“Ko jūs man to Kārli vienmēr preciniet, arī Zigurds plati nav mainījis?”.
30.
“Ko jūs man to Kārli vienmēr preciniet, arī Zigurds plati nav mainījis?”
Karlīne pa sarunas laiku beidzot ir izlīdusi no gultas apakšas, nostājusies nemanot pie galda un pēkšņi iesaistās sarunā: “Kārlis ir mans draugs. Viņš mani lutina, un mammu arī. Es Kārli precēšu.”
Iestājas neveikls klusums, kad bērns, savu sakāmo izteicis, sāk ar pirkstiņiem urbināt uz galda uzlikto, ar košu lenti pārsieto dāvanu saini. Linda nesaprot, kā iziet no šis situācijas. Varbūt atkal nelikties ne zinis?
Par laimi virtuvē ienāk Dzidra, un uzsāktā saruna pārtrūkst. Viņai seko mazie bērnudārza ciemiņi, un balle var sākties. Tagad Austra Karlīnei padod dāvanu saini. Tomēr paldies par dāvanu Karlīne nesaka un, kad tiek vēl reiz atgādināts, ka jāpateicas, nosaka: “Es to nebigu!” (negribu) un pastumj saini galda vidū.Viņa dodas pie mazajiem draugiem, un sainis paliek neatvērts.
“Ar bērna muti runā patiesība, ir gan tā mazmeita spītīga tāpat kā tēvs savu reizi,” Austra nosaka: “Esmu jau patiesībā pati vainīga, tā pēkšņi ieradusies – ne saukta, ne aicināta. Uz kādu paldies te var cerēt? Man jau to paldiesu arī nevajag. Ko es varu gaidīt – vecmamma, kuru bērns aizmirsis. Pati vien vainīga.”
“Kuš, kuš!” Dzidra mierina. ,,Gan viss būs labi, tā mazā spītība jau nav nekas traģisks, tā ir labojama lieta, redzēsi pati, tagad tikai nepiegriezīsim vērību. Tu neņem uzreiz ļaunā!” Linda turpina savu iekšējo monologu: “Dieva rīkste, pašas griezta!”
Bērnu balle ir līksmības pilna: rotaļas un dziesmas vada ciemiņu pavadītāja – audzinātāja, un prieka pilnie spiedzieni nerimst vēl ilgi. Tiek ēsti cienasti, iets dažādās rotaļās, spēlētas spēles. Visapkārt ir daudz pozitīvas enerģijas.
Beidzot pat Austra, liekas, aizmirst bērna niķus un iesaistās rotaļās. Pēc laiciņa, neviena neskubināta, Karlīne pasaka paldies par dāvanām, un mazais incidents ir aizmirsts. Vakarā Dzidra pierunā ciemeni pārnakšņot “Irbēs”, kur viņas rītā varēšot izstaigāt ogu vietas un parunāties. Linda atviegloti uzelpo: Austra plānam piekrīt, nosakot, ka tā tiešām būšot labāk, esot jau par daudz sarunājusi nekam nevajadzīgu lietu, kā tāda muļķe… Viņiem ar dēlu savas klapatas pašiem jārisinot.
Pirms braukšanas uz “Irbēm” viņa vēl pagūst pažēloties, ka esot pārsteigusies uz Rīgu pārceldamās, atgriezīšoties savās vecajās “Ziedulejās”, kur pie jaunajiem mājas saimniekiem priekš viņas esot pielīgta istabiņa un virtuvīte. Tas priekš Lindas ir nepatīkams jaunums: viņa ir dabūjusi darbu veikalā tieši Salienā, kur netālu no Zigurda vecāku mājām ir jaunatvērtais veikals. Tagad viņa atkal būs Austrai tikpat kā uz delnas, būs jāapkalpo kā pircēja un droši vien arī jāuzklausa viņas gaudas gan par dēlu, gan dzīvi kā tādu.
“Zigis taču paliks turpat Rīgā?” Linda ieprasās un tūliņ nožēlo vaicājumu: kas gan viņai par daļu?
“Bez manis jau viņam būs grūti, Rīga vispār nav priekš dzimušiem lauciniekiem. Tā pilsētas maize ir ar biezāku garozu nekā domāju,” Austra piebilst.
“Jūras krupim grāvī grūti,” Linda pie sevis nodomā.
Otrā Austras viesošanās diena Irbēs rit necerēti gludi: apkārtnes apskate, ogošana, Dzidras un Jāņa sabiedrībā. Pat Karlīne vienu brīdi iet pa meža taku, Austras rokai pieķērusies. Atvadoties Karlīne sniedz otrai vecmammai rociņu un māj atvadu sveicienu, it kā nekas nebūtu bijis. Vakardienas niķi ir aizmirsušies. Ar bērniem ir jāmāk saprasties, Dzidra to lieliski prot. Lai arī otrā vecmamma apgūtu bērna mīlestību, tur ir jāpiestrādā, un Jānis aicina Austru biežāk uz “Irbēm”. Te pie Dālderkalna ir laba aura, te veicas sarunas, nogludinās domstarpības. Apsīši patiesībā ar Austru nemaz līdz šim nav kopā bijuši. Ciemošanās laiks citreiz ir bijis īss, bez pamatīgākas izrunāšanās. Pēc šīs Karlīnes dzimšanas dienas vecvecāki ir viens otru nedaudz iepazinuši. Karlīne taču pieder abām pusēm.
11. Nesaprašanās vīruss
Nekas dzīvē neizrādās vienkāršs, kā Ilgai licies savā jaunības maksimālismā. Viņas iedomas par skaisto laulības dzīvi ar Juri sāk šķobīties, un jau lijušas arī asaras.
