Olnīcu vēža gadījumā ļoti
svarīgs ir laika faktors. Labāko un efektīvāko terapiju pacientēm
vajag šodien un tagad, jo rīt varētu būt jau par vēlu. Kampaņas
“Olnīcu vēzis” uz sarkanās līnijas laikā uz sarunu aicinām
onkoloģi ķīmijterapeiti, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu
asociācijas vadītāju Aiju Geriņu-Bērziņu un runājam par
to, kāda ir saslimstība ar olnīcu vēzi, kas ir viens no
biežākajiem audzējiem sievietēm Latvijā, un kādas ir ārstēšanas
iespējas.
Kāda pašlaik ir saslimstība ar
olnīcu vēzi Latvijā?
Latvijā ik gadu tiek diagnosticēti
apmēram 300 jauni olnīcu vēža gadījumi. Bēdīgākais ir tas, ka
no tiem vairāk nekā 50% tiek konstatēti jau 3. un 4. slimības
stadijā, kad audzējs ir izplatījies uz citām ķermeņa vietām.
Tas palielina mirstības risku. Ir dati, ka pirmajā slimības gadā
nomirst 30% sieviešu. Salīdzinot piecu gadu dzīvildzes datus pēc
saslimšanas, Eiropā izdzīvo 60%, bet Latvijā tikai apmēram 40%
pacienšu. Skaitļi ir biedējoši, jo aiz katra skaitļa ir sieviete
ar ģimeni un bērniem. Lielākoties tās ir gados jaunas sievietes
darbspējīgā vecumā no 30 līdz 60 gadiem.
Kā slimība attīstās, un kādi ir
simptomi?
Olnīcu audzēju ir grūti
diagnosticēt laikus, jo šai slimībai nav specifisku simptomu.
Agrīnā stadijā sievietei vispār var nebūt nekādu sūdzību. Ja
sieviete regulāri dodas vizītē pie ginekologa, un speciālists
veic ultrasonogrāfiju mazā iegurņa orgāniem, tad audzēju var
atklāt arī agrīni. Ultrasonogrāfiskajā apskatē ginekologs var
redzēt, ka kaut kas ar olnīcu nav kārtībā. Tāpēc mēs vienmēr
aicinām sievietes regulāri apmeklēt ginekologu. Ir daļa sieviešu,
īpaši gados vecākas, kas pie ginekologa neiet, kurām kā atruna
kalpo tas, ka bērni jau vairs nav jādzemdē, un tāpēc ginekologs
arī vairs nav jāapmeklē. Mums daudz jānodarbojas arī ar
izglītojošo darbu, jāstāsta un jāskaidro, ka sievietēm pašām
laikus jārūpējas par savu veselību.
Kā jau teicu, ultrasonogrāfija var
būt viena no pirmajām diagnostikas metodēm, ar kā palīdzību
ierauga patoloģiju, bet ir arī audzēju marķieri, ko nosaka,
veicot asins analīzes (CEA, CA125, HE4). Bet šo marķieru
rezultātus nevar uzskatīt par absolūtiem, jo tie var būt
paaugstināti ne tikai vēža gadījumā, bet arī grūtniecības
laikā, pirms menstruācijām u.c. Ja šie marķieru skaitļi
sasniedz simtus un tūkstošus, tad tomēr jādomā, vai pacientei
nav olnīcu audzējs.
Kas ir riska grupas pacientes olnīcu
vēža gadījumā?
Katrai sievietei jāzina ģimenes
vēsture un slimību anamnēze. Ja ģimenē mammai, mammas māsai,
vecmāmiņai ir bijis krūts, dzemdes vai olnīcu vēzis, tad
jāsaasina uzmanība. Tāpēc vēža diagnostikas vadlīnijās ir
ieteikts veikt ģenētiskās analīzes, lai noteiktu iedzimtās un
iegūtās mutācijas gēnos – BRCA1 un BRCA2. Ir pierādīts, ka
šīs gēnu mutācijas ir viens no riska faktoriem, kas veicina
saslimšanu. Tās bieži novēro gados jaunākām pacientēm.
Mūsdienās BRCA mutāciju atrod 20% sieviešu, kuras saslimušas ar
olnīcu vēzi. Latvijā šo mutāciju atklāj apmēram 40 sievietēm
gadā. Audzēji ar BRCA mutāciju ir jutīgi pret mērķterapiju ar
jaunajiem medikamentiem, kas spēj šo slimību ierobežot un
palēnināt tās attīstību. Parasti mutācijas nosaka tad, kad
audzējs jau ir diagnosticēts, lai izvēlētos ārstēšanas taktiku
un efektīvāku terapiju, kas būtu mazāk toksiska un rezultātā
ļautu pacientei dzīvot ilgāk bez slimības recidīva.
Kāds ir ārstēšanas plāns?
Ja slimība ir lokalizēta, tad sāk
ar operāciju. Citos gadījumos, ja audzējs jau ir izplatījies un
izveidojušās metastāzes, svarīgi ir iegūt biopsijas materiālu,
lai morfoloģiski pierādītu, ka pacientei tiešām ir olnīcu
audzējs. Morfoloģiski var noteikt ne tikai vēža šūnu veidu, bet
arī audzēja agresivitāti, kā arī jau sākotnēji audzēja audos
noteikt BRCA mutāciju klātbūtni. Tad seko sistēmiskā terapija un
tiek lemts, vai ārstēšanu turpināt ar operāciju, ja
ķīmijterapija ir devusi pozitīvu rezultātu, un audzējs ir
samazinājies. Ļoti lielā mērā viss ir atkarīgs no audzēja
stadijas un lokālās izplatības. Audzēja operācijas materiāls
tiek sūtīts izvērtēšanai patologam, lai noteiktu olnīcas
audzēja tipu un iespējamo izplatības agresivitāti, un uz
molekulāro izmeklēšanu, lai noteiktu BRCA mutāciju klātbūtni.
Pēc operācijas ārstu konsīlijs lemj par tālāko ārstēšanas
plānu. Paciente tiek atkārtoti nosūtīta pie onkologa
ķīmijterapeita, jo bieži vien audzēja ārstēšana nebeidzas
tikai ar operāciju.
Kādi medikamenti tiek lietoti olnīcu
vēža ārstēšanā?
Pirms vai pēc operācijas pacientes
saņem cisplatīna bāzes ķīmijterapiju kombinācijā ar
paklitakselu sešus līdz astoņus kursus ar trīs nedēļu
intervālu.
Ja pēc terapijas attīstās slimības
recidīvs un slimība ir atgriezusies, parādījušies jauni audzēja
perēkļi vai attālas metastāzes, tad sistēmiska terapija tiek
atsākta. Ja pacientei ir atrasta BRCA mutācija, tad viņai būtu
jāsāk mērķterapija ar medikamentiem, kas īpaši iedarbojas uz
mutācijām, lai nobremzētu recidīvu un pagarinātu bezrecidīva
periodu.
Tas pašreiz ir klupšanas akmens, jo
Latvijā mērķterapija ar PARP inhibitoriem 1. līnijā nav
kompensēta. Pēc pēdējiem 2020. gada Eiropas kongresā
prezentētajiem datiem, saņemot medikamentu olaparibu, piecu gadu
dzīvildze tiek sasniegta 48% pacienšu. Faktiski šīs sievietes
piecus gadus dzīvo bez slimības recidīva. Eiropas statistikas dati
liecina, ka pēc slimības it kā izārstēšanas trīs gadu laikā
70% gadījumu slimība diemžēl atkārtojas.
Par nožēlu jāatzīst, ka
onkoloģisko slimību ārstēšanu un atveseļošanos no tām Latvijā
ietekmē hronisks līdzekļu trūkums. Latvijas Onkologu
ķīmijterapeitu asociācija pagājušajā gadā ir rakstījusi
neskaitāmas vēstules Veselības ministrijai, Nacionālajam
veselības dienestam, Saeimas komisijām, ka trūkst līdzekļu BRCA
mutāciju noteikšanai olnīcu vēža gadījumā, kā arī citu
mutāciju noteikšanai citu audzēju gadījumos un inovatīvo
medikamentu kompensēšanai gan olnīcu, gan citu audzēju
pacientiem. Diemžēl rīcība un finansējums nav sekojuši.
Pēc esošajiem datiem, gēnu
testēšana praktiski visiem vēža pacientiem, ne tikai olnīcu
vēža, izmaksātu 800 tūkstošus eiro gadā. Pilna gēnu paneļa
testēšanas izmaksas ir 2000 – 4000 eiro, taču olnīcu vēža
pacientēm nav nepieciešama pilna gēnu paneļa analīze, jāveic
tikai BRCA1 un BRCA2 iegūto un iedzimto mutāciju analīze, kas
maksā 450 – 500 EUR. Ja pēc tam pašai ir jāapmaksā atbilstoša
mērķterapija, tad tie ir vidēji 4000 eiro mēnesī. Olapariba
1.līnijas terapija ilgst divus gadus. No 300 sievietēm, kuras
saslimst ar olnīcu vēzi, tikai 40 būtu nepieciešama šāda veida
terapija. Tās tomēr ir sievietes darbspējīgā vecumā, kas strādā
un maksā nodokļus, viņas ir vajadzīgas arī saviem bērniem.
Liedzot viņām šo terapiju, mēs atņemam bērniem mātes un
valstij darbaspēku, kas maksās nodokļus. Te ir lieli zaudējumi,
kas varētu būt ieguvumi.
Kāds šobrīd varētu būt labākais
risinājums?
Onkoloģijā katastrofāli trūkst
finansējuma tieši medikamentiem. Mēs Eiropā esam viszemākajā
līmenī, turpat, kur Rumānija. Igaunija un Lietuva ir stipri mums
priekšā. Viņi nodrošina terapijas taktikas olnīcu vēža un arī
citu audzēju gadījumā, mēs nē. Mēs varam teikt, ka to vajadzību
ir ļoti daudz, ka nepieciešams skrīningam, vēža reģistram,
diagnostikai, inovatīvām operācijas taktikām un vēl daudz kam
citam. Bet, ko mums līdz diagnostika, ja mums nav kvalitatīvu
medikamentu, ar ko ārstēt, kā to dara Eiropā un pasaulē. Varbūt
skanēs skarbi, bet mūsu valstij nav politiskās gribas šo jomu
sakārtot. Jā, mums vajadzību ir daudz, un mēs piekrītam, ka
medikamentu kompensācija ir jāapstiprina prioritārā secībā.
Sadalījums pa prioritātēm un projekti ir jāizvērtē svarīgākos
un mazāk svarīgos, kas varbūt var pagaidīt. Ir jāņem vērā, ka
ir medikamenti, kas ir efektīvi, ārstējot vairākus audzēju
veidus. Diemžēl, izmantojot Latvijas kompensējamo medikamentu
sistēmu, ārsts nevar izrakstīt medikamentu, kas nav šajā
sarakstā, kas neatbilst attiecīgajam vēža kodam, kas varētu
derēt arī cita audzēja ārstēšanai. Ja mēs sekojam līdzi vēža
ārstēšanas vadlīnijām, kas mainās ik pēc 3–5 gadiem, tad
zinām, kādi medikamenti pašlaik ir efektīvi un dod vislabākos
ārstēšanas rezultātus. Bieži vien to zina arī pacienti, un tad
mēs esam tādā ķīlniekalomā starp pacientu un viņa ārstēšanas
vajadzībām, un Latvijas zāļu kompensācijas sistēmu. Bieži vien
Latvijā paiet vairāki gadi līdz konkrētā medikamenta iekļaušanai
kompensācijas sarakstā, kad jau Eiropas vadlīnijās tas ir
zaudējis savu aktualitāti, ko aizstāj ar vēl labāku un
efektīvāku medikamentu.
Statistikas dati liecina, ka ar
diagnozi „vēzis” pasaulē pagājušajā gadā mūžībā
aizgājuši 10 miljoni cilvēku. Latvija nav izņēmums. Katru gadu
Latvijā no onkoloģiskajām slimībām pie mums mirst aptuveni 6000
iedzīvotāju. Vēzis mirstības ziņā ieņem stabilu otro vietu aiz
kardioloģiskajām slimībām. Laikā, kad sadzīvojam ar Covid-19
vīrusu un ceram, ka dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs un vīruss
būs uzvarēts, onkoloģiskās slimības ir un paliks, tamdēļ ļoti
ceru, ka nākamajā budžetā onkoloģijas pacientu diagnostikai un
ārstēšanai tiks piešķirts nepieciešamais finansējums – 28
miljoni eiro.
Plašāka informācija
https://tikaisievietem.lv/2021/03/07/pacienti-un-arsti-piesaka-karu-olnicu-vezim-2/
