Nesen saņēmu dāvanu. Sūtījumā bija grāmata ar nosaukumu “Pasaules vējos”. Tā ir dzejas izlase. Sūtītāja – Ance Lauva-Salnāja, kura ir arī viena no autorēm šai grāmatai. Jutos pagodināta. Tāda dāvana ir kā drauga plecs, kā apskāviens. Šodien, kad nedrīkstam pat sarokoties, ir tik labi sajust atbalstu. Lasot Ances dzejoļus, neviļus izlasīju pa savam un no saviļņojuma satrūkos. Mums abām kopā it kā bija salikusies rinda: “Kad Dievs man pienāca klāt.” Nekad agrāk nebiju dzirdējusi tādu vārdu salikumu. Pierastāk skan aicinājums: “Ejiet pie Dieva!” Bet te – Dievs man pienācis klāt. Neiespējami? Be tas precīzi raksturo sajūtu, kad esi apjukumā, kad šķiet – notiekošais ir pāri tavam spēkam, pāri ticībai un dežūrfrāzei: “Gan būs labi.” Jo skaidri zini – nekas nebūs labi, nebūs, kā bija. Šodien daudzu sirdis plēš pušu sāpes par zaudētiem mīļiem cilvēkiem, par nespēju glābt, nespēju būt blakus, par sirgstošajiem. Šodien daudzi cieš. Gluži kā Jēzus pie krusta. Ne visi izglābjas šajā pandēmijā. Mēs katrs, protams, ceram, ka mums laimēsies, ceram izturēt un gribam, lai viendien dzīve turpinās tāda, kāda tā bija pirms Covid-19. Taču prātā ienāk – ja nu ir pienācis laiks paraudzīties uz sevi un notiekošo citādāk? Laicīgumam jaunībā neviens netic. Tad liekas, ka mums visiem priekšā ir mūžīga dzīve. Un tam nav nekāda sakara ar Dievu. Gaidot šīs Lieldienas, uzzināju par neparastu gleznu – mirušais Jēzus zārkā. Gleznā Jēzus attēlots visā augumā. Viņš tur ir reāli miris, pūstošs, zilu seju, rētains – ne vēsts no apgarotības, no samierināšanās! Glezna ir tapusi 16.gadsimta sākumā. Tās autors ir Hanss Holbeins jaunākais. Viņa Jēzus līdzinās mirstīgajam. Ir leģenda, ka prototips šai gleznai bijis kāds noslīkušais. Mākslinieks savulaik kritizēts un nosodīts par šo veikumu. Zināms, ka 19.gadsimtā rakstnieks Fjodors Dostojevskis, izstādē ieraugot šo darbu, ilgi nespējis no tā atraut skatienu. Šī glezna ļauj Dievam pienākt ļoti cieši klāt – caur lielu nopietnību, caur nāvi un kliedzošu nepieciešamību pēc augšāmcelšanās. Bet es nesen veikalā piegāju pie mandarīnu kastes. Tur man iznāca vārdu pārmaiņa ar kādu svešu vīru. Biju neizpratnē, ka viņš bez iebildumiem noskatās, kā mazmeita savā grozā neizvēlīgi liek pamīkstus, bojātus augļus. Viņš man paskaidroja: “Es gribu, lai meitene pati izvēlas. Negribu pamācīt. Tu domā, ka tie mandarīni mūsu mājā ilgi aizķersies?”
