Pēc tam, kad jūnija sākumā izglītības un zinātnes
ministres amatu atstāja politiķe Ilga Šuplinska, viņas iepriekš
pārstāvētais politiskais spēks Jaunā konservatīvā partija amata
pienākumu izpildei uzrunāja un virzīja partijas biedri, Saeimas deputāti
Anitu Muižnieci. Līdz ko Saeima pauda uzticību amatam izvirzītai amata
kandidātei, Muižniece apņēmās, ka savā ministres termiņā strādās pie
skolotāju prestiža celšanas, klātienes mācību rīkošanas rudenī un
sociālā dialoga veidošanas ar nozarēm. Arī intervijā ar aģentūru LETA
jaunā ministre pauda stingru apņemšanos strādāt bērnu labā, kas,
viņasprāt, ir galvenais fokuss izglītībā. Ņemot vērā, ka viņai ir
pieredze gan politikas veidošanā, gan izglītības nozarē, Muižniece
pārmaiņu veikšanai kā atslēgas punktu uzsvēra sadarbību gan starp
uzņēmējiem, gan citām ministrijām, gan nozarē strādājošajiem, savukārt
Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM) saglabāšot enerģisko darbu, ko
iesāka iepriekšējā ministre.
Kā vērtējat IZM līdzšinējo darbu? Vai saredzat kādas nepieciešamas izmaiņas? Kā izmaiņas ministrijas darbā varētu izpausties?
Pēc pirmās IZM vadības sanāksmes varu teikt, ka iespaids kopumā ir
pozitīvs. Darbu atvieglo arī tas, ka iepriekš esmu gadu strādājusi
ministrijā. Kolēģu sastāvs vietām ir pamainījies, bet ir arī labi zināmi
cilvēki, kurus es augstu vērtēju. Savā ziņā man ir sirdsmiers, jo zinu,
ko varu sagaidīt no kolēģiem.
Pagaidām būtiskas aizķeršanās neesmu manījusi. Man patīk esošais
ministrijas darba ritms – es pati esmu ļoti ātra, enerģiska un
strukturēta. Es redzu, ka kolēģi arī tādi ir. Manuprāt, tas ir arī
iepriekšējās ministres [Šuplinskas] nopelns, jo es atceros to laiku, kad
mēs ienācām, – nemaz tā tas nebija. Tas ir vēl viens paldies
iepriekšējai ministrei par enerģisku darbu, ko šobrīd redzu ministrijā.
Kā izvērtīsies tālāk, to vēl es redzēšu. Tiekoties nākamajās dienās ar
katru departamentu atsevišķi, man būs skaidrāks ieskats. Protams, bez
problēmām neiztikt, bet nekas nav neiespējams.
Runājot par iepriekšējo ministri Šuplinsku, valdībā no
koalīcijas partijām viņas iniciatīvām un rosinājumiem bieži vien nebija
īpaši liela atbalsta. Kas varētu būt jūsu trumpji, lai to mainītu? Kā
jūs plānojat kolēģus valdībā pārliecināt vairāk, ka viena otra
iniciatīva kādai no IZM pārstāvētajām jomām tiešām ir būtiska?
Līdz ar valdības “restartu”, no manas puses būs svarīgi strādāt
bērniem, bet tas nenozīmē, ka arī pie citām lietām netiks strādāts. Taču
bērni būs mana prioritāte Nr.1.
Valdības “restartā” mūsu politiskajam spēkam [Jaunajai konservatīvai
partijai] nāca klāt Labklājības ministrija, ar kuru es redzu ārkārtīgi
ciešu sadarbību. Tāpat arī ar Tieslietu ministriju par kompetencē
esošajiem jautājumiem, kur varam rast saskarsmes punktus. Manuprāt, tas
ir ļoti, ļoti palīdzoši, un ir svarīgi rast sadarbības punktus. Tāpēc
mans mērķis šajā darbā ir sociālā dialoga stiprināšana – uzskatu, ka man
ir spēja vairāk ieklausīties. Es negribu teikt, ka iepriekšējā ministre
absolūti nedzirdēja vai nebija šī dialoga ar IZM pārstāvētajām nozarēm,
bet, manuprāt, iztrūka spējas labāk rast kompromisu. Piemēram, 8.jūnija
valdības sēde, kurā pielikām “beidzamos punktus” par XII Latvijas Skolu
jaunatnes dziesmu un deju svētkiem šogad, pierādīja, ka spējam rast
kopēju viedokli un kompromisu. Šis bija jautājums, kas arī valdības
līmenī bija ar pretējiem viedokļiem un ilgstoši diskutēts. Tajā valdības
sēdē mēs vēlreiz izrunājām par mazām lietām, salikām pareizos akcentus.
Mēs saklausījām iebildumus, bažas, nomērījām sabiedrības temperatūru,
un cilvēki no dažādām pusēm – gan dalībnieki, gan svētku vērotāji – to
redz. Saliekot mazus akcentus, var panākt kompromisu. Manuprāt, arī šis
kompromiss svētkiem ir labs, un tā lieta aizgāja.
Mēs beidzot esam ieviesuši skaidrību, un visiem 40 000 dalībnieku
varējām paziņot jaunumus, kā arī viņi beidzot zina, ka svētki notiks.
Tajā pašā laikā mums izdevās noņemt tos “punktus”, kas raisa asākas
reakcijas. Komunikācija ir sadarbības iespēju meklēšana, un, manuprāt,
tas ir mans trumpis, kur es jūtos gana spēcīga. Taču tas nebūt nenozīmē
to, ka kompromisi nozīmēs atkāpšanos no iecerēm, bet tas nozīmē to, ka
ieceres var tikt mazās detaļās apskatītas, pielāgotas. Tas ir ārkārtīgi
svarīgi, lai kaut ko virzītu tālāk, un tas var izdoties, un izdoties
ātrā laikā.
Jūs arī pati esat bijusi skolotāja, līdz ar to izpratne par
izglītības struktūru un darbu skolā jums ir ļoti pietuvināta realitātei.
Jā, tieši tā. Tā ideja par skolotāju nav dzimusi pirms četriem
gadiem, kad man tiešām uzrunāja, vai es vēlos mācīt bērniem angļu
valodu. Man vienmēr ir bijusi vēlme iedot to, kas man ir, citam. Man tā
ir “lielā līnija”, kas ir vadījusi. Skaidrs, ka iepriekšējais darbs ir
labs ieskats tajā realitātē, kas notiek izglītībā. Man ir plaša problēmu
izpratne par pedagoga darbu. Un atkal – tur nevajag gāzt milzu kalnus
un ieguldīt milzu līdzekļus. Ir daudz mazu lietu, kuras sakārtojot arī
skolotājs jūtas drošāk. Protams, vienmēr tas skars pedagogu algu
jautājumu, kas ceļ gan prestižu, gan sabiedrības novērtējumu, ka
skolotājs mums ir liela vērtība, bet ir arī daudz mazu lietu, kas liek
skolotājam justies droši. Man ir bijusi pieredze trīs skolās, ļoti
aktīvi esmu līdzdarbojusies arī studiju laikā dažādos starptautiskos
projektos. Esmu redzējusi, kā strādā spāņi, vācieši, ungāri un citi. Tā
ir mana stiprā puse – zināt, kā tas strādā no iekšpuses.
Bez atalgojuma palielināšanas – kādi vēl papildu ilgtermiņa risinājumi varētu motivēt skolotāju palikt profesijā?
Pilnīgi noteikti kā atslēgas punktu es saskatu pašu skolu direktora
lomu. Piemēram, kad jaunais skolotājs tikko ienāk skolā, ir svarīgi, lai
viņš, pirmkārt, jūtas ne tikai vajadzīgs, jo štata vieta ir brīva, bet
jūtas arī pārliecināts par pilnu atbalstu no direktora. Vienlaikus
atbalstam jānāk sadarbībā ar vecākiem un citiem skolas kolēģiem, jo
nereti jaunie skolotāji nāk ar milzīgu domu lidojumu. Nav viegli tam
jaunajam skolotājam. Tajā brīdī, kad jaunais skolotājs būs nostrādājis
gadu, nevis aizies, pasakot, ka darbs ir par grūtu, bet jūtot to lielo,
stipro aizmuguri, viņš teiks: “Jā, šī ir forša vieta, kur būt. Šī ir
laba un cienījama profesija!”
Tikpat liela skolu direktoru nozīme ir sadarbībai ar vecākiem. Skolā
strādā “vecāks, skolēns un skolotājs” sadarbības trīsstūris, bet nav
pareizi, ka šajā sadarbībā skolotājs ir tas, kurš risina visas vecāku
lietas. Skolas uzstādījumam jābūt, ka “Mēs strādājam! Mēs ticam saviem
skolotājiem! Mūsu skolotāji ir labi!”. Vecākam ir jājūt skolas
pārliecība par skolas darbu. Katrs pedagogs, kuram ir diploms, ir
profesionālis. Mēs taču inženierus autobūvē neejam mācīt, kā saskrūvēt
jaunāko “Teslu”! Tieši tādu pašu attieksmi es sagaidu no katra
direktora, kurš iestāsies par saviem skolotājiem, nebaidoties, ka
kādreiz ir jāpasaka kāds skarbāks vārds.
Patlaban mēs esam kā nebeidzamajā cilpā iekrituši, kur no vienas
puses mums ir pedagogu novecošanās. Tā ir objektīva problēma, un tā ir
saistīta ar nevēlēšanos nākt iekšā skolu sistēmā. Tai seko nemitīgi
tukšās vakances, kas rezultējas tajā, ka direktori, pašvaldības un arī
IZM esam ķīlnieki izlēmīga lēmuma pieņemšanā. Esmu runājusi ar
skolotājiem, kas ir pusi dzīves vai pat visu dzīvi godam nostrādājuši.
Ir tādi, kas vēlas turpināt strādāt profesijā un sirds deg. Taču ir arī
jaunie skolotāji, kuriem pēc trīs gadu darba ir zudusi motivācija un nāk
uz darbu tikai algas dēļ. Te ir jābūt gudrai pieejai savā cilvēkresursa
vadībā. Ir jāspēj nomērīt tie brīži, kad aizpildām sistēmu, jo tā ir
jāaizpilda, un kad varam palīdzēt esošajiem skolotājiem. Savukārt brīdī,
kad vairs nevaram palīdzēt, – ir jāšķiras. Galvenais vienmēr būs bērns,
pie kura tā izglītība nonāks.
Skolu tīkla sakārtošanai ir izstrādātas vadlīnijas – plāns ir skaidrs. Kad varētu ķerties pie darbiem?
Plāns bija jau skaidrs izglītības un zinātnes ministra Kārļa Šadurska
laikā, kad sāka ar lielo pieteikumu ar kvalitātes kritērijiem.
Manuprāt, tas bija ļoti loģisks un labs sākums. Neslēpšu, ka esmu
apņēmusies arī mazliet pārskatīt pāris lietas skolu tīklu sakārtošanā,
uzklausot vairāk viedokļu. Vēl ir jāpiestrādā pie skolu tīklu
sakārtošanas. Mēs kā valsts esam raduši, ka uz skolu tīklu skatāmies kā
uz vienu kopumu un visas skolas ir vienādas. Tā tas nav. Mums ir Rīga,
kura ir lielākais vairums. Tai seko Daugavpils un pārējās Latvijas
pilsētas. Tad paliek mazās skolas, kuras arī ir ļoti vajadzīgas, pie tam
ar labu izglītības kvalitāti, kas ir šo pārmaiņu galvenais kritērijs.
Taču nepareizais, ko mēs līdz šim esam darījuši, ir valsts uzstādījums,
ka sakārtojam visu skolu tīklu, nevērtējot katru skolu individuāli. Ir
jāsāk pa posmiem. Ja mēs sakārtojam pirmajā posmā Rīgas skolu tīklu, tas
atrisinās to, ka, piemēram, Valkā, Grobiņā un citos reģionos, būs
pilnībā attaisnojami nodrošināt dārgāku izglītību. Un izglītība maksā.
Tā vienmēr maksā, bet prioritāri ir jāsakārto Rīga. Tas būs atslēgas
jautājums, un tad varēs runāt tālāk.
Svarīgs jautājums ir par Latvijas Valsts radio un televīzijas
centra interneta projekta “pēdējās jūdzes” pabeigšanu, lai nodrošinātu
šiem attālajiem, pierobežu reģioniem pieejamu un jaudīgu internetu. Kā
un vai IZM plāno iesaistīties šīs problēmas risināšanā, ņemot vērā, ka
pierobežā arī notiek izglītības iegūšana?
No Eiropas Savienības fondiem šobrīd ir rasti divarpus miljoni eiro,
bet tas ir “vidējās jūdzes” pieslēguma izstrādei. Atgādināšu, ka ir arī
sadarbības memorands par internetu katrā skolā, kas arī tiek virzīts.
Skaidrs, ka no vienas puses Latvijā internets ir fantastisks, salīdzinot
ar citām valstīm, tāpēc katrā skolā internets būtu jānodrošina. Taču es
neuzskatu, ka internets būtu vienīgā lieta, kas ir risināma, jo arī
šis, Covid-19, laiks ir parādījis iespējas, kā skolas var sadarboties.
Pagaidām skatīsimies, kā šo jautājumu risināsim. Patlaban ir “vidējā
jūdze”, nauda tam ir iezīmēta un projekti notiek. Internetu skolās
nodrošināsim maksimāli, cik varēsim, bet par “pēdējās jūdzes”
pieslēgšanu pagaidām plašāk nevarēšu izklāstīt. Laiks tam vēl ir.
Turpinot par tehnoloģijām skolām, IZM ir parakstījusi
sadarbības memorandu “Dators ikvienam bērnam”, lai nodrošinātu
nepieciešamās ierīces mācībām. Ko IZM plāno darīt, ja ierīces uz rudeni
nevarēs sagādāt?
Valdībā mēs apstiprinājām iespēju “REACT-EU” iepirkumus datoru
iegādei virzīt paātrinātā kārtībā, pirms saskaņojuma. Man nav pamata
domāt, ka mēs nepaspēsim skolām iegādāt datorus. Es vienmēr saku, ka,
lai darbs ritētu, jāliek ļoti augsti mērķi. Es esmu uzlikusi mērķi, ka
septembrī datori būs. Gadījumā, ja datoru nebūs, jau šobrīd pašvaldībās
ir sagādāts ap 70 000 ierīču, ko skolām sniegt lietošanai.
Pandēmijas laikā mēs esam ļoti fokusējušies uz datoru, un tā tam
vajadzētu būt – dators ikvienam bērnam. Taču mana augstākā prioritāte
līdz 1.septembrim ir mācības klātienē. Sākotnējā posmā būs jāstrādā ar
esošajiem resursiem. Ja rudens mēnešos ienāk vēl papildu datori, spēsim
ar visu tikt galā. Arī pedagoģiski es neredzu, ka tieši katram skolēnam
dators ir vajadzīgs visu diennakti. Ja mums ir skola klātienē, nebūs
pārdzīvojumu, ja lielās ambīcijas par datoriem nepiepildās. Klātienes
mācību rīkošanai jūtu arī lielu atbalstu no valdības.
Ja klātienes mācību rīkošanai ir jūtams valdības atbalsts,
tad jau izglītības nozares lūgums skolām piešķirt tā teikt “ekskluzīvu
statusu”, ka attālinātās mācības skolās norit tikai ļoti nopietnos
Covid-19 epidemioloģiskos apstākļos būtu cerīgi realizēt?
Pirmkārt, es neteiktu, ka tas būs “ekskluzīvs statuss”, jo šobrīd
līdz 1.septembrim mums ir nepilni trīs mēneši. Tas nav daudz, bet
pietiekami ilgs laiks, lai visa sabiedrība izturētos atbildīgi un mūsu
bērni neciestu 1.septembrī un neiegultos attālinātajā mācīšanās režīmā.
Tā ir kvalitāte, ko esam zaudējuši. Sekas mēs redzēsim vēl divus, trīs
vai pat piecus gadus.
Mēs darīsim visu no ministrijas puses, lai jebkādos veidos motivētu
cilvēkus doties vakcinēties. Es nebaidos teikt, ka tā ir lieta Nr.1, kas
ir jāizdara katram pilsonim un vecākam. Katram bērnam, kurš var
vakcinēties, tas būtu jādara. Protams, tas ir vecāku lēmums, bet es
ceru, ka vecāki saprot situācijas nopietnību. Tie paši mazākie
sākumskolas posmā ir cietuši visvairāk, savukārt viņiem nav iespēju
saņemt poti. Tajā brīdī, kad mums ir vakcinēti pedagogi, vecāki,
lielākie brāļi, māsas, vecvecāki ir drošībā, tad arī mazos varam palaist
uz skolu un nenodarīt viņiem pāri. Man pašai ir divi pirmklasnieki –
viens lasa, bet otrs nelasa. Šis vairs nav pieļaujams, ka skolas turpina
darbu attālināti.
Paskatoties arī citu valstu pieredzi, nekur nav redzama šāda
situācija, ka tik ilgu posmu skolas ir bijušas slēgtas. Tas nav normāli.
Jebkurš pedagogs, pedagoģijas zinātnieks apgalvos, ka tā nav forma,
kurā mēs varam ilgstoši mācīties. 17.jūnijā mums būs lielā darba grupa
par 1.septembri, kur piedalīsies arī pašvaldības, direktori,
starptautiskie partneri. Strādāsim pie vadlīnijām, kā panākt, lai skolas
ir brīvas no Covid-19. Šim es veltīšu lielāko daļu savas enerģijas.
Vakcinācija ir viens no svarīgajiem punktiem, lai kā to citiem
nepatiktu dzirdēt. Tajā brīdī, kad mums visi cilvēki ir vakcinēti,
atgriežamies dzīvē pirms pandēmijas. Savukārt brīdī, kad sabiedrības
imunitāte ir 50% vai 70%, mēs sākam domāt, ko mēs varam salāgot drošai
ikdienai. Visticamāk, arī vēl šogad skolās būs Covid-19 drošības
prasības, kas būs jāievēro. Taču man gribas, lai 1.septembrī skolēni var
sēsties solos normālās mācību klasēs, nevis sporta zālēs un gaiteņos.
Viens ir vakcinācija, bet kādi vēl pasākumi būs jāievēro, lai veidotu šīs “drošās skolas”?
Esmu lūgusi atsūtīt informācijas apkopojumu par starptautisko
pieredzi “drošo skolu” veidošanā. Es iepazīšos ar aprakstītajiem
drošības protokoliem un vadlīnijām, lai darba grupā varētu diskutēt.
Es runāju par “drošajām skolām”, bet te jāņem vērā tas, ka katra
skolas ēka ir ļoti atšķirīga. Reģionā ar augstu Covid-19 saslimstību var
būt mūsdienīgi uzbūvēta skola, kur ir laba ventilācija, energoefektīva
ar plašām telpām. Pie šiem apstākļiem, teorētiski, tur būtu droši
atrasties, jo tur var ievērot distanci, atvērt logus un ir laba gaisa
apmaiņa. Tā būtu “drošā skola”. Vienlaikus turpat blakus var būt reģions
ar ļoti zemu saslimstību, bet skolas telpas ir tādas, ka 10 bērni sēž
viens otram cieši blakus, gaisa apmaiņas nav, veca ēka. Tur ir visi
priekšnosacījumi, lai vīruss vairotos. Tāpēc, manuprāt, ir ārkārtīgi
svarīgi skatīties uz katru skolu individuāli. Es sagaidu lielu atbalstu
no pašvaldībām un ļoti ceru, ka 1.jūlijā jaunajiem pašvaldību
sasaukumiem vienā no pirmajām tikšanās reizēm dot signālu par savu skolu
individuālu izvērtēšanu.
Vienlaikus ir noslēgusies pieteikšanās konkursam par ventilācijas
sistēmas ieviešanu skolās, kur tas ir nepieciešams. Tas bija viens no
augstas gatavības projektiem. Mēs redzam, ka iezīmētais finansējums –
7,2 miljoni eiro – nav pieteikts pilnā apjomā. Līdz ar to atlikušo summu
es mēģināšu virzīt uz gaisa mērītāju iegādi. Šādam pirkumam saskatu
jēgu, jo ventilācija, efektīva gaisa apmaiņa ir laba lieta, bet tajā
pašā laikā, domājot arī īstermiņā, mums pastāv risks, ka ziemā Covid-19
vīruss var uzliesmot. Tāpēc, lai ievērotu drošības protokolā noteikto
par vēdinātām telpām, īpaši jaunākajām klasēm, mums ir savlaicīgi
jāsakārto vide, lai bērni varētu mācīties drošā vidē.
Latvijas Pašvaldību savienība pauda, ka ir gatava nākt pulkā
un palīdzēt. Vai aicināsiet sastrādāties arī Veselības ministriju (VM)
un Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC)?
Noteikti! Manuprāt, bez VM un SPKC to nav iespējams izdarīt. Mēs
varam iezīmēt, kā tas mums kā nozarei bija iecerēts, bet primārā rūpe ir
drošas mācības gan bērniem, gan skolotājiem. Vienlaikus es neesmu
mediķis, epidemiologs – es varu neredzēt sakarības, kā slimība var
izplatīties. Es pat neapsveru iespēju ar viņiem nesadarboties.
Savukārt Šuplinska iepriekš ir vairākkārt paudusi kritiku par
SPKC kritērijiem, pēc kuriem vērtē, vai skola ir droša klātienes
mācībām vai ne.
Operatīvās vadības grupā notiek piedāvājumu salāgošana sportam. Mūsu
uzdevums ir pārliecināt, ka visu var, bet viņu uzdevums ir norādīt uz
visiem riskiem. Tas nenozīmē, ka saskares punktus, pareizākos ceļus
nevar atrast. Tos var atrast. Līdz ar to, manuprāt, kritizēt ekspertus
ir nekompetenti. Tas ir tāpat kā vecāki kritizē diplomētus pedagogus.
Jā, es varu uzdot jautājumu par lietām, kas man nav saprotamas, bet ne
kritizēt. SPKC un VM uzdevums ir maksimāli izdarīt visu, lai slimību
apkarotu. Taču viņiem nav jāzina tās citas lietas. Viņiem nav jāzina, kā
notiek izglītības vai sporta process. Mēs sadarbosimies un ņemsim vērā,
bet ar loģiku, saprātīgu pieeju.
Latvijas Izglītības un zinātnieku darbinieku arodbiedrība
vairākkārt ir uzsvērusi, ka IZM valdībā un Saeimā ir jāpārstāv stingra
pozīcija, ka skolotājiem nepieciešams nevis pakāpenisks, bet tūlītējs
finansiāls ieguldījums, kas būtiski ceļ skolotāju algas. Jūsuprāt, cik
tas ir reāli? Vai pārstāvēsiet šādu pozīciju vai turpināsiet Šuplinskas
pārstāvēto pozīciju, ka patlaban iespējamākais veids ir algu palielināt
pakāpeniski?
Ir objektīvā realitāte, iespējas un, protams, vajadzības. Es pilnībā
piekrītu, ka pedagoga darbs nav adekvāti, cieņpilni novērtēts. Pie
iespējas pēkšņi rast ļoti lielus resursus būtu pirmais, kas jādara, lai
celtu pedagogu algas. Algu jautājumu varētu viegli aprēķināt kā valsts
pārvaldei – ar koeficientu pret vidējo algu valstī. Tas nebūtu slikts
variants arī pedagogam. Tur ir savi riski, bet tad valsts vienkārši
varētu nomērīt, cik skolotājam ir algā jāpiešķir. Tad nesekotu jautājumi
ik gadu celt procentus, bet, kad valstij ir grūtāk, likmi samazināt.
Koeficients būtu ideālais scenārijs. Savukārt, ko sacīja Šuplinska, ir
jāņem vērā reālās iespējas, un tās ir pakāpenisks algu paaugstinājums,
iezīmējot gala mērķi. Taču tas nenozīmē, ka no manas puses nebūs
ambicioza pieteikuma par pedagogu atalgojumu nākamajam gadam. Es apzinos
reālās budžeta iespējas, bet vienlaikus es esmu gatava cīnīties, lai
skolotājs jau rīt sadzird no valsts ne tikai pateicību par trako
Covid-19 laiku, bet arī pateicību par to, ka tā ir profesija, kas veido
jebkuru cilvēku. Sekas jāmeklē jau 2008.gadā, kad algas skolotājiem
nogrieza dramatiski. Kopš tā laika ekonomika mums ir gājusi uz augšu,
bet skolotāja atalgošana ir palikusi pagātnē. Diemžēl.
Es cīnīšos par to un spiedīšu uz maksimāli iespējamo summu, kas,
visticamāk, būs arī pēc iepriekš noteiktā pakāpeniskuma principa. Nav
jālolo veltas ilūzijas, bet tajā pašā laikā skolotājam ir jābūt
pārliecībai, ka viņš šai valstij ir vajadzīgs. Pagaidām mūs tur grafiks,
bet ir laiks sākt domāt par lietām.
Ja mēs salīdzinātu Baltijas valstu skolu sistēmas kā rūpnīcas, tad
šajā scenārijā Igaunija savai rūpnīcai izvēlējās iegādāties jaudīgu
iekārtu, ar kuru var panākt augstu produktivitāti. Iekārta ir ļoti
dārga, savukārt rūpnīcas darbinieki – viduvēji. Igaunijai jārēķinās, ka
sliktāk strādājošie darbinieki varētu no rūpnīcas aiziet. Igaunija tomēr
noriskēja un sakārtoja savu sistēmu, nākot ar investīciju. Latvijā ir
citādāk – mēs kārtojam un spiežam līdz galam, turpinot darbu ar veco
iekārtu, kurai vairs nav produktivitātes. Kamēr Igaunija noriskēja,
tikmēr Latvija kritizēja, ka kaimiņvalsts ir paņēmusi lielu parādu un
nav pārliecības, ka tas bija pareizais lēmums. Līdz ar to Latvijā
rūpnīcas darbiniekus mudināja strādāt ar veco iekārtu, kamēr tā vēl
strādā. Savukārt Lietuva izvērtēja abas situācijas – Igaunijai bija
lieli izdevumi, tādus Lietuva nevar atļauties, bet Latvijas variantu
negrib atkārtot. Tagad, kad ir pagājuši 10 gadi, Igauniju slavē par
veiksmīgo investīciju, kas rada kvalitāti un izaugsmi, bet mēs tikmēr
savu iespēju novilcinājām.
Tā nav ne šīs dienas valdības, ne politikas vaina. Te ir stāsts par
vismaz 20 gadiem, kad valsts veidojās. Mēs izgājām no padomju laikiem,
bet drosmīgu soļus nespērām.
Par jūsu mērķiem skolās ir skaidrs, bet kādi mērķi ir sportam un zinātnei?
Zinātnē neko nevaru apgalvot un solīt, taču ar laiku varbūt radīsies
iespēja. Zinātnei papildu nauda ir iezīmēta nacionālajā attīstības
plānā, taču, kur zinātnei būtu jāstrādā vairāk, ir saiknes veidošanā ar
uzņēmējdarbības vidi, lai veidotu motivāciju uzņēmējos ieguldīt zinātnē
un kopā radīt ko inovatīvu. Tikai uz valsts atbalstu nevar cerēt un
pastāvēt. Sinerģijai ir būtiska loma.
Savukārt sportā mums ir pamatnostādnes, prioritāro sporta jomu
pārskatīšana, bet no iniciatīvām, ja izdosies, es labprāt rosinātu
diskusiju stipendijām sportistiem studijās. Uz stipendiju varētu
skatīties no diviem aspektiem – viens būtu, lai sportisti mācās par
sportu, otrs – stipendijas sportistiem jebkāda veida augstākās
izglītības iegūšanai. Sportista dzīves cikls ir ļoti īss.
Veiksmīgākajiem nākotne ir nodrošināta, bet ir daļa sportistu saimes,
kuri izkrituši no sporta aprites, un viņiem ir jārod iespēja
pārslēgties. Tāpēc augstākās izglītības esamība ir ļoti svarīga. Esmu
gatava šo diskusiju apspriest.
