Mērķtiecīgs,
ilgtspējīgas mājokļu politikas un valsts finansiālā atbalsta
trūkums, iedzīvotāju zemā maksātspēja, kā arī līdzšinējo
valdību ignorance esošo likumu izpildē ir sekmējusi daudzdzīvokļu
namu tehniskā stāvokļa un drošības pasliktināšanos.
“Katru
gadu Latvijā tiek atjaunoti tikai 0,6% no dzīvojamā fonda. Ja
valsts vēlas būt atbildīga pret sabiedrību, tad vairs nevar
ignorēt esošo situāciju. Tādēļ nepieciešama efektīva mājokļu
politika un finansējums dzīvojamo māju sakārtošanai, jo
nepietiek tikai ar faktu konstatēšanu, ka daudzdzīvokļu ēku
drošība ir neapmierinoša, ja nav rasts realitātē īstenojams
risinājums, kas būtu realizējams gan valsts, gan pašvaldību
pusē,”
uzsver Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) Dzīvokļu
apakškomitejas priekšsēdētājs Jurijs
Strods.
Valdības
deklarācijā ir iekļauts mājokļu politikas jautājums, kas paredz
valsts atbalsta mehānismus īres dzīvokļu būvniecībai, lēmumu
pieņemšanas uzlabošanu mājokļu apsaimniekošanas jomā,
stimulējot ēku atjaunošanu un veicinot finanšu resursu
pieejamību. Tomēr ar šo solījumu izpildi valdība kavējas. Jau
vairāk nekā desmit gadus valsts nelīdzfinansē dzīvojamo māju
sakārtošanu, būvniecību, kā arī neizīrētu dzīvojamo māju
renovāciju. Vienlaikus izveidojusies likumdošanas nepilnība, kuras
rezultātā pašvaldībām jāpārvalda
īpašumi, kas tām nepieder.
Tāpēc
LPS aicina valdību ieviest efektīvus finanšu instrumentus, kas
veicinātu dzīvojamā fonda attīstību un saglabāšanu, paredzot
arī valsts atbalsta mehānismus finansējuma piesaistē pašvaldības
īpašumā esošo ēku atjaunošanai un pārbūvei ilgtermiņā.
Paralēli
tam nepieciešams garantēt iespēju pašvaldībām aizņemties
avārijas seku novēršanā to īpašumā esošajās ēkās. 2019. un
2020.gadā pašvaldībām iespējas aizņemties valsts kasē
nedzīvojamo ēku, tai skaitā skolu, bērnudārzu, sabiedrisku
nozīmīgu ēku atjaunošanai, arī netiek pilnībā garantētas.
Vienlaikus
valstī vajadzīga mērķtiecīga mājokļu politika, nosakot
samērīgu visu iesaistīto pušu pienākumu sadalījumu. Proti,
risinājumam
un atbildībai ir jābūt solidārai
gan valstij, gan pašvaldībai, jo
šis
ir komplekss un valstiski līdzvērtīgi risināms jautājums, ņemot
vērā iedzīvotāju
maksātspējas atbilstību reālajām iespējām.
Lai atjaunotu dzīvojamo fondu, īres maksai vajadzētu būt vismaz
3–5 reizes augstākai nekā šobrīd, pagastos tā būtu pat desmit
reizes lielāka. Tomēr jāņem vērā, ka 75,6% mājsaimniecību
kopējie ar mājokli saistītie izdevumi sagādā finansiālas
grūtības, bet 28,8% mājsaimniecību ziņo, ka mājokļu izmaksas
rada lielu
slogu.
Kopš 2017.gada valsts vairs nelīdzfinansē dzīvokļa pabalstu.
Tāpat nepieciešams mehānisms
risku samazināšanai uzkrājuma
fonda līdzekļu izmantošanā pārvaldnieka maiņas vai
maksātnespējas gadījumā.
Savukārt,
lai pilnveidotu procesu, LPS aicina Ekonomikas ministriju kopīgi
izstrādāt vienotas
vadlīnijas, kādā
veidā nodrošināt arī nedzīvojamo ēku pārvaldības uzraudzību.
Atsevišķi
normatīvi nosaka kārtību un prasības dzīvojamo māju
apsaimniekošanai un apsekošanai, kur arī noteikts, kā
pārvaldītājam jārīkojas, ja ikgadējās vizuālās apsekošanas
laikā tiek konstatētas neatbilstības. Būvinspektors, kontrolējot
ekspluatācijā pieņemtas būves drošumu, veic vispārīgu vizuālo
apskati, kuras laikā fiksē un novērtē redzamos bojājumus un
sagatavo atzinumu būvvaldei. Atbilstoši kompetencei būvvalde
pieņem lēmumu veikt būves tehnisko izpēti un uzdot novērst
konstatēto bīstamību. Ja konstatēta būves bīstamība, tad var
aizliegt tās ekspluatāciju līdz bīstamības novēršanai.
Šāds
lēmums gan var tikt pieņemts pēc neatkarīga eksperta slēdziena,
kuru valstī šobrīd trūkst.
Nav
skaidrs, ko darīt tad, kad īpašnieks šādas tiesības
sertificētam ekspertam nedeleģē. Tāpat nav skaidrs, kas maksās
un novērsīs apdraudējumu. Priekšlikums būvvaldēm palielināt
risku novērtējumā balstītu pārbaužu īpatsvaru, tādējādi
radot papildu administratīvo slogu, nav lietderīgs, ja netiek
paredzēts konkrēts
valsts atbalsts apdraudējumu novēršanai.
Savukārt
nekustamā
īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmas dati nav
aktualizēti un izmantojami būvju tehniskā stāvokļa novērtējumam.
Visbeidzot
viens no būtiskiem cēloņiem pastāvošajai situācijai nereti ir
dzīvokļu īpašnieku nevēlēšanās uzņemties
atbildību par savu īpašumu.
Līdz ar to ir būtiska sabiedrības informēšana par
atbildīgu sava īpašuma pārvaldīšanu un uzturēšanu.
Kopš
1995.gada 25.jūlija, kad stājās spēkā likums “Par valsts un
pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”, 68% iedzīvotājiem
radās unikāla iespēja kļūt par dzīvokļa īpašniekiem. No
sākotnēji iecerētās brīvprātīgās dzīvokļu privatizācijas
šis process pārvērtās par obligātu prasību. Rezultātā daļa
no sabiedrības gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ nebija
gatava uzņemties atbildību par savu īpašumu.
Likumdevējs
pašvaldībām ir noteicis terminētu pienākumu – pārvaldīt
dzīvojamās mājas līdz to pārvaldīšanas tiesību nodošanai
dzīvokļu īpašniekiem, tomēr nav noteikts konkrēts
termiņš
šīs normas piemērošanā. Rezultātā gandrīz 2/3 dzīvojamo māju
īpašnieki šādas pārvaldīšanas tiesības 15 gadu laikā nav
uzņēmušies.
