Reinis Ādmīdiņš Filoloģijas fakultātē studējis kopā ar dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu.
Reinis Ādmīdiņš Filoloģijas fakultātē studējis kopā ar dzejniekiem Māri Čaklo un Vitautu Ļūdēnu. Viņa balsi pazīst visā Latvijā. Viņam piemīt nestandarta domāšana, bet skolā viņa latviešu valodas un literatūras prasmes novērtētājs bijis dzejnieks Ziedonis Purvs un Lija Brīdaka.
Daži viņu dēvē par Minhauzenu, apgalvojot, ka ne vienmēr var ticēt visam, ko šis cilvēks saka. Tomēr, kā uzskata viņa līdzgaitnieki, fantazēšana ir mazu bērnu un talantīgu rakstnieku priekšrocība. Bez daudzkrāsainas iztēles dzīve kļūtu pārāk pazīstama. Literatūrkritiķis, publicists, kinoscenārists, radio dramaturgs un humorists.
Viņš pārliecināts, ka pasaule skaista tāpēc, ka ir tik daudz mītu par cilvēka radīšanu un pasaules izcelšanos. “Mītus rada despoti, lai nākamās paaudzes noticētu, ka tieši viņu valdīšanas laikā sākusies jauna, neparasti laimīgu cilvēku dzīves ēra. Un mītus rada dzejnieki, lai tieši viņu iemīļotās būtu visskaistākās un vismaigākās būtnes pasaulē,” uzskata literāts.
Dzīvojis Ļeva Tolstoja ielā
Reiņa pirmās bērnības atmiņas saistās ar Irkutskas apgabala Čeremhovas pilsētu. Savulaik uz turieni izsūtīts viņa tēvs, kurš strādājis par ogļraci, vēlāk kļuvis par naktssargu šahtas kantorī, bijis namdaris un galdnieks. Māte Olga Sibīrijā nonākusi piecu gadu vecumā.
Reinim bērnība saistās ar 12 garām koka barakām, ar vasarā neciešami dvakojošām samazgu bedrēm netālu no tām, ziemā – ar šaurām taciņām no vienas barakas uz citu. Šodien barakas “ieaugušas” lielpilsētā. Saglabājies vienīgi kādreizējais nosaukums -Ļeva Tolstoja iela, kur dzīvojuši galvenokārt izsūtītie latvieši, kas uzskatīti par kulturāliem ļaudīm. Barakai pa vidu stiepies garš gaitenis. No tā uz visām pusēm – istabas. Vienai ģimenei – viena istaba. Cilvēki cits citu labi pazinuši, jo visiem bijusi kopīga nelaime un kopīgs sapnis – iespējami ātrāka atgriešanās Latvijā.
Mājās palikušie nekad nevarējuši būt droši, ka pēc darba šahtā vakarā atgriezīsies visi strādnieki. Bieži notikuši nogruvumi un gāzu eksplozijas, jo šahtu apgaismojumam izmantotas petrolejas lampas. Nebijis ne ārstu, ne slimnīcu. Vienīgās zāles – degvīns. Cilvēki Ļeva Tolstoja ielā iemācījušies ne tikai izturību, bet arī pacietību, pazemību un samierināšanos ar likteni.
Reinis atceras, kā kopā ar vecmāmuļu ganījis zilganpelēku gotiņu, kā vecāki ilgi krājuši naudu, lai to nopirktu. Ikdienas mielasts bijusi kartupeļu biezputra, kam vidū ieliets piens. Katrai ģimenei dienā atvēlēti divi spaiņi dzeramā ūdens. Par tiem prasīta samaksa.
“Latvija bija mūsu sapņu zeme. Vēl šodien esmu pateicīgs vecākiem, ka viņi Sibīrijā darīja visu, lai manu bērnību padarītu vieglāku,” saka R.Ādmīdiņš.
Eglītes vietā – mirte
Bērnībā Reinis bijis liels grāmatu lasītājs. Piecu gadu vecumā viņš apguvis šo prasmi. Vienā barakas galā atradusies bibliotēka, kur viņš bijis regulārs viesis, bibliotekārei vienmēr prasīdams salūkot lielu grāmatu. Otra puišeļa uzturēšanās vieta bijis klubs . Klubā Reini visvairāk interesējis skatuves priekškars. Interese bijusi tik liela, ka viņš no lupatiņām, diegiem un spolītēm to sameistarojis pats. Tad spēlēts teātris, kur Reinis bijis galvenais aktieris, režisors un priekškara bīdītājs. Vienīgā skatītāja – vecmāmiņa ar adīkli rokās. Klubā rādīts arī kino. Filmas Reinis vislabāk skatījies no kinomehāniķa telpas. Tā iespaidā, izmantojot paša sameistarotu primitīvu kinoprojekcijas aparātu, viņš sādžas bērniem rādījis paša zīmētas bildītes.
Saklausījies radinieka stāstus par to, kā norit dzīve redakcijā, Reinis tēvam nočiepis divus “Belamorkanal” papirosus, kopā ar draugu ielīdis balandās, lai izbaudītu pīpēšanas prieku. Kļuvis slikti. Kad attapies, māte jautājusi, kāpēc dēls tā rīkojies, viņš atteicis, ka gribējis, lai būtu tāpat kā redakcijā. Vēl šodien R.Ādmīdiņš, stāstot par sevi, saka, ka smēķēt sācis un šo nodarbi atmetis vienā dienā.
Publicistam vienmēr mīļi ir un paliks Ziemassvētki, kas svinēti arī Sibīrijā. Tikai adatainās eglītes vietā izmantots kupli saaugušais mirtes krūms. Vecāki griestu spuldzi nolaiduši tik zemu, lai tā, atrazdamās mirtes vidū, to izgaismotu. Reinis tolaik nezinājis, kas ir eglīte un svecītes. Mirte greznota ar vates piciņām un papīra strēmelēm. Zaros karājušās konfektes, mazi āboli un baltmaizes gabaliņi. Āboli speciāli Ziemassvētkiem glabāti kopš rudens, bet baltmaize bijusi retums. Pat rupjmaize izsniegta, uzrādot kartīti.
Atgriešanos uzskata par sensāciju
Mājupceļš no Sibīrijas uz Latviju divstāvīgā preču vagonā Reinim šķitis kā piedzīvojums. Pirms tam vecāki visu pārdevuši, lai sarūpētu naudu ceļam. To māte iešuvusi drēbes maisiņos, liekot tos piestiprināt zem apģērba jostas vietā. “Uz Sibīriju vecākus aizveda par velti, par atpakaļceļu vajadzēja maksāt pašiem,” saka R.Ādmīdiņš. Kādā no pieturām vagonā ielauzušies sveši vīri, cerot uz laupījumu. Izcēlies kautiņš, zibējuši naži.
Liels bijis vecāku pārsteigums, kad, iebraucot Maskavā, maizes iegādei neviens nelicis uzrādīt pārtikas kartīti. Tēvs uzreiz nopircis desmit maizes kukuļus. Vilcienā no Maskavas uz Rīgu pārējos pasažieros izbrīnu radījis Ādmīdiņu apģērbs – vateņi mugurā un velteņi kājās, lai gan laukā bijis silts. Rīgas stacijā Reinis pirmo reizi nokļuvis restorānā. Lai gan vecāki dēlam pasūtījuši tikai zupu un gabalu maizes, restorāna viesmīlis to atnesis visiem. Zupai sekojis otrais un trešais ēdiens. “Latviešiem, kas atgriežas no Sibīrijas, nekas nav jāmaksā,” viņš bildis, kad tēvs tvēris pēc naudas. Projām ejot, viesmīlis noskūpstījis mammai roku, nosaucis par kundzi un atvēris durvis, nebeigdams visus apsveikt ar atgriešanos Latvijā. Tālāk no Rīgas sibīriešu ceļš vedis pie radiniekiem Bauskā. Pilsētā viņu ierašanās bijusi sensācija. Reinim vajadzējis norīt ne vienu vien rūgtuma pilnu kumosu, jo skolā viņš apsaukāts par krievēnu tāpēc, ka kājās bijuši velteņi un mātes šūts vatenis. “Bija laiks, kad man labāk bija klusēt, kur esmu dzimis,” Reinis piebilst un salīdzina sevi ar Kolumbu, kas pēc atgriešanās no Sibīrijas nokļuvis jaunā pasaulē ar jauniem cilvēkiem.
Pirmos dzejoļus novērtē Mirdza Ķempe
“Mācījos Bauskas pamatskolas 6.klasē. Skolā viesojās Ojārs Vācietis – toreiz jauns puisis – un dzejniece Mirdza Ķempe. Pasākuma beigās mūs mudināja uzdot jautājumus. Gribēju “paspīdēt” un zīmītē, ko adresēju M.Ķempei, jautāju ar ko dzeja atšķiras no prozas. Viņas atbilde bija vienkārša. Ja dzejniekam vajadzēs nokļūt otrā krastā upei, pa kuru peld ledus gabali, viņš lēks no viena gabala uz otru. Savukart prozaiķis pajautās, kur atrodas tilts.
Pēc pasākuma mani izsauca pie skolas direktora. Kabinetā sēdēja M.Ķempe un prasīja, lai parādu visus dzejoļus. Tūlīt biju gatavs mesties pēc tiem uz mājām, jo dzīvoju netālu no skolas. Pēc kāda laika Bauskas pastā pienāca man adresēta vēstule – zila aploksne ar zelta svītru. Tolaik tādas aploksnes bija Rakstnieku savienības adresētajām vēstulēm. Bauskas dzīvē tas bija notikums, lai gan vēstulē, ko bija rakstījusi M.Ķempe, bija apjautāšanās, vai turpinu dzejot, un citas nenozīmīgas frāzes.
Būdams jau 10.klases skolnieks, uzzināju, ka būs jauno autoru seminārs. Tam nosūtīju vairākus dzejoļus. Vēlāk uzzināju, ka dzejnieks Anatolijs Imermanis tos lasījis ņirgājoties, toties M.Ķempe cēlusi mani debesīs, ietīdama labvēlības aurā.
Sākot strādāt Latvijas Radio, aicināju viņu uz radiofonu stāstīt par tikšanos ar Indiru Gandiju. Pārraidi tulkoja arī krieviski, tāpēc to klausījās visā plašajā Padomju Savienībā. Arī pašam to nejauši gadījās dzirdēt Maskavas stacijā. Beigās diktors skaidrā dikcijā piebilda: “Peredaču podgotovil Raiņis.” Laikam krieviem bija grūti izrunāt manu uzvārdu. Pagāja laiks un saņēmu vēstuli no Kazahijas. Uz aploksnes bija rakstīts “Veļikomu Raiņisu”, bet vēstulē kāds radioklausītājs pauda atzinību un izbrīnu. Teksts bija apmēram šāds: “Spasibo, veļikij Raiņis, za vašu pjesu “Vei veķerok” i za Mirdzu Kempe”,” smejot atceras R.Ādmīdiņš. Viņš stāsta arī par tikšanos ar dzejnieku Jāni Sudrabkalnu un citiem literārā vārda meistariem. Tikšanos iespaidā daudzi Reinim piedāvājuši rakstīt grāmatu.
Raidījumu ražošanas fabrika
“Atmodas laikā, kad uz visiem Rīgas ielu stūriem tirgoja alkoholu, manās rokās nonāca Hansa Falladas grāmata vācu valodā “Dzērājs”. Literāro raidījumu redakcijā nolēmām, ka romāns jāpārtulko tā, lai to iestudētu radioversijā, un mēģinātu apskaidrot tautu. Veidot iestudējumu ar vienu noteikumu, ka galveno lomu spēlēs Uldis Pūcītis, apņēmās cienījamā režisore Antonija Apele. Katrs raidījums jāveido kā labi pārdodama prece. Rezultāts bija ģeniāls. Grūtais ierakstu laiks – 1,5 mēneši – kopā ar U.Pūcīti bija patiess baudījums.
Pērnvasar H.Falladam bija jubileja. Nolēmām iestudējumu atkārtot, vienlīdz pārraidot arī atmiņu stāstījumus par galvenā varoņa atveidotāju. Diemžēl cerēto īstenot neizdevās. Atmiņu ieraksti palika karājoties gaisā. No tiem tagad tapusi grāmata par mākslinieku,” stāsta R. Ādmīdiņš.
Viņš pauž nožēlu, ka nav izdevies tajā iekļaut U.Pūcīša dienasgrāmatas fragmentus un aktiera radinieka atmiņas. Tomēr cilvēkiem pieder izvēles iespējas.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Reinis Ādmīdiņš.
– Dzimis: 1939.gada 14.septembrī Irkutskas apgabalā.
– Studējis: Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē.
– Darbs: no 1963. līdz 1968. gadam strādājis laikrakstā “Bauskas darbs” par atbildīgo sekretāru. Kopš 1969. gada strādā Latvijas Radio. 1986. gadā kļūst par Literatūras un mākslas raidījumu redakcijas galveno redaktoru.
– Raksta: scenārijus TV un radio raidījumiem, dramatizē literārus darbus. Ir satīriskā cikla “Mūsu laikmeta ainiņas” (1993) autors. Publicējis vairākas grāmatas, piemēram, “Dzejas darbdiena”, “Mest akmeņus ūdenī”, “Vienu reizi mūžā” un citas. Par dokumentālo romānu “Lejenieku zāle, Lejenieku sniegs” 1994.gadā saņem Viļa Plūdoņa prēmiju. Piedalījies grāmatu “Bauska”, “Četri diži zemgalieši” veidošanā. Kopš 1977.gada ir Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. Gadu vēlāk – Latvijas Rakstnieku savienības biedrs.
