Ikdienas pastaigām ar bērniem parasti izvēlos ielas, kas ved uz jūras vai meža pusi, tomēr reizēm dodos arī dziļāk pilsētā. Tādās reizēs telefona fotokamera vienmēr ir pa ķērienam, jo pieredze rāda – paši interesantākie sižeti un kadri pretim panākas gluži negaidot. It kā jau tuvākajā apkārtnē viss šķiet redzēts un ļoti pazīstams, tomēr reizēm, meklējot jaunu rakursu, kadrā nokļūst kas jauns un interesants.
Lejas Pafosas lielāko baznīcu – templi, kas veltīts vienam no daudzajiem Kipras svētajiem mūkam Kendeas – esmu fotografējusi neskaitāmas reizes. Uzcelta pašā centrā, tieši pilsētas galveno ielu krustojumā, šī majestātiskā celtne viegli sasniedzama no visām pusēm un tā vien prasās nokļūt kādā objektīvā. Kārtējo reizi tai pietuvojoties, pat nedomāju, ka šī celtne man varētu sagādāt jaunu pārsteiguma momentu. Un tomēr es atkal to nofotografēju.
Tajā dienā biju izvēlējusies novirzīties no ierastā pastaigu maršruta, tomēr tikai nedaudz, jo ilgi aizkavējušies labiekārtošanas darbi pilsētas centrā radījuši šķēršļus pastaigai ar bērnu ratiņiem. Pārvarējusi šķembām nobērto trotuāra joslu, apstājos uz velosipēdistu celiņa un pārliecinājos, ka mazulīte ratiņos ērti guļ. Brīdi vēlāk, paceļot skatienu augšup, kā pirmos ievēroju lielās baznīcas torņus. Lai arī tālumā un virs koku galotnēm, tie šoreiz izskatījās pavisam citādāk. Sapratu, ka man tikai jāpieiet pārdesmit metrus tuvāk un es iegūšu īpašu kadru. Tādu, kas man pašai tīk daudz labāk nekā iepriekšējie – ar lielo stāvlaukumu, ar automašīnām, ēkām un veikalu reklāmām fonā.
Pārņemta ar šo domu, steidzos uz priekšu un jau pēc pāris mirkļiem, aizrāvusies ar iecerētā mērķa fotografēšanu, pat nejutu, ka kādam kājāmgājējam esmu aizšķērsojusi ceļu. Tikai tad, kad, elpu aizturējusi, fiksēju jau kādu piekto vai sesto kadru, saklausīju kādu aiz muguras ieklepojamies un krievu valodā sakām:
– Tikai nesakiet, ka jūs esat ateiste!
Steidzīgi tvēru ratiņu rokturi, lai tos nobīdītu maliņā, un mulsi atvainojos par savu nevērību. Tā kā vīrieša teiktā jēgu īsti nesapratu, jautājoši pacēlu skatienu pret viņu. Inteliģento un laipno seju izgaismoja smaids, bet acis pat caur briļļu stikliem uz mani lūkojās sirsnīgi un ieinteresēti.
– Es laikam jūs nesapratu, – mulsi atvainojos, jo patiešām man nebija ne mazākās nojausmas, ko svešinieks domājis ar šo teikumu.
– Ateistiem nevajadzētu fotografēt baznīcas, – vīrietis paskaidroja.
Lai arī smaids no viņa sejas nenozuda, pēkšņi sajutos kā pirmklasniece un samulsu vēl vairāk. Apzinājos, ka mans nākamais jautājums var izraisīt dialogu, kurā man nāksies atzīties savā nezināšanā – Kipras ticības lietas vēl joprojām neesmu līdz galam izpratusi.
Tomēr vīrietis nekavējās ar paskaidrojumiem:
– Esmu pārliecinājies, ka neticīgie neprot fotografēt baznīcas. Viņiem tās iznāk kā parastas ēkas – sienas, logi, jumti, kupoli. Bet kur tad zvanu tornis, kur krusti un vitrāžas, kas paceļas pret debesīm? Kur ēkas dvēsele?
Brīdi vērojis aiz kokiem redzamo baznīcu, kaut ko savā prātā pārlicis, viņš atzinīgi noteica:
– Bet jūs esat atradusi pareizo leņķi… Ir! No šejienes ir redzams viss, kas vajadzīgs šādai bildei. Turklāt te jūtams vēl vairāk – koki noslēpj traucējošo pilsētas nemieru. Būs labi.
Piemiegtām acīm ieklausīdamies apkārtnes skaņās vai arī vērodams debesis, viņš pēkšņi pieliecās man tuvāk:
– Varbūt jūs man varētu tuvāk parādīt to kadru?
Atradusi telefonā prasīto, pastiepu ierīci uz vīrieša pusi. Iepriecināts par manu pretimnākšanu, viņš nostājās man cieši blakus, ar labo roku galanti pieturēja elkoni, bet kreisajā saņēma manu plaukstu, kas turēja telefonu. Pietuvinājis seju ekrānam, viņš ļoti uzmanīgi pētīja uzņemto kadru.
– Ir! Patiešām lieliski izdevies! Neviens profesionālis to nepaveiktu tik labi kā jūs! Saules apmirdzēta baznīca… Balti krusti uz zila debesu fona… Vitrāžas logos… Es redzu, ka esat garīgs cilvēks! Jums ir saprašana par svētumu!
Komplimenti ir tīkami ikvienam cilvēkam, tomēr manas ausis tie tik ļoti neaizlipināja, lai es aizmirstu par vīrieša roku, kas joprojām bija apņēmusi manu plaukstu. Atbrīvojusies no maigā tvēriena, aizvēru telefonu un ieliku kabatā.
– Ko jūs teiktu, ja es jūs uzaicinātu uz tikšanos? – vīrietis ieskatījās man dziļi acīs. – Rīt! Jau no paša rīta. Šajā pašā baznīcā. Mēs abi kopā noklausītos sprediķi, pēc tam kopīgi lūgtos, plecs pie pleca… Tikai nesakiet, ka neprotat grieķu valodu! Dievs Tas Kungs saprot visas valodas! Bet pēc tam mēs pastaigātos gar jūru, iepazītu viens otru tuvāk…
“Kas to būtu domājis, ka arī baznīcās cilvēki norunā randiņus,” pie sevis pasmīnēju, bet, tā kā izskatījās, ka vīrietis to domājis nopietni, atbildēju patiesi:
– Šajā laikā gan nesanāks. No rītiem esmu aizņemta ar mazbērniem. Un vispār man ir ļoti maz brīvā laika. Pat nezinu…
Lai arī vīrietis šķita simpātisks, nesajutu to iekšējo strāvojumu, kas mudina savstarpēji tiekties vienam pie otra. Tomēr kaut kas intriģējošs šajā svešiniekā bija, tāpēc, pamanījusi viņa pierē ievelkamies dziļu rievu, “uzlipināju nomierinošu plāksteri”:
– Bet pastaigai gar jūru noteikti laiks kādreiz atradīsies.
– Tad varbūt tūlīt? – vīrieša acis iemirdzējās. – Kamēr bērns guļ, mēs varam netraucēti parunāties.
Brīdi apdomājos, tad piekrītoši pamāju ar galvu – kā nekā mans iecerētais mājupceļš arī ved gar jūru.
Daudz nepārspīlēšu, ja teikšu – vīrietis no prieka palēcās. Mugura izstiepās, krūtis izriesās, pleci iztaisnojās, vaigos ielija sārtums… Redzot šādu acumirklīgu pārvērtību, jutos nedaudz pārsteigta – ja jau apsolīta vienkārša saruna izsauc tādu saviļņojumu, kas gan notiktu tādā randiņā baznīcā?
Piedāvājusi sākt ar iepazīšanos, stādījos priekšā un dažos teikumos pastāstīju par savu ģimeni. Atbildē saņēmu pagaru stāstu, kas veidojās, pamazām risinot dialogu un lēnā solī mērojot mājupceļu.
Matvejam ir 69 gadi, Kiprā viņš ieradies pirms 24 gadiem kopā ar vecāko dēlu, kurš, tikko pabeidzis augstskolu, savā specialitātē bija noskatījis darbu Kiprā. Diemžēl uz vakancēm valsts iestādēs priekšroka ir pilsoņiem, tāpēc dēlam sākumā nācies iestrādāties citos darbos. Tomēr jau pēc pieciem gadiem viņš varējis nostāties komunālās saimniecības priekšgalā, kur pa šo laiku sevi labi pierādījis bija arī tēvs. Pašlaik viņi abi joprojām veiksmīgi vada savu firmu, kuras darbs saistīts ar pilsētas ūdensapgādi, un par atgriešanos Armēnijā pat nedomā.
Matvejs dzīvo kopā ar dēla ģimeni, jo tā visiem ir ērtāk – ekonomiskāka dzīvošana, kā arī mazdēlam aukle tepat pie rokas. Kad dēls noskatījis līgavu, visi gan apsvēruši domu par savas mājas iegādi, bet, tuvākajā laikā pilsētā neatrodot neko sirdij tīkamu un par pieņemamu cenu, palikuši savā noīrētajā četristabu dzīvoklī.
Par dzīvošanu kopā ar bērniem un mazbērniem mēs varētu runāt daudz, tomēr Matvejs ieinteresējas par manu bijušo darbu un vaļaspriekiem, un saruna novirzās uz literatūru, klasiku un izklaides jomu. Atklāju, ka dialogs ar viņu man atgādina aizvadītās vasaras, kad itin bieži līdzīgas sarunas risināju ar Kseniju Pavlovnu un jutos tik bagāta un piepildīta. Arī Matvejs izrādās diezgan cieši saistīts ar literatūru, jo savulaik iztulkojis divus apjomīgus memuārus no armēņu valodas uz krievu valodu, kā arī pats ir daudz lasījis.
Pārsteigumu man sagādā fakts, ka viņš pat ir izlasījis Pumpura eposu “Lāčplēsis” armēņu valodā. Secinu, ka augstskolā antīkajā literatūrā lasītais armēņu eposs “Sasunas Dāvids” man pilnīgi pagaisis no atmiņas. Tomēr riskēju pieminēt spēkavīrus no Sasunas, kuri varonīgi cīnījās pret arābu iebrucējiem. Labi, ka Matvejs viegli pārņem sarunas vadību un pats ieskicē savas tautas literatūras pērles, jo es secinu, ka nespēju nosaukt nevienu armēņu autoru. Kaut kur no zemapziņas dzīlēm izpeld uzvārdi Akopjans un Tumanjans, un tūlīt arī rodas apjausma, ka tie ir armēņu dzejnieki, bet vai gan ar tik skopām zināšanām ir vērts lepoties?
Tad atmiņā izgaismojas vēsturiskās literatūras plauktā reiz glabātais armēņu autora Rafi pamatīgi nobružātais romāns “Samvels”, un es pat sāku atcerēties tā dramatisko saturu. Reiz jau esam pievērsušies vēsturei un gadsimtu gaitā dažādos karos piedzīvotajām briesmām, Matvejs no persiešu iekarotājiem pāriet pie turku un armēņu konfliktiem Osmaņu impērijas laikā.
Kādu laiku man izdodas klausīties diezgan uzmanīgi, bet tad pamostas ratiņos gulošais bērns, un mums beidzot rodas iemesls atgriezties pie sadzīves lietām.
Tad atklājas, ka Matvejs ir iecienīts galda runu teicējs un viņu daudzviet aicina par tamadu. Tagad saprotu, kāpēc viņa runas manierē reizēm saklausu nevajadzīgu patosu un teksta kāpinājumu, aiz kura pietrūkst vien: “Un tagad pacelsim glāzes par to, lai…” Atzīšos, ka šī atklāsme man palaikam lika pasmaidīt, un Matvejs nekavējoties reaģēja ar jautājumu:
– Es kaut ko nepareizi pateicu?
Uz jautājumiem par dzīvi Erevānā, viņš atbild izvairīgi. Asiņainās sadursmes armēņu un azerbaidžāņu starpā par Kalnu Karabahu, Padomju Savienības sabrukums deviņdesmito gadu sākumā un neprognozējamā nākotne radījusi arvien lielāku nedrošības sajūtu. Tikušas slēgtas vairākas rūpnīcas, samazinājušies lielveikali, izzuduši vairāki pakalpojumu dienesti, līdz arī Matvejs palicis bez darba.
Dēla lēmums braukt uz Kipru nācis pašā laikā – tur vismaz būs darbs un iztika. Turklāt labās angļu valodas zināšanas ļāva iestāties augstskolā, iegūt vēl vienu izglītību un palikt Kiprā.
Matvejs apzinājies, ka nebūs viegli iedzīvoties svešā zemē – bez valodas un zināšanām, tomēr dzīve Erevānā bija kļuvusi par slogu. Sapratu, ka konfliktā, kas ilgi briedis viņu ģimenē, vainojama armijas gados sabojātā veselība. Tieši tur viņš ieguvis ilggadēju ceļazīmi uz Esentuki sanatoriju, kuru periodiski apmeklē vēl joprojām.
Matvejam patīk atcerēties un stāstīt. Lai arī viņa izrunā jūtams akcents, es viegli saprotu viņa teikto – gan par grūto sākumu Limasolā, gan Pafosā, gan par sasniegumiem un plāniem. Jūtu, ka Matvejs labprāt vēl turpinātu atcerēties padomju laikus, jo arī es tad spēju piebalsot – gan salīdzinot mūsu skolas, gan augstskolas gaitas, sadzīvi un produkciju veikalu plauktos, tomēr mans laiks ir ierobežots – bērnam ratiņos jau apnikusi vienmuļā jūras ainava, turklāt pusdienu laiks arī nokavēts.
Jau nojaušu, ka atvadām sekos jautājums par iespējamu tikšanos nākotnē, taču es neesmu pārliecināta, ka vēlos šīm attiecībām “atdot mazo pirkstiņu”. Varētu jau tāpat kā šodien, aizrautīgi sarunājoties, pastaigāties gar jūru, bet nojaušu, ka Matveja plāni sniedzas daudz tālāk… Tāpēc vēlreiz atgādinu par savu statusu – “vecmāmiņa uz pilnu slodzi” – un apsolos piezvanīt, kad man kādreiz būs iespējams izbrīvēt dienu. Tā, manuprāt, ir vispiemērotākā atbilde vīrietim, kurš nākamajā tikšanās reizē piedāvā ekskursiju pa baznīcām un klosteriem.
