Covid-19 pandēmijas apkarošana ir prioritārs Ministru kabineta
un arī Saeimas uzdevums. Efektīvs līdzeklis tās ierobežošanai
ir plaša iedzīvotāju vakcinācija.
Vakcinācija nenovērš inficēšanos pilnīgi visos gadījumos,
tomēr, pirmkārt, tā ievērojami samazina saslimšanas iespēju;
otrkārt, saslimšanas gadījumā tā gandrīz vienmēr nodrošina
vieglu slimības gaitu un glābj no nāves; treškārt, vakcinācija
ievērojami samazina iespēju inficēt citus cilvēkus.
Vakcinācijas politikai jānodrošina pēc iespējas lielākas
iedzīvotāju daļas brīvprātīga vakcinācija. Saeimas deputātiem,
valdības locekļiem, valsts un pašvaldību darbiniekiem un,
protams, arī Valsts prezidentam ir pienākums rādīt priekšzīmi
vakcinējoties.
Saeimai ir jāpanāk vienots redzējums Covid-19 pandēmijas
ierobežošanā un vakcinēšanas politikā. Tas ir visas tautas
interesēs.
Valsts politikai ir jābūt elastīgai. Tai jāņem vērā gan
saslimstības un iedzīvotāju apdraudētības līmenis, gan jaunākās
zinātnes atziņas, gan Eiropas un citu valstu pieredze. It īpaši
jāievēro tas, ka situācija ir pastāvīgi mainīga. Šis
elastīgums ir jāiestrādā Saeimas un valdības lēmumos.
Tādēļ Saeimai nepieciešams pieņemt tādu likumu, kas pilnvaro
Ministru kabinetu noteikt regulējumus, kuri attiecīgajā brīdī
vajadzīgi Covid-19 pandēmijas ierobežošanai un cilvēku veselības
aizsardzībai.
Covid-19 pandēmijas apkarošana un vakcinācijas iespējami plaša
aptvere ir visas tautas kopēja lieta. Tādēļ ir nepieciešamas
diskusijas par labāko ceļu, kā to panākt.
Taču šīm diskusijām jābalstās tikai un vienīgi racionālos
apsvērumos. Vakcinācija nav ticības, filozofijas vai pasaules
uzskata jautājums, bet gan konkrēts, lietišķs risinājums, kas
nodrošina sabiedrības veselību un drošību. Šāda pieeja atbilst
arī Latvijas pilsoņu lielum lielā vairākuma nostājai.
Politiskas spēles, manipulējot ar neinformētību,
aizspriedumiem un sazvērestības teorijām, tiešā veidā apdraud
cilvēku veselību un dzīvību.
Vienlaikus ir jāuztur cieņpilns dialogs ar pagaidām pret
vakcinēšanos vēl skeptiski noskaņoto mazākumu. Latvijas
informatīvajā telpā par Covid-19 pandēmiju ir daudz mulsinošas
un pretrunīgas informācijas, kas nav iegūta no zinātniski
autoritatīviem un kompetentiem avotiem. Gan valstij, gan arī
sabiedrībai pašai ir jāpalīdz līdzcilvēkiem orientēties šajā
situācijā un atdalīt graudus no pelavām.
Mēs neesam cits citam pretinieki, mēs esam viena Latvijas tauta.
II
Uzskatu, ka Covid-19 apkarošanas un vakcinācijas politikai ir
jābalstās uz šādiem principiem:
1. Vakcinācija ir brīvprātīga, un arī turpmāk tai jābūt
brīvprātīgai.
2. Lai samazinātu inficēšanās risku, ir pamatoti noteikt
pasākumus un pakalpojumus, kas ir pieejami tikai ar sadarbspējīgiem
sertifikātiem (kurus iegūst vakcinētas, Covid-19 pārslimojušas
vai noteiktos gadījumos arī nesen testētas personas). Tas pats
attiecas uz citiem ierobežojumiem, kas nepieciešami cilvēku
veselības aizsardzībai.
3. Satversme un Eiropas Cilvēktiesību konvencija pieļauj
noteikt pasākumus, kas vērsti uz inficēšanās riska samazināšanu,
ja tie ir samērīgi. Nosakot samērīgumu, jāņem vērā, ka
vakcinētām personām, kuras rada mazākus riskus sev un
sabiedrībai, šie pasākumi var būt mazāk ierobežojoši.
4. Atsevišķos gadījumos Ministru kabinets uz likuma pamata var
noteikt visā valstī vienotu, centralizētu regulējumu atsevišķām
profesijām (piemēram, sociālajiem darbiniekiem, kas strādā ar
paaugstināta riska grupām, medicīnas personālam, skolotājiem
u.tml.) vai publiski pieejamām vietām (piemēram, restorāniem,
teātriem u.c.). Tomēr, ja tas iespējams, priekšroka dodama
decentralizētai lēmumu pieņemšanas stratēģijai, kas būtu
vairāk piemērota konkrētai vietai, iestādei, individuālam
gadījumam, dodot iespēju konkrētām pašvaldībām un iestādēm
lemt par konkrētiem pasākumiem (piemēram, par skolu vai bērnudārzu
pieejamību pandēmijas apstākļos).
5. Īpašs, taisnīgs risinājums nepieciešams attiecībā uz
tiem cilvēkiem, kuri medicīnisku iemeslu dēļ nevar vakcinēties.
6. Darba devēja tiesības atlaist darbinieku, kurš nav
vakcinējies, ir vēl nopietni jāizdiskutē. Vispirms jau tas
nedrīkst attiekties uz visiem darbiniekiem, bet gan tikai uz tiem,
kuri darbā saskaras ar klientiem. Taču arī šādā gadījumā
atbrīvošana no darba būtu pieļaujama tikai kā galējs
risinājums, ja darba devējam nav iespējams šo darbinieku
nodarbināt citā vietā vai veidā vai ja ilgstoši par to nav
panākta vienošanās. Ja šādu regulējumu vispār pieņem, tad
tajā jāparedz pietiekams pārejas periods.
7. Lemjot par pasākumiem cilvēku veselības aizsardzībai, ir
jāņem vērā, ka situācija kopš šī gada sākuma ir mainījusies.
Tagad vakcīnas ir pieejamas, un visi, kas rūpējas par savu
veselību, jebkurā brīdī var vakcinēties.
Tāpēc turpmāk tik plaša mēroga ekonomikas apturēšana un tik
tālejoši ierobežojumi, kas līdz ar to skartu arī jau vakcinētas
personas, kuras risku sev un sabiedrībai ir mazinājušas, vairs
nebūtu nepieciešami. Izņēmums varētu būt vienīgi augstas
saslimstības uzliesmojuma gadījumi, kas var novest pie nopietniem
traucējumiem medicīniskās aprūpes sistēmā.
8. Ņemot vērā gan jaunākās pētniecības atziņas, gan pašu
vakcīnu attīstību, perspektīvā ir jāpiedāvā iespēja visām
jau vakcinētajām personām, kas to vēlēsies, pēc zināma laika
saņemt vēl papildu (trešo) poti imūnsistēmas nostiprināšanai.
Latvijai ar to jau tagad jārēķinās un jāiepērk attiecīgās
devas.
9. Visi Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumi, to
izmaiņas, saturs, jēga un mērķis, kā arī atbildes uz biežāk
uzdotiem jautājumiem visiem saprotamā un viegli pieejamā veidā ir
jākomunicē iedzīvotājiem.
III
Noslēgumā secinu, ka pašreiz Saeimā apspriesto apjomīgo un
smagnējo Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma
grozījumu vietā Saeimai vajadzētu pieņemt nelielus likuma
grozījumus, kas būtu mērķtiecīgi vērsti uz šeit minēto deviņu
principu īstenošanu.
Likuma regulējumam jādod tiesības Ministru kabinetam un
pašvaldībām, ja šādas tiesības pašreizējā spēkā esošā
likuma redakcijā vēl nav pietiekamas, elastīgi un samērīgi veikt
nepieciešamos pasākumus Covid-19 pandēmijas ierobežošanai, ņemot
vērā cilvēka pamattiesības.
Video šeit
