Septembrī īsi pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) runāja, ka Latvijas ļaudīm pavērsies plašas darba iespējas citās valstīs.
Septembrī īsi pirms referenduma par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) runāja, ka Latvijas ļaudīm pavērsies plašas darba iespējas citās valstīs. Nu runām pienācis gals. Uzsākt legālu darbu ES valstīs diemžēl būs grūti, jo ir dažādi ierobežojumi.
Cilvēkiem, kam nav valodas zināšanu un kontaktu ārvalstīs, atrast darbu būs sarežģīti vai praktiski neiespējami. Tas līdzināsies melna kaķa ķeršanai tumšā istabā. Piemēram, līdz šim, dodoties uz Īriju lasīt sēnes, noteikumi paredzēja, ka darbavietā izsniedz bezmaksas tēju, cukuru un pienu, firma nodrošina ar dzīvesvietu un pirmās nepieciešamības precēm (veļasmašīnu, ledusskapi, gāzes vai elektrisko plīti), ka viesstrādniekam nav jāmaksā par īri, tikai par komunālajiem pakalpojumiem, ka darba devējs apmaksā darba atļaujas segšanas izdevumus, kas nav mazi. Tagad šie nosacījumi mainās. Darba devēji no Īrijas uz Latviju vairs nebrauks uz darba intervijām un neveiks darbinieku atlasi. Ja būs interese strādāt Īrijā, pilsonim būs jāiegādājas darba atļauja, kas maksā 500 eiro, ceļa izdevumi jāsedz pašam, bet darba intervija notiks tikai Īrijā. Un galvenais – nebūs zināms, kas īsti šajā valstī sagaida.
Strādāt dodas vairāk nekā 10, bet ne visi iztur
Gulbeniete Daiga Logina bija viena no tām veiksminiecēm, kas vēl paspēja atrast darba devēju Īrijā, kas pats bija ieradies Gulbenē, lai tiktos ar darba ņēmējiem, maksāja par darba atļaujas saņemšanu, sedza ceļa izdevumus uz Īriju un nodrošināja labus darba un sadzīves apstākļus.
Latvieši nedodas uz Īriju meklēt vieglu dzīvi un iztikšanu, bet gan iespēju nopelnīt. Arī Daiga par došanos strādāt šaubījusies bērna dēļ, tomēr apstākļi bijuši labvēlīgi, un trīspadsmit mēnešus Daiga pavadīja Castlebar. Ceļu uz Īriju apmaksāja darba devējs, pēc tam gan no pirmajām algām to iekasēja, tomēr strādnieki to īpaši neesot izjutuši.
Daiga strādāja fermā, kurā bija 17 sēņu mājas. No Gulbenes rajona turp devās strādāt vairāk nekā desmit strādnieki, tomēr jau pēc trim mēnešiem lielākā daļa devās uz Dublinu (Īrijas galvaspilsēta) un meklēja citu darbu. Tur bija lielākas iespējas. “Daudzi sēņu fermā vienkārši nevarēja izturēt psiholoģiski. Mazajā fermas daļā, kur es strādāju, bija mierīga atmosfēra. Vecie strādnieki grauž morāli, vai arī darbinieks lēni strādā un nespēj iekļauties ritmā. Es pārliecinājos, ka tur var strādāt tikai tad, ja dzīvo pēc saukļa: “Man viss vienalga!”” saka Daiga.
Arī darba laiks nebija normēts un ilga ne jau astoņas stundas. Sēņu lasītāji strādāja no septiņiem rītā līdz desmitiem, vienpadsmitiem vakarā. Bet bija dienas, kad darbs sākās jau piecos no rīta un ilga līdz deviņiem vakarā. Bijis laiks, kad divas (pat četras!) nedēļas meitenes strādāja bez brīvdienām.
“Grūti ir pelnīt naudiņu. Rokas piekusa. Tām, kas lasīja lēni, bija vieglāk. Es centos visu darīt ātri, jo maksāja pēc salasītā. Jo vairāk salasīsi, jo vairāk naudas. Tad arī darbdienas beigās rokas lauza. Naktīs uz sāniem nemaz nevarēja pagulēt, reizēm modos no tā, ka rokas no elkoņiem līdz pirkstiem neizturami sāp,” atceras Daiga.
Fletu (šampinjoni, kas atgādina Latvijas bērzlapes) mājās bijusi migla, trūcis gaisa. Īrietes pašas šādās sēņu teltīs nemaz nestrādāja, bet latvietes un ukrainietes gan, lai arī atzīts, ka ilgstoša uzturēšanās tajās ir veselībai bīstama. Sēņu lasītāji tur liek sejas maskas, kas pēc darba ir melnas no putekļiem un sēņu sporām.
Gaisā nav tādas smaržas kā mājās
Arī viesstrādnieki varēja ņemt atvaļinājumu, ja vēlējās. Bija meitenes, kas brauca uz Kanāriju salām, jo no Īrijas ceļojums izmaksā salīdzinoši lēti – 350 eiro par ceļu un uzturēšanos viesnīcā. “Es braucu uz Atlantijas okeāna piekrasti. Pakalni un līdzenumi, krūmi un akmens mūri. Ne tur ziema, ne vasara. Šeit pavasarī gaisā jūt pavasara smaržu, bet tur tādas nav, lai arī viss apkārt krāšņi zied un zaļo,” stāsta Daiga.
Ikviens īrs redzējis, ka viņas ir viesstrādnieces – pēc sejas, pēc apģērba. Latvietes, arī smagi strādājot, neaizmirsa par sievišķību. Lielākā daļa īru meiteņu, pat mazi bērni, ir slimīgi apaļi, latvieši viņus dēvējuši par “čikeniem” (cālis – angļu val.). Meitenes staigājot treniņbiksēs un kedās, īsos T-kreklos.
Vakaros, kad darbs bija padarīts un tik ļoti gribējies izbaudīt ko skaistu, nācies atzīt, ka Castlebar bez dārgajiem restorāniem un tradicionālajiem īru krogiem nekā nav.
“Pirmajos trīs mēnešos es jutos kā kūrortā, kur man ir dota iespēja baudīt citu zemi un vēl pastrādāt. Vēlāk gan noskumu. Reizēm arī man nācās paraudāt. Vakaros, pēc sēņu lasīšanas, kad klausījos latviešu mūziku. Domāju par mājām un meitu. Bet pašās darba beigās mani baidīja doma par atgriešanos mājās, par apstākļiem, kādos mēs, latvieši, cīnāmies. Īrijā es varēju gadu dzīvot kā normāls cilvēks. Ar apziņu – ja strādā, tad arī nopelni, vari nopirkt to, ko vajag un vēl vari iekrāt. Ja es gribu zemenes, es tās nopērku un sevi nedaudz palutinu. Šeit mēs esam no tā atteikušies,” domā Daiga.
Vai arī mēs pēc 1.maija atspersimies?
Tā esot laimes spēle – nokļūt pie laba īru saimnieka. Arī īriem pret viesstrādniekiem esot dažāda attieksme. Ne reizi vien nācies dzirdēt, ka daži saimnieki iebraucējus ne par ko neuzskata. Esot vietas, kur sievietes dzīvo šķirti no vīriešiem un, ja dodas strādāt ģimene, – pat tai jāizlūdzas, lai atļauj dzīvot kopā. Daudzas latvietes Īrijā nodzeroties. Lai arī alkohols tur ir dārgs, skumjas pēc mājām ir lielākas.
Katru nedēļu ceturtdienā Daigai bankas kontā ieskaitīja naudu par padarīto darbu. Lai arī sēņu lasīšana Īrijā ir mazāk atmaksātais darbs, latviešiem tā bijusi liela nauda. Latviešiem par sēņu lasīšanu maksājot pēc padarītā, īriem par stundas darbu – piecus vai sešus eiro. Cilvēki dzīvojot skaistās mājās. Arī īriem pirms iestāšanās ES esot grūti gājis. Īpaši pirmie pieci gadi bijuši kritiski, viss veidots ar kredītiem, bet nu īri ir atspērušies. Tagad Īrijā masveidā ķer un izraida no valsts tos, kas tur strādā nelegāli, lai līdz 1.maijam, kad arī Latvija būs oficiāla ES dalībvalsts, šīs darba attiecības būtu sakārtotas.
“Es jūtos ieguvēja, tas nav zemē nomests gads. Lai arī tagad mājās viss it kā jāsāk no nulles, esmu pratusi nogriezt Īrijas dzīvi no šejienes. Gluži kā filmas lentē, kad izgriež dažus kadrus,” smej Daiga.
Dzīvojot Īrijā, brīvajā laikā Daiga divreiz uzkāpusi Svētā Patrika kalnā. Teika stāsta, ja kalnā trīs reizes uzkāpj basām kājām, cilvēks savai dzīvei izlūdzas svētību. Daigai nepieciešams šajā kalnā uzkāpt vēl tikai vienu reizi, un viņa pieļauj, ka kādreiz to varētu arī izdarīt.
***
Fakti
Latvijā tagad ir desmit oficiālas firmas, kas nodarbojas ar darbiekārtošanu ārzemēs. Par šīm firmām kontaktinformāciju var saņemt Nodarbinātības valsts aģentūras Gulbenes filiālē.
Iespējams interesēties par sezonas darbu Dānijā. Darba periods ir no trīs nedēļām līdz sešiem mēnešiem. Darbs ir zemeņu, zirņu, sīpolu, ābolu novākšanā, kā arī egļu audzēšanā. Prasības pretendentiem: vecums no 18 gadiem, laba fiziskā forma, angļu valodas zināšanas sarunvalodas līmenī, iepriekšējo pieredzi uzskatīs par priekšrocību. Detalizēta informācija par dzīves un darba apstākļiem atrodama internetā (www.seasonalwork.dk). Pieteikšanās darbam notiek individuāli, uzrakstot elektronisku pieteikumu minētajā mājas lapā.
Rajona bezdarbniekiem (darba meklētājiem un visiem interesentiem) veterinārārstiem starpvalstu nolīgums piedāvā darbu Vācijā. Priekšnoteikums ir vecums līdz
40 gadiem un labas vācu valodas zināšanas. Telefons papildu informācijai: 7021770.
Dānijā plāno, ka ES dalībvalstu pilsoņi saņems uzturēšanās un darba atļaujas, ja būs atraduši darbu sešu mēnešu laikā pēc ierašanās šajā valstī. Jauno ES dalībvalstu pilsoņiem varētu liegt iespēju saņemt sociālos pabalstus.
Īrija darba meklētājiem no jaunajām dalībvalstīm varētu ierobežot pieeju sociālās labklājības sistēmai.
Lielbritānijā darba atļaujas nebūs nepieciešamas, taču pēc ierašanās būs jāreģistrējas Darba ņēmēju reģistrā. Arī šeit pēc 2006.gada jauno ES dalībvalstu pilsoņiem nebūs tiesību pretendēt uz sociālajiem pabalstiem.
Nīderlande darbinieku skaitu plāno ierobežot, nosakot kvotu – no šā gada maija līdz 2005.gada maijam iespējas strādāt būs
22 000 jaunajiem ES dalībvalstu pilsoņiem.
Somijas valdība iesniegusi likumprojektu, kas paredz ierobežot astoņu jauno dalībvalstu, arī Latvijas, brīvu pieeju tās darba tirgum.
Austrija, Beļģija, Francija, Spānija un Vācija nolēmušas ierobežot latviešu brīvu piekļuvi to darba tirgum līdz diviem gadiem pēc kandidātvalstu pievienošanās. Bet Austrija un Vācija pēc šā termiņa to varētu pagarināt vēl uz pieciem gadiem.
