Pēdējos gados dažādās sakarībās un dažādos locījumos bieži locīts vārds “identitāte”. Mazo tautu identitāte. Latviešu identitāte. Nomales identitāte. Identitātes krīze. Latvieši lielo tautu pulkā izšķīdīšot – arī šādus vārdus ir nācies dzirdēt.
Pēdējos gados dažādās sakarībās un dažādos locījumos bieži locīts vārds “identitāte”. Mazo tautu identitāte. Latviešu identitāte. Nomales identitāte. Identitātes krīze. Latvieši lielo tautu pulkā izšķīdīšot – arī šādus vārdus ir nācies dzirdēt.
Tomēr šķiet, ka šo vārdu autori reti bijuši ārpus Rīgas. Tikai iepazīstot vienu Latvijas vietu pēc otras, veidojas mūsu bagātību mozaīka, acu priekšā izaug spēcīga un kulturāli bagāta tauta. Šajā mozaīkā, protams, nozīmīga vieta ir arī tradicionālajai kultūrai jeb mūsu senču dzīves gudrībai, kas reizēm dzīva vēl šodien.
Viena no Gulbenes rajona savdabībām ir tā saucamā krusta koku tradīcija, kuru Gulbenes apkārtnes ļaudis ir spējuši saglabāt līdz pat mūsu dienām. Līdz mūsdienām ir izdzīvojis pats tradīcijas kodols – bērēs, vedot aizgājēju uz kapsētu, zināmā kokā tiek iegriezts krusts, lai mirušā cilvēka dvēsele netiktu tālāk par iegriezto krustu un netraucētu palicējus.
Krusta koku tradīcija senāk bijusi izplatīta arī Madonas, Cēsu, Valkas un droši vien arī Alūksnes rajonā (par Alūksnes rajonu šobrīd ziņu trūkst). Ārpus Latvijas krusta koki vēl šodien ļoti plaši zināmi Dienvidigaunijā, savukārt Dienvidsomijā un Krievijas teritorijā starp Somu līci un Lādogas ezeru šī tradīcija iznīkusi jau līdz 20.gadsimta sākumam. Pēc somu zinātnieku pētījumiem, krusta koku tradīcija šajā reģionā radusies vienlaikus – ap 16. un 17.gadsimta miju reformācijas (luterticības ieviešanas) iespaidā. Par Latvijas krusta kokiem senākās liecības saglabājušās tikai no 19.gadsimta, tomēr šķiet, ka šī tradīcija kādreiz bijusi izplatīta arī teritorijā starp Liepu Cēsu rajonā un Siguldu, tikai tur krusti nav griezti kokos, bet klintīs un alās. Piemēram, tā saucamajā Krustu klintī no vairākiem simtiem zīmju apmēram 200 ir krusti. Par klinšu rakstiem nav saglabājušās pilnīgi nekādas rakstiskās liecības vai nostāsti, tāpēc krusta koku tradīcijas izpēte klinšu rakstu skaidrošanā ir ļoti svarīga.
Svarīgi ir rūpīgi izpētīt arī krusta koku tradīciju kā tādu. Igaunijā un Somijā par krusta kokiem plaši pētījumi publicēti grāmatās. Latvijā diemžēl šādas grāmatas vēl nav. Pirms dažiem gadiem Latvijas krusta kokus pētīja dabas draugs Guntis Eniņš. Daudzu ekspedīciju laikā perfekti tikai izpētīti un uzskaitīti līdz mūsdienām izdzīvojušie krusta koki. Papildus tam tika iztaujāti arī cilvēki. Šobrīd svarīgi būtu rīkot jaunas ekspedīcijas uz Gulbenes rajonu, kuru galvenais uzdevums būtu tieši cilvēku liecību pierakstīšana, jo par pašiem kokiem mums jau ir pilnīgs priekšstats.
Arī agrāk krusta griešana bija svarīgākais rituāls krusta koku tradīcijā, tomēr bez krusta griešanas pie koka veiktas arī citas darbības. Viena no šādām darbībām bija bēru mielasts, no kā līdz mūsu dienām, šķiet, saglabājusies tikai šņabja iedzeršana pie koka. Tāpat gan Latvijā, gan Igaunijā un Somijā reizēm pie iegrieztā krusta ar naglu piesists arī papīra vai auduma pušķis. Mūsdienās kokā parasti iegriež tikai parasto baznīcas krustu. Gadsimta sākumā griezuši arī slīpos krustus un īpatnējus krustus, kam pie pamatnes ir četrstūris jeb “kapiņš”. Klintīs iegrebti ļoti dažādi krusti – ar jumtiņu, krusti aplī, krusti ar noslēgtiem galiem un citi.
Neņemot vērā dažādo varu negatīvo attieksmi, krusta koku tradīcija ir izdzīvojusi līdz mūsu dienām, diemžēl šobrīd tā acīmredzami iznīkst. Žēl, ka tik viegli ļaujam aiziet vēl vienai no sava garīgā pūra bagātībām. Tāpēc vēl jo svarīgāks pētnieku uzdevums ir savākt, publicēt un nodot glabāšanai arhīvos visus iespējamos materiālus par Latvijas krusta koku tradīciju. Tieši tāpēc jūsu pieredze un atmiņas šobrīd ir ļoti nozīmīgas.
Pētāmo jautājumu ir daudz. Vai jums ir gadījies piedalīties bērēs, kuru laikā kokā ir griezts krusts? Kurš krustu grieza – radinieks, draugs, sieviete, vīrietis? No kādām mājām un uz kādiem kapiem mirušais tika aizvadīts? Kurā vietā krustu grieza – vai plašākā apkārtnē zināmā vietā vai kādā ģimenes izvēlētā kokā? Kāpēc krusts griezts tieši tur – vai tā ir aizgājēja vai palicēju izvēle? Kādi krusta koki jums zināmi (arī bojā gājušie)? Kāda ir krusta griešanas motivācija mūsdienās (vai joprojām to griež, lai dvēsele netraucētu palicējus, vai tikai, lai ievērotu tradīciju), un kāda motivācija ir bijusi agrāk? Kad krusts tika griezts – braucot uz vai no kapsētas? Ko par krusta kokiem ir stāstījuši vecie cilvēki? Vai kādreiz tradīcija ir bijusi citādāka? Kādus krustus grieza kokā? Šo jautājumu virkni varētu turpināt. Ja jums kādreiz ir nācies saskarties ar krustu griešanu kokos, lūdzu, neslēpiet sveci zem pūra, neļaujiet jūsu atmiņām izplēnēt. Latviešu folkloras krātuve priecāsies saņemt jūsu stāstus par krusta kokiem. Priecāsimies arī par citādiem stāstiem – par spokošanos apkārtnē, citplanētiešiem un apraktu naudu, velna pēdām akmeņos un lidojošiem ezeriem, par zīmīgiem sapņiem, par vadātājiem un maldīšanos, par ziedošanu pie kokiem un akmeņiem.
Ja jums kaut kas no tā visa ir stāstāms, lūdzu, rakstiet: Sandim Laimem, Latviešu folkloras krātuve, Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050,
e-pasta adrese “folklora@navigator.lv”. Gaidīsim jūsu vēstules!
