viņas acis jau sen bija sākušas rādīt miglainu bildi, bet Kristoss par savu redzi vēl nesūdzējās. Ieilgušo klepu viņš pamatoja ar sauszemes tveici, bet nepatīkamos dūrienus kreisajā plecā – ar vēja sapūstu muguru.
Divtūkstošā gada ziemā Kristoss tikko bija nosvinējis savu pievienošanos sešdesmitgadnieku pulkam, tomēr viņš vēl jutās spēka un enerģijas pārpilns, tāpēc viegli spēja pierunāt komandu doties jūrā arī nedēļu pirms Ziemassvētkiem. Tas taču būtu tik skaisti – uz svētku galda celt bagātīgu jūras cienastu! Artemis gan mēģināja iebilst, zinot, ka šādi braucieni ievelkas, tomēr Kristos apgalvoja, ka visi vēloties būt mājās savlaicīgi, tā ka – nekādas aizkavēšanās nebūšot.
Torīt viņš ilgi atvadījās, vairākkārtīgi atgriezās mājās pēc aizmirstiem niekiem, līdz apgāza karsto patvāri un applaucēja plaukstu. Artemis satraucās un vēlreiz ieminējās par palikšanu mājās, tomēr Kristoss tikai noskaitās, kad sieva pieminēja sliktās zīmes un priekšnojautas. Kaut ko nikni pie sevis purpinādams, vīrs steidzīgi atstāju māju, aizmirsdams pieglaust sievas plecu, kas ikdienā bija tik ierasts. Salikusi rokas klēpī, Artemis ilgi sēdēja uz virtuves ķeblīša un bezpalīdzīgi skatījās uz vaļā palikušajām, caurvēja virinātajām durvīm. Smagi piecēlusies, viņa lēniem soļiem izgāja pagalmā un ieslīga krēslā. Tajā pašā krēslā, kur nu jau astoņpadsmit gadus daudzi viņu redz ik dienas sēžam un gaidām…
Artemis necieš vārdus “iekritis jūrā” vai “bezvēsts pazudis”. Viņas klātbūtnē tos nedrīkst izrunāt. Jebkurš jautājums vai atgādinājums par to dienu, kad komandas vīri noliektām galvām sastājās mazajā istabā, Artemis izsauc elpas trūkumu. Kā tas vispār ir iespējams – neredzēt, kā viļņi noskalo cilvēku no kuģa!? Kristosam palika slikti? Viņš pakrita? Savainotās plaukstas dēļ nespēja noturēties pie borta? Cik ilgs laiks pagāja, līdz kāds pamanīja viņa pazušanu? Vai kāds vispār mēģināja Kristosu meklēt un glābt?
Bezgala daudz tamlīdzīgu jautājumu ik dienas mocīja Artemii, tomēr – jaunas atbildes neradās. Prātā drūzmējās tie paši nedaudzie teikumi, ko komandas biedri viņai bija pateikuši: jūrā pēkšņi uzradās negaiss, pacēlās milzīgi viļņi, piekrautais kuģis neganti zvārojās un šķita, ka tūlīt apgāzīsies. Visi ķēra un glāba, ko nu kurš. Kad kāds attapās, ka pazudis Kristoss, jūrā sameta glābšanas riņķus. Kad vētra norima, kuģis ilgi riņķoja, meklējot pazudušo komandas biedru, bet – ne Kristoss, ne izmestie riņķi nekur nebija manāmi…
Varbūt viņš tomēr ir izglābies? Pieķēries kādam glābšanas riņķim un izskalots krastā kādā mazapdzīvotā krastā? Varbūt viņam ceļā pagadījies kāds kuģis vai laiva, svešinieki viņu izglābuši un aizveduši uz citu valsti, kur Kristoss ievietots kādā slimnīcā? Varbūt viņš no kritiena vai pārdzīvojuma zaudējis atmiņu? Ja filmās tā notiek, kāpēc lai tā neatgadītos arī dzīvē? Viņš noteikti atradīsies un atgriezīsies mājās!
Artemis prāts izmisīgi ķērās pie katra no šiem cerību salmiņiem, analizēja iespējas un pārliecināja, līdz kādā brīdī tam pievienojās izjūtas, kas nešaubīgi apliecināja: Kristoss noteikti atgriezīsies! Viņš taču ir ļoti labs peldētājs un spēka pilns izdzīvotājs! Vajag tikai ļoti gaidīt!
Un Artemis gaidīja. Spītīgi noraidīja visas runas par pazušanu un vēlāk – par simbolisku apbedīšanu, negribīgi pieņēma komandas saziedoto pabalstu un noglabāja tai dienai, kad Kristoss atgriezīsies. Tāpat viņa noraidīja dēla labi domāto piedāvājumu pārcelties uz dzīvi pie viņa ģimenes, kā arī izdevīgo darījumu ar vecās mājas un zemesgabala pircējiem. Kā tad Kristoss sievu atradīs, ja viņa būs pārcēlusies uz citu dzīvesvietu? Apsēdusies mājas priekšā, skatienu nenolaidusi, Artemis augas dienas vēroja ceļu un garāmgājējus – jau nu vīra atmiņa patiešām būtu smagi cietusi…
Vēlāk, kad šis krēsls, iela un garāmgājēji jau bija kļuvuši par ikdienu, rokas pašas meklēja darbu un atrada – kad Kristoss atgriezīsies, viņam noteikti vajadzēs jaunu svīteri. Arī zeķes, cepuri un vesti. Artemis steidzās. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka Ziemassvētkos Kristoss būs klāt. Viņa ļoti gaidīja. Reizēm vienkārši aizvērtām acīm klausījās jūru un gaidīja…
Sasniegusi mazo veikaliņu, sparīgi vēru durvis, gaidīdama virs durvīm notrinkšķam spalgo zvaniņu. Pēc šī signāla no mājas otras puses vajadzētu iznākt Temidai vai viņas vīram, tomēr man pretim nostājās sveša pusmūža sieviete. Uzrunājusi mani grieķu valodā, viņa uzreiz atzinās, ka neprot krievu un angļu valodu. Tik daudz sapratu, ka Temidu varēšu sastapt tikai rīt un pēc pusdienām. Viņai esot svarīgas darīšanas. Vai tiešām tās būtu saistītas ar Artemii?
Vēlreiz nogājusi gar pamesto māju un joprojām neatradusi atbildes uz saviem jautājumiem, sapratu, ka nāksies gaidīt.
Nākamajā dienā Temidu sastapu. Nopietnu seju, gludi pieglaustiem matiem un ģērbtu melnās drānās. Viņa laipni apkalpoja kādu tūristu pāri. Es gan tūlīt apsaucu savas sliktās nojautas – tas vēl neko nenozīmē, arī ikdienā ļoti daudzas kiprietes tērpjas melnā…Tad izdzirdēju, kā abi pircēji skaļi iesmējās, redzēju, ka smaida arī Temidas acis, un manas sliktās nojautas atkāpās vēl tālāk. Tūlīt uzzināšu, uz kurieni pārcēlusies Artemis.
Tomēr Temidas reakcija uz manu jautājumu vienā mirklī apklusināja vājo cerību un lika atdzimt sliktajām priekšnojautām… Sievietes skumju pilnais skatiens pievērsās kādai no svētbildēm, kas izvietotas pie pretējās sienas.
– Beidzot viņa sagaidīja, – Temida klusi noteica.
Citā situācijā šis teikums liktu sirdij iepukstēties straujāk, tomēr šoreiz es to uztvēru ar dziļām skumjām. Temidas plaukstas pie krūtīm sakļāvās kā noguruša putna spārni, un viņa turpināja:
– Beidzot viņu dvēseles ir satikušās… Varbūt pašlaik tās lido kā baltas kaijas kaut kur virs jūras, laiku pa laikam saskaroties spārniem, bet varbūt plecs pie pleca sēž mājas pagalmā un skatās uz jūru. Tikai mēs tās neredzam… Artemis aizmiga savā krēslā. Pirms divām dienām. Viņas sirds kādā mirklī nogura gaidīt… Beidzot viņai ir dāvāts miers… Tā kapa vieta, kur šorīt tika guldīts viņas ķermenis, ir tikai vieta, kur nolikt ziedus. Daudz vairāk Artemis piemiņai pieder vecais krēsls mājas pagalmā, kur visi raduši sirmgalvi redzēt. Bet varbūt – jūra… Katram zināms, cik dziļi sirdī viņa auklēja mīlestību un ilgas pēc Kristosa, kurš nesaraujami bija saistīts ar jūru.
Deviņdesmit divi gadi – tas ir cienījams vecums, reti kuram izdodas tik ilgi nodzīvot. Tikpat apbrīnojama ir viņas mīlestība un uzticība – par to varētu rakstīt romānu un uzņemt filmu… Jau desmit gadus, kopš sāku dzīvot šajā vietā, es apbrīnoju Artemii. Viņas sirsnība un iejūtība paliks visu atmiņās
