“Toreiz – pirms 55 gadiem – man bija 18 gadi, kad mūs izsūtīja uz Omskas apgabalu. Dzīvojām un strādājam trīs kolhozos. Kad mūs pārsūtīja uz trešo saimniecību, es 1951.gadā sāku mācīties skolā, lai gan bija 21 gads.
“Toreiz – pirms 55 gadiem – man bija 18 gadi, kad mūs izsūtīja uz Omskas apgabalu. Dzīvojām un strādājam trīs kolhozos. Kad mūs pārsūtīja uz trešo saimniecību, es 1951.gadā sāku mācīties skolā, lai gan bija 21 gads. Atceros, ka toreiz tik ļoti gribējās mācīties, ka es aizgāju pie vietējās skolas direktora un lūdzu, lai atļauj mācīties. Direktors atbildēja, ka to darīt nekad neesot par vēlu. Lai gan krieviski runāju un lasīju slikti, iegādājos mācību grāmatas. Zināšanu apguves vēlme bija tik liela, ka visu mācījos no galvas. Atmiņa bija laba. Šodien tas izklausās savādi, bet 21 gada vecumā kļuvu par 6.klases skolnieci. Augumā biju sīka un maza, tāpēc īpaši no vietējiem bērniem neatšķīros. Ja pret mani izturētos nievājoši, es, iespējams, skolu pamestu.
6. un 7.klasi pabeidzu kā teicamniece un turpināju mācības rajona vidusskolā. Tikko biju beigusi vidusskolu, kad saņēmām paziņojumu, ka varam atgriezties Latvijā. Varbūt tas izklausīsies savādi, bet šodien es nenožēloju, ka mūs izsūtīja, jo, palikdama Latvijā, es nebūtu 21 gada vecumā sākusi mācīties. Neviens man to arī neļautu darīt. Teiktu, ka esmu pieaugusi, ka man jāstrādā.
Sibīrijā bijām visa ģimene – pieci cilvēki. Nestrādāja tikai mammīte. Pirmajā gadā bija grūtāk, bet tad pamazām iedzīvojāmies. Kad vajadzēja braukt uz Latviju, es to negribēju. Arī Latvijā sākumā man nepatika, jo mājas atradās tālu no pagasta centra.
Šogad apritēs 55 gadi kopš 1949. gada 25. marta deportācijām, kas nebija nejauša sagadīšanās, bet iepriekš izplānota rīcība – stingri noteikta no Maskavas. Viss bijis reglamentēts – no kurienes, uz kurieni, kad un cik jāizsūta.
Pavisam 1949.gada deportācijās cieta vairāk nekā 44 000 Latvijas iedzīvotāju. Starp viņiem arī daudzi gulbenieši un viņu tuvinieki. Pagātni vajagot aizmirst. Cilvēka spēkos neesot iespējams to izmainīt. Tomēr ir atmiņas, kuras nav iespējams aizmirst. Tās neatkāpjas un dzīvo kopā ar cilvēkiem, likdamas atkal un atkal izdzīvot kādreizējās izjūtas, sāpes, pazemojumu, atkalredzēšanās prieku un šķiršanās skumjas. Atmiņas pie simtu un tūkstošu cilvēku namdurvīm pieklauvē arī 25. martā. Tās pieklauvē un vaicā: “Vai atceries?” Un ļaudis, ļaudami vaļu asarām, atceras.
Skolotāji izturas labi
Alda Zvirgzdiņa: “Man bija sešarpus gadi. Mūs izsūtīja martā, bet septembrī vajadzēja sāk mācīties skolā. Mācības notika krievu valodā. Biju apzinīga, sekmes bija labas. Neviens toreiz latviešu bērniem nevaicāja, vai viņi vēlas runāt krieviski. Tāpēc es šodien nesaprotu cilvēkus, kas mūža lielāko daļu dzīvo Latvijā, bet latviešu valodu neprot.
Skolotāji pret latviešu bērniem izturējās labi, jo visi bijām uzcītīgi un savstarpēji draudzīgi skolēni. Māsa, kas mācījās 5.klasē, stāstīja, ka bijuši arī tādi, kas pret izsūtītajiem izturējušies rupji. Bieži skanējuši izteikumi: “Ti latiška, stoboj vsjo možno ģelaķ” (tu esi latviete, ar tevi visu var darīt – krievu val.).
Sākumā, kad nonācām nometinājuma vietā, krievi rādīja uz mums ar pirkstiem un teica, ka sādžā ieradušies “ļudajedi” (cilvēkēdāji – krievu val.). To nebija patīkami dzirdēt. Pirmo gadu mums neklājās viegli. Bieži trūka maizes. Pieaugušie savu tiesu atvēlēja bērniem, sakot, ka viņi jau paēduši. Atceros, kā sākumā vārījām kartupeļu mizas, ko sajaucām ar miltiem. Kad gribas ēst, tad viss ir garšīgs. Joprojām esam pateicīgi mājās palikušajiem radiniekiem, kas mums sūtīja paciņas. Vienreiz saņēmām pat 13 sūtījumus. Visu izturēt palīdzēja tas, ka mūsu ģimeni neizšķīra. Kopā bijām tēvs, māte, divi brāļi, es un māsa.”
Rozes par palīdzību izdzīvot
Elvīra Eglīte: “Kad mūs izsūtīja, man bija 23 gadi. Man bija maza meitiņa, kas palika Latvijā. Lai gan toreiz bija grūti to pārdzīvot, šodien domāju – labi, ka tā, jo zināju, ka bērniņam Latvijā nevajadzēs ciest badu. Vagonā, kurā atrados, bez vecākiem bija divi Garās kundzes bērni – trīs gadus vecais Andrītis un septiņus gadus vecā Mudrīte. Nekad neaizmirsīšu, cik bēdīgi viņi abi sēdēja uz koka lāvas. Vieni, pārbiedēti, bez mātes. Pilni neziņas un šausmu.
Mani izraudzīja par vagona vecāko, tāpēc vajadzēja visiem dalīt pusdienas. Kad no spaiņa ar kausu pasmēlu vairāk zupas, lai ielietu bērnu bļodiņās, vagonā bija pieaugušie, kas uztraucās, kāpēc tā rīkojos. Bet viņi taču bija pieauguši cilvēki, kuriem no mājām bija līdzi paņemta maize.
Andrītim un Mudrītei nebija nekā. Prasīju vīram un vīramātei, ko darīt. Izteicu priekšlikumu ņemt viņus pie sevis. Ko mazie vieni iesāks svešumā un trūkumā? Vīrs un vīramāte piekrita. Līdz pat Tomskai viņus vagonā uzpasēju. Gan sēdināju uz poda, gan mazgāju un baroju.
Tomskā mūs izmitināja barakās. Abus bērnus paņēmu pie sevis uz lāvas, lai viņiem būtu siltāk gulēt, jo bija auksts. Andris un Mudrīte saslima, tāpēc man pateica, ka viņus līdz ar citiem slimniekiem atstās Tomskā. Abi ar vīru prasījām, lai mums atļauj palikt pie viņiem, ka viņi ir mūsu bērni. Atbildēja, ka viņiem esot cits uzvārds. Atļauju nedeva, Andrīti ar Mudrīti aizveda. Tā mūs izšķīra.
Pārāk ilgs laiks nebija pagājis, kad saņēmu vēstuli no Gulbenes. Tajā bija teikts, ka Garā kundze meklē bērnus. Viņa uzzinājusi, ka bērni ir pie manis. Nekavējos ar atbildi, visu pastāstīju. Māte atbrauca arī pie manis uz kolhozu. Tā bija izmisuma pārpilna tikšanās, jo vajadzēja vēlreiz visu izstāstīt. Tomskas slimnīcā viņa abus bērnus sameklēja.
Pēc atgriešanās Latvijā Andris devās mācīties uz militāro skolu Maskavā. Bija pagājis laiks. Es tolaik strādāju Gulbenes universālveikalā. Skatos, man pretī nāk stalts puisis armijas formas tērpā ar rozēm rokās, bet viņam blakus iet māte. Tad sapratu, ka jaunais vīrietis ir tas pats trīs gadus vecais Andrītis. Rozes viņa rokās bija domātas man kā pateicība, ka palīdzēju izturēt tālo un grūto ceļu līdz Tomskai. Satiekos arī ar Mudrīti, kura tagad ir precējusies.”
Strādāju mūžīgajā sasalumā
Jēkabs Mezītis: “Mani un māsu it kā par partizānu atbalstu, it kā par līdzdalību notiesāja 1948. gadā un izsūtīja uz Ziemeļiem. Magadanas apgabals bija paredzēts tādiem izsūtītajiem, kam tur vajadzēja palikt uz mūžu. Cilvēki tur strādāja urāna un zelta raktuvēs. Nebija viegli, jo vajadzēja strādāt mūžīgajā sasalumā.
Vēl šodien esmu pārsteigts par cilvēku sīksto dzīvību un izturību. Viņi turējās līdz pēdējam, visiem spēkiem atvairot izmisumu un domājot par izdzīvošanu. Ikviens cerēja atgriezties mājās. Arī manā brigādē bija viens gudrs latvietis, kas visiem mācīja, kā izdzīvot. Visi priekšnieki bija krievu tautības cilvēki, kurus viņš prata tā apmānīt, ka mūsu brigāde bija labākā.
Gadu vēlāk, kad Latvijā sākās izsūtīšana, ziņa par to vispirms nonāca Vorkutā, tālāk – arī pie mums uz Magadanu. Pakāpeniski raktuvju “vergi” sāka dumpoties. Kaklakungi saprata, ka mūs nevarēs tā vienkārši nodarbināt. Pamazām atzina, ka ne visi uz Magadanu nosūtīti taisnīgi, ka mūsu vaina nav tik liela un tamlīdzīgi. 1956.gadā mira mūsu plašās padomijas “tēvs”.
Drīz vien apstākļi mainījās. Pamazām raktuvju strādniekiem celtās nometnes likvidēja. Pārtapām par brīvi izsūtītām personām, lai gan izbraukt no Magadanas mums neatļāva. Bija vajadzīgs darbaspēks, kas rok zeltu. Uzlabojās dzīves apstākļi. Brīvi varējām pārvietoties pa Magadanas apgabalu. Svētdienās visi latvieši sapulcējāmies kopā un runājām par to, kā dzīvosim pēc atgriešanās Latvijā.
Toreiz neviens nedomāja par zelta vērtību. Dzīvība bija dārgāka par zelta stieni. Mums bija pat himna, ko bieži vien dziedājām: “Dziļajās šahtās ar cittautu biedriem latvieši iet, bez gaismas un saules tie putekļos smok un, meklējot zeltu, kapu sev rok.”
Pienāca 1957.gads. Mums atļāva atgriezties mājās.”
Norma ir maizes šķēle un sālīta zivs
Aina Lapiņa: “Izsūtījumā nokļuvu deviņu gadu vecumā. Par to laiku nespēju runāt bez asarām, jo mums klājās ļoti grūti, daudz ko vajadzēja pārdzīvot. Mans tēvs bija invalīds. Kad mums pavēlēja posties ceļam, tēvs tikko bija atvests mājās no Gulbenes slimnīcas un vēl nevarēja staigāt, jo bija zaudējis kāju. Arī četrus gadus par mani jaunākais brālis bija invalīds.
Mammītei vienai vajadzēja tikt galā ar visu. Es nezinu, kur viņa tam rada spēku.
Mēs skaitījāmies darba nespējīga ģimene, tāpēc tikām nogādāti šādiem cilvēkiem paredzētā kolhozā. Nevienam it kā nebijām vajadzīgi. Nevaru teikt, ka vietējie iedzīvotāji būtu neatsaucīgi.
Mācījos vietējā skolā un biju teicamniece. Līdz šodienai mājās man glabājas vienkārša burtnīcas lapa – liecība. Tajā visas atzīmes bija piecinieki (pēc vecās vērtēšanas sistēmas). Tēvs labi prata krievu valodu un varēja man daudz palīdzēt.
Jau pirmajā gadā visiem bērniem, kas vien spēja kaut ko paveikt, vajadzēja strādāt kolhozā – galvenokārt ravējot sējumus un stādījumus. Bija noteikta dienas pārtikas norma – rupjas maizes šķēle un sālīta zivs. Pēc tās ārkārtīgi gribējās dzert, tāpēc skrējām uz tuvējo purvu un dzērām rāvaino ūdeni.
Vienā istabā mitinājāmies trīs ģimenes. Kopā ar mums bija arī Inta Kļaviņa no Gulbenes. Ziemā istabā zem lāviņām radām vietu arī vistām un sivēnam. Tur bija pārsteidzoši auglīga zeme. Īpaši padevās kartupeļi. Tos mēs izaudzējām no mizām. Nomizojām kartupelim plānu mizu tā, lai tajā būtu actiņa un iekasījām zemē.
Latvijā atgriezos 1957.gada maijā, bet vecāki – jūnijā. Biju nobijusies, ka viņiem vispār neļaus atgriezties.”
Maizes garozu neizmetu
Skaidrīte Skrabe: “Spilgti atceros izvešanas dienas rītu. Tas bija miglains un pelēki drūms. Lielā istaba bija pilna ar cilvēkiem. Mamma satraukta rāva vaļā skapja durvis un atvilktnes, bāzdama maisos drēbes. Man bija seši gadi. Vilcienā, kamēr nokļuvām nometinājuma vietā, visiem deva maizi, bet dzelzceļa stacijās varēja dabūt vārošu ūdeni. Nezinādami, kas sagaida, cilvēki kaltēja maizi. Arī mums bija, laikam, piecas kulītes ar sausiņiem. Sāku mācīties vietējā skolā, bet mācības vajadzēja pārtraukt, jo uzmetās milzīgi augoņi. Nebija tādas vietas, kas nesāpētu. Rokas līdz pat elkoņiem bija augoņos. Mamma sašuva drēbes maisiņus, kuros tinu smeldzošās rokas. Gandrīz gadu nespēju karoti rokās noturēt, mammai vajadzēja mani barot. Tēvs vasarās strādāja par piekabinātāju uz traktora, bet ziemā gāja mežā, ar rokas zāģi zāģēja lielās ciedru priedes. Aukstums, barakas un dzīves apstākļu nogurdināti cilvēki.
Pirmo bārienu no mammas saņēmu par to, ka biju kartupeļiem nomizojusi pārāk biezu mizu. Kopš tās reizes, redzot, ka tiek mizotas biezas kartupeļu mizas, rodas dīvainas izjūtas. Nabadzība un pieticība man uz visiem laikiem iemācīja būt taupīgai. Arī šodien nevienu maizes garozu neizmetu, bet aizvedu uz lauku mājām, kur ir saimniecība.
Nesaprotu, kāpēc šodien krievu tautības cilvēki nevēlas dzīvot Sibīrijā, kur ir ārkārtīgi dāsna un bagāta daba. Tādas avenes un upenes, kādas lasījām taigā, nekur neesmu redzējusi. Ogu spaiņus nesām ar nēšiem. Mājās ogas kaltējām, jo cukura, lai vārītu ievārījumu, nebija. Ziemai kaltējām arī mellenes un ievogas. Uz pusēm ar kaimiņu barojām un kopām vienu gotiņu. Vienu nedēļu dzīvnieks atradās pie mums, otru – pie kaimiņa. Paši nopirkt nevarējām. Ziemā pienu salējām bļodās un sasaldējām. Piena klučus salikām pagrabā, kad piena nebija, tos kausējām. Ievērojamu piena normu vajadzēja nodot kolhoza pienotavā. Arī 13 kilogramus kausētā sviesta. Tas bija jāsakuļ, tad jāizkausē. Pašiem nekas pāri nepalika. Labi, ka dažkārt piešķīra kādu spaini vājpiena.
