Apgāda “Likteņstāsti” vadītāju Anitu Mellupi raksturo steiga, nemitīga atrašanās notikumu virpulī un vēlme iepazīt cilvēkus.
Apgāda “Likteņstāsti” vadītāju Anitu Mellupi raksturo steiga, nemitīga atrašanās notikumu virpulī un vēlme iepazīt cilvēkus. Līdz maksimumam aktīvu, gatavu jaunām idejām, apveltītu ar neizsīkstošu dzīvesprieku – Anitu atceros kopš studijām Latvijas Universitātē. Gadi viņu nav mainījuši.
Arī fotografēšanās vietu Anita izraugās pati. “Noteikti pie bērza, jo uzvārds, ko mantoju no vecākiem, ir Bērziņa.” Pēc brīža viņa nostājas citā vietā, norādot, ka rokās turēs kādu no “Likteņstāstu” grāmatām. “Nu, esmu gatava vēl vienai fotogrāfijai. Vai tā būs labi?” Kad fotografēšanās pabeigta, Anita jau zina, kurā vietā vairāk saules, lai sarunas laikā būtu siltāk. Kā migla izplēn iepriekš izdomātie jautājumi. Sarunbiedrei tie nav vajadzīgi. Viņai nozīmīgs ir viss. Īpaši tas, kas saistās ar grāmatu izdošanu un lauku sievietēm.
“Uz Gulbeni braucu bieži, jo te mīt mana māsīca Vaira Kernikova, viņa strādā aptiekā. Latvijā gandrīz nav tādas vietas, kur es nejustos kā savējā. Esmu tikusies ar bibliotekāriem, skolotājiem, sieviešu un interešu klubu dalībniekiem. Nedēļas paiet steigā, piemēram, pirmdien no rīta izbraucu no mājas Siguldā, lai dotos uz bibliotekāru semināru Preiļos, nākamajā dienā posmā no Jēkabpils līdz Saukai piedalījos dažādos pasākumos skolās. Dienu vēlāk vajadzēja būt Madonā, bet divas dienas pavadīt Cesvainē, lai ar Lauku sieviešu apvienības valdes loceklēm runātu par piedalīšanos septiņu valstu lauku sieviešu darbu skatē Vīlandē.” Gulbenes rajonā Anita piedalījās trešajos Grāmatu svētkos Lejasciemā.
Iekūlos pašā spicē
Anita, to sakot, domā Latvijas Lauku sieviešu apvienības valdi, ko vada Rasma Freimane. Informācijas apjoms bijis tāds, ka Anita sapratusi – nedrīkst to paturēt tikai sev. Pirms trīs gadiem, pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi Siguldas novada “Lauciņos”, viņa pārliecinājusies lai padarītu interesantāku lauku sieviešu ikdienu, būs daudz darāmā. “Lauku mājā nevarēju dzīvot kā guļamvagonā. Apzinoties, ka mani bērni Siguldā ir sestā paaudze, uzskatīju par goda pienākumu veidot Siguldas novada sieviešu apvienību. Pirmajā ziemā divās dienās pa mobilo telefonu sazinājos ar visām organizācijām un fondiem, kam bija sakars ar Eiropas vārdu, jo, sākot realizēt lielu projektu, vajadzīgs finansējums. Šodien lepni saku, ka bijām pirmās lauku fermeres, kas pasākumos popularizēja Siguldas novada vārdu. Mūsu aktivitātes atzina Siguldas pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Zilveris un padomes ēkā piešķīra telpu apvienības valdei. Tapa projekts Nīderlandes sadarbības fondam. Ar fonda izpilddirektores Ievas Ernštreites palīdzību saņēmām 30 000 eiro.” Par apvienības veidošanas grūtībām un darbību Anita stāsta daudz. Arī par savu vietnieci – zinātnes centra “Sigra” direktora palīdzi Līgu Eigenfeldi. Izrādās, ka Anita un Līga ir dzimušas Sibīrijā, Inno sādžā. Uz Latviju Anita kopā ar vecākiem atbraukusi divu gadu vecumā. Pēc vairāk nekā 30 gadiem viņas satikušās, kopā darbojoties Siguldas novada Lauku sieviešu apvienībā. Tās centrā rasta iespēja subsidētai darbavietai. Anita to vērtē augstāk nekā vienu otru projektu. Viņas pārliecība – lauku sievietēm nevajag bīties veidot apvienību vai reģistrētu organizāciju. Ja sākotnēji tajā darbosies viena pagasta sievietes, vēlāk aktīvas rīcības rezultātā viņām piepulcēsies citas. Sākumā apvienībā darbojušās Siguldas pilsētas, Siguldas un Mores pagasta sievietes. Šodien uz semināriem, kursiem un sarīkojumiem ceļu uz Siguldu mēro sievietes no Nītaures, Līgatnes, Allažiem, Krimuldas, Sējas pagasta un Jaunpiebalgas.
Privātais bizness svin 15 gadus
A.Mellupe ir arī Grāmatu izdevēju asociācijas valdes locekle. Viņa darbojusies Lauvu klubā, bet laika trūkuma dēļ no kluba aktivitātēm šobrīd atteikusies. Anitas privātais bizness – bezpeļņas organizācija “Likteņstāsti” – aprīlī “Valtera un Rapas” grāmatnīcā svinēja 15.dzimšanas dienu. Ir izdotas 224 grāmatas. Par izdevumu nozīmi Anita mudina vaicāt bibliotēkas darbiniekiem. Sākotnēji apgāds “Likteņstāsti” darbojies kā saimnieciskā aprēķina brigāde pie žurnāla “Teātra Vēstnesis”, ir strādāts Teātra darbinieku savienības pakļautībā un J.Raiņa muzejā.
“Bija laiks, kad mums negodīgi atņēma visu. Atradāmies “bedrē”, nezinot, kā no tās izkļūsim. Paldies visiem autoriem un apgāda darbiniekiem, kas toreiz palika kopā ar mani un “Likteņstāstiem”, atkal spējām visu sākt no jauna ar divkāršu sparu,” atceras apgāda vadītāja. Viņa labprāt izmanto katru iespēju piedalīties bibliotēku rīkotajos pasākumos, lai stāstītu par jaunākajiem izdevumiem, kas izdoti sērijā “Likteņstāsti” un “Latvijas teātra zvaigznes”, dienasgrāmatām, memuāriem, atmiņu grāmatām, rakstnieku, dzejnieku un dramaturgu dzīvesstāstiem.
Labprāt turpinātu likteņstāstus
Mācoties Latvijas Universitātes Žurnālistikas fakultātes 2.kursā, Anita bija pirmā, kas saņēma brīvo lekciju apmeklējumu. Grupas kurators Ābrams Kļeckins pierādīja, ka topošajiem žurnālistiem nav jāklausās tikai lekcijas, ir vajadzīga arī darbība. Visi apbrīnojām Anitas drosmi strādāt laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Anita šo laiku uzskata par žurnālistikas skolu un saka paldies avīzes redaktoram Voldemāram Krustiņam, kas viņai uzticējās, liekot rakstīt par sabiedrībā aktuālām tēmām. “”Padomju Jaunatnē” iemācījos nebīties no svešiem cilvēkiem, bet droši iet klāt, lai runātu par interesantiem jautājumiem. Mani nebiedē, ka sarunbiedrs ir sabiedrībā ievērojama persona, kas ieņem vadošu amatu. Komanda, kurā strādāju, bija fantastiska – Juris Blaumanis, Daina Oliņa, Inga Jēruma. No katra cilvēka varēju kaut ko mācīties,” Anita atceras. “Padomju Jaunatnē” viņa nostrādājusi līdz 1981.gadam, kad piedzimusi meita Zane, ko Anita mīļi dēvē par “ķīnieti”, jo Zane Ķīnā apgūst ķīniešu valodu.
Anita labprāt arī šodien sagatavotu materiālu kādam preses izdevumam, bet neatliek laika. Viņa stāstītu par iepazītiem cilvēkiem un “Likteņstāstu” grāmatu varoņu turpmāko likteni. “Dokumentālā grāmata nekad nebeidzas. Tā nemitīgi turpinās. Stāstu var uzrakstīt par katru cilvēku. Piemēram, par to, kā Sibīrijas bārabērns, kas no bada nespēja pastaigāt, nokļuvis Latvijā, mācās dejot baletu. Romāns ir fantāzijas radīts, bet reālu cilvēku turpmāko dzīvi fantazēt nedrīkst.
Grāmatas par Gunti Ulmani izdošana bija mana ideja, jo pēc tiem pārmetumiem, ko viņam vajadzēja uzklausīt pēc 100 valdīšanas dienām, man viņa kļuva žēl. Grāmatā stāstījām par G.Ulmani kā cilvēku, nevis politiķi. Ceļš līdz tās izdošanai bija grūts. Knuts Skujenieks jokojot man ieteica nepīties ar dzīviem prezidentiem. Lielākā daļa mūsu grāmatu varoņi ir dzīvi, bet ar viņiem strādāt ir grūtāk, jo rodas strīdi par vienu vārdu un teikumu. Paldies Dievam, līdz tiesai neesam nonākuši,” saka A.Mellupe.
Mīl bērnus un darbu dārzā
Atgriežoties “Lauciņos” pēc traukšanās pa Latvijas ceļiem, Anita, izkāpjot no automašīnas, skaļi paziņo, ka uz laiku visiem būs zudusi – neatbildēs uz telefona zvaniem, neielaidīsies problēmu risināšanā. Vispirms ar skatienu, tad vēlāk – ar glāstu viņa steidz samīļot simtgadīgo ozolu, katru krūmu un puķi dārzā. Anita uz brīdi atceras laiku pirms 26 gadiem, kad tikko pasaulē bija pieteicies dēls Jānis. Toreiz “Lauciņu” tuvumā audzis tikai ozols un divas vecas ābeles. “Toreiz man šķita, ka vējš mums visiem plēš matus no galvas, tāpēc steidzām veidot “ligzdu”, kur visiem patverties. Apkārt mājai stādījām aronijas, plūmes, ābeles un ogulājus. Bērni ātri izauga, pacēlās spārnos, lai no ligzdas dotos pasaulē. Man vajadzēja redzēt tālāk par ligzdas malām, saskatīt ceļu, pa kuru viņi var atgriezties mājās.
Aiz apvāršņa svītras Anita cenšas saskatīt Šanhaju, kur studē vecākā meita Zane. Viņa šogad saņems augstskolas diplomu ar ierakstu “Ķīniešu valodas un literatūras speciāliste”. “Zane ķīniešu valodu varēs mācīt ne tikai latviešiem, bet arī ķīniešiem, jo meitai ir septītais valodas līmenis no astoņiem iespējamiem. Viņa cer kārtot eksāmenus arī astotajā līmenī,” mamma lepojas. Katru dienu no Latvijas uz Šanhaju ceļo īsziņas, bet pirmdienas ir telefonisku sarunu dienas. “Man ir būtiski dzirdēt meitas balsi. Dažkārt abas attopamies, ka esam runājušas 20 minūtes. Pēc meitas balss jaušu, kāds viņai tobrīd noskaņojums. Reiz bildu: “Zanīt, tev moža balstiņa, tas nozīmē, ka viss kārtībā.” Zini, ko viņa man atbildēja? “Mammu, tu ej uz darbu un redzi, ka uz soliņa sēž cilvēks, nāc mājās – viņš arvien sēž turpat. Un tā – katru dienu. Tev rodas iespaids, ka cilvēks tur ir vienmēr, lai gan tā nav.” Pēc šā teikuma es sapratu, cik Zane ir nogurusi. Četrus gadus viņa atrodas tālu no Latvijas un svešajā zemē pati nopelna arī studiju maksu. Paradīzei līdzinājās pirmais gads, kad Ķīnas vēstniecība Zanei piešķīra stipendiju. Priecājos, ka meita ir kopā ar vēl vienu latvietiLauru no Cēsīm, kas apgūst tradicionālo Ķīnas medicīnu.” Anita labprāt stāsta par Zanes, dēla Jāņa un jaunākās meitas Artas panākumiem. Māte respektē pieaugušo bērnu viedokli, jo uzskata, ka bērniem jābūt gudrākiem par vecākiem. Nerakstīts dabas likums.
Anita nebilst, ka jūtas laimīga, jo uzskata – laime ir īpašs dvēseles stāvoklis, kas pieder pagātnei. “Laimes brīžus, saistītus ar tuviem cilvēkiem, notikumiem un izjūtām, var novērtēt tad, kad tie pagājuši,” Anita saka. Viņa dzīvo ar pārliecību, ka ikvienam cilvēkam dzīvē ir paredzēta konkrēta vieta. Lai cik liela būtu vēlēšanās kaut ko mainīt, ātrāk vai vēlāk būsim tur, kur lemts.
