Pirms astoņiem gadiem mēs Cēsu Jaunajā pamatskolā sākām
īstenot citādu, no tā laika izglītības modeļa atšķirīgu
pieeju mācībām. Toreiz divi desmiti vecāku, kas nebija mierā ar
to, kāda izglītība tiek piedāvāta viņu bērniem, rosināja
meklēt citus, atšķirīgus un efektīvākus risinājumus.
Domājām, ka tas būs terminēts risinājums – tikai uz laiku,
kamēr nobriedīs un notiks izmaiņas visas valsts izglītības
sistēmā, taču ir izrādījies, ka bērni aug ātrāk, nekā notiek
pārmaiņas, un pa šo laiku ir klāt nākušas savas pirmskolas
klases, bet nākamajā gadā plānojam izveidot arī vidusskolu.
Pašlaik teju visās pimsskolas grupās un atsevišķās klasēs ir
izveidojusies mācīties gribētāju rinda, un visus potenciālos
skolēnus savā skolā nemaz nevaram uzņemt. Tas apliecina, ka bērni
un viņu vecāki novērtē to, kā mēs strādājam.
Mūsu modelī izglītības mērķis ir bērna attīstības
nodrošināšana, viņa vajadzībām atbilstoša apmācība, kam tiek
meklēti atbilstoši risinājumi. Mēs esam privāta mācību
iestāde, kas ir reģistrēta kā sociālais uzņēmums. Skola saņem
arī valsts un pašvaldību finansējumu, taču tas ir krietni mazāks
nekā pašvaldību izglītības iestādēm. Starpību ar nelielu
uzviju sedz vecāku maksājums, kas pašlaik ir 135 EUR mēnesī.
Darbā ar bērniem mēs ievērojam vairākus pamatprincipus, kas
ļauj īstenot mūsu izglītības modeli. Pirmkārt, mūsu skolā
klasēs ir ne vairāk par divpadsmit bērniem, un šādās pietiekami
mazās klasēs ikviens skolēns saņem nepieciešamo individuālo
uzmanību. Skolotāji labi zina katra bērna stiprās puses un
trūkumus, spējas, raksturu utt., viņiem ir skaidrs, kurās jomās
bērnam vēl jāpiestrādā.
Otrkārt, ļoti svarīga ir vide, un tā tiek veidota tā, lai
bērniem gribētos skolā uzturēties. Nevar būt gari, nomācoši
gaiteņi un auksta betona sienas – mēs veidojām iespējami mājīgu
skolu. Piemēram, tās centrā ir virtuve, kur stundu starpbrīžos
pulcējas gan skolēni, gan skolotāji. Bieži var vērot, ka
skolotāji un ceturtklasnieki kopā cep pankūkas un apspriež kādu
aktuālu jautājumu.
Treškārt, ļoti svarīgs ir pedagogu sastāvs. Mēs skolotājiem
nodrošinām mazliet lielākas algas un arī nedaudz mazākas slodzes
nekā citur. Rezultātā, pieņemot darbā jaunus skolotājus,
vienmēr ir konkurss, jo piesakās vairāki pretendenti. Skolā
strādā arī pieredzējuši pedagogi, taču kopumā ir izveidojies
gados jauns kolektīvs. Varbūt kādam arī reizēm pietrūkst
pieredzes, taču šis trūkums ar uzviju tiek kompensēts ar
entuziasmu un mūsdienu domāšanu, ko augstu novērtē arī bērni.
Ceturtkārt, mēs apzināti pieņemam darbā dažādu jomu
profesionāļus, kam sākumā gan nav pedagoģiskās izglītības,
taču ir zināšanas un citāda pieredze. Pēc tam viņi iegūst
pedagoga izglītību. Tādā veidā atradām ļoti labu fizikas
skolotāju, sporta skolotājs ir bijušais treneris, bet Ventspils
augstskolu pabeidzis tulks lieliski māca angļu valodu. Uzskatu, ka
tas ir ne tikai veids, kā skolas var atrast nepieciešamos
darbiniekus, bet arī ceļš, kā izglītības sistēmā uzreiz
ienākt cilvēkiem ar solīdu dzīves pieredzi – līdzīgi kā to
īsteno skolotāju izglītības projekts „Mācītspēks”.
Piektkārt,
mācību darbs nav iedomājams bez sadarbības ar skolēnu vecākiem.
Mēs viņus regulāri informējam par bērnu sekmēm, veiksmēm un
neveiksmēm, nekautrējamies arī uzdot mājasdarbus tētiem un
mammām un viņus izglītot. Cenšamies
uzzināt un ņemt vērā viņu viedokļus un vajadzības. Skolotāju
sanāksmēs izanalizējam ikviena (!!!) bērna veikumu, lai varētu
vienoties par kopīgu izpratni par to, kā strādāt ar konkrēto
skolēnu.
Bērni skolā ir dažādi, atšķiras viņu spējas, uzcītība,
un intereses. Taču kopā ar vecākiem iespējams panākt ikviena
progresu un spēju īstenošanu. Tajos gadījumos, kad vecāki tomēr
nevēlas līdzdarboties un rīkojas pēc principa – te jums,
skolotāji, mana atvase, es skolai maksāju naudu, tāpēc tieciet
paši ar viņu galā –, sadarbība parasti nav ilglaicīga.
Mēs arī uzskatām, ka izglītības kvalitāti skolās nevar
vērtēt tikai pēc bērnu un jauniešu sasniegumiem olimpiādēs.
Līmenis, kas ļauj startēt olimpiādēs, ja neskaita dažas
elitārās skolas, parasti ir kādiem pieciem procentiem bērnu,
tāpēc ir svarīgi prast strādāt arī ar pārējiem 95 procentiem,
kuru līmenis ir vidējs vai kam iet vēl grūtāk. Darbs mazās
klasēs ļauj skolotājiem strādāt ar bērniem, kuru spējas un
zināšanas ir atšķirīgas. Tikai viens piemērs – var uzdot
vienādu pārbaudes darbu visiem, bet tad jārēķinās, ka kādam
tas liksies tik vienkāršs, ka nav pat jāmācās, kamēr cits nodos
tukšu lapu, pamazām zaudējot ticību sev un motivāciju censties.
Taču var arī uzdot, teiksim, sešus dažādas sarežģītības
jautājumus, no kuriem jāatbild tikai uz trim. Daļa skolēnu spēs
atbildēt uz trim sarežģītākajiem, kamēr citi izvēlēsies
vienkāršākos. Tik augsta novērtējuma kā par atbildēm uz
sarežģītiem jautājumiem nebūs, taču pozitīva atzīme būs un
mudinās censties sasniegt augstāku līmeni.
Ja domājam par to, kā mainīt un uzlabot izglītību valstī, ir
jāsaprot, ka nākotnē kvalitāti noteiks ne jau interaktīvās
tāfeles, bet gan pedagogi, viņu zināšanas, pieredze, talants un
motivācija strādāt. Daudz ir runāts par algām, bet ne mazāka
nozīme ir arī slodzēm. Skaidrs, ka pārguris pedagogs nespēj
regulāri sagatavoties un novadīt labas stundas. Neapmierinātība
ar algu, slodzi, darba apstākļiem un sava darba kvalitāti bieži
beidzas ar aiziešanu no skolas, un rezultātā ir pedagogu trūkums,
kas nu jāaizpilda.
Ir svarīgi, lai arī jaunie cilvēki, kas vēlas savu dzīvi
saistīt ar skolu, nepazaudē motivāciju. Minēšu vienu piemēru –
skolā bieži ierodas praktikanti, arī pašlaik ir divas labas
studentes no Rīgas, un mēs vēlamies palīdzēt viņām kļūt par
labām mazo klašu skolotājām. Taču augstskola ir uzdevusi
sagatavot un novadīt 60 stundas dažādos priekšmetos… Tā ir
milzīga slodze, katrai stundai jāgatavojas gandrīz no nulles, un
baidos, ka tādā veidā var tikai noslāpēt jebkādu jaunā
speciālista interesi par darbu skolā, jo, saskaroties ar pārslodzi,
jaunie cilvēki izlems meklēt darbu citur.
Protams, var jau teikt, ka man viegli runāt, jo strādāt ar 12
bērniem ir pavisam kas cits, nekā vadīt stundu 30 skolēniem. Es
saprotu, ka izglītības sistēmas lielā problēma ir finansējuma
trūkums, taču tad varbūt tomēr ir iespējams vismaz risināt
atbalsta personāla jautājumu. Katram skolotājam, kurš māca 30
bērnus, būtu vajadzīgs palīgs, tāpat skolās nepietiek
kvalificētu psihologu, logopēdu, sociālo pedagogu. Pilnīgi
neaizsniedzama greznība ir, piemēram, ergoterapeiti, uztura
speciālisti, kuru palīdzība daļai bērnu arī nenāktu par
sliktu.
Mūsu pieredze liecina, ka skolotāja profesija joprojām interesē
daudzus, ir cilvēki, kas gatavi pārnākt no citām jomām. To ļoti
labi pierāda arī projekta „Mācītspēks” lielais konkurss –
pagājušā gada sākumā uz vienu jaunā skolotāja vietu pretendēja
seši dažādu nozaru speciālisti. Tāpēc svarīgi radīt
apstākļus, lai nenoslāpētu sākotnējo entuziasmu. Atrisinot šo
uzdevumu, iespējams izveidot skolotāju kolektīvus, kam ir pa
spēkam veidot jaunu, citādu skolu, kurā mācību process tiek
veidots, lai nodrošinātu katra tik atšķirīgā bērna vajadzības.
