Gulbenes kultūras centrā līdz 29.jūnijam bija apskatāma Edītes Annas Mogensenas (dzimusi Svenne) rokdarbu izstāde.
Gulbenes kultūras centrā līdz 29.jūnijam bija apskatāma Edītes Annas Mogensenas (dzimusi Svenne) rokdarbu izstāde.
Ceļā no Sarnijas pilsētas, kas atrodas Kanādas Ontario provincē, līdz Gulbenei Edīte pavadījusi 25 stundas. Sākumā grūtības radījusi arī septiņu stundu laika starpība.
“Tomēr vēlēšanās nokļūt Gulbenē, kur dzīvo mani draugi, bija lielāka nekā ceļa radītais nogurums. Šoreiz vīrs Hans, kurš pēc tautības ir dānis un strādāja par ķīmijas inženieri, nevarēja braukt līdzi, jo diviem cilvēkiem ceļa izdevumi ir pārāk lieli. Īpaši tāpēc, ka pagājušajā vasarā bijām Dānijā,” Edīte stāsta.
Viņas tēvs Ādolfs Svenne dzimis Stāmerienas pagasta “Mežmeišu” mājās. Viņam bijuši divi brāļi, kas abi krituši Otrā pasaules kara laikā. Edītes vectēvam Ādamam piederējušas “Brikšņu” mājas, kur Svennes ģimene pavadījusi daudzas vasaras un brīvdienas. Netālu no mājām cauri tuvējam mežam vedušas sliedes, pa kurām kursējis bānītis, tāpēc ļaudis pēc tā pārbaudījuši pulksteņus. Edītes tēvs bieži sacījis – ja nebūtu bānīša, tad viņš nebūtu ieguvis augstāko izglītību, jo tikai ar bānīti viņš varējis nokļūt Alūksnē, lai no tās dotos tālāk uz augstskolu Rīgā. Šovasar Edīte ciemojās senču mājās, ļaujoties pārdomām. “”Brikšņu” māju vairs nav, tikai mājvieta,” viņa saka, “toties ir mežs, kurā jūtos kā mājās. Tās izjūtas nav vārdos pasakāmas.”
Draudzība ilgst 12 gadus
Viešņa atceras, ka draudzība ar Gulbenes Tautas lietišķās mākslas “Sagša” studijas rokdarbniecēm sākusies nejauši. 1992.gadā viņa kopā ar vīru pirmo reizi atbraukusi uz Latviju. Vienā no ciemošanās dienām Edīte četras stundas veltījusi Brīvdabas muzeja apskatei. Todien lijis lietus, Edīte jutusies nogurusi un jau grasījusies doties projām, kad pamanījusi nelielu norādi ar uzrakstu – “Izstāde”.
“Neizmērojams bija mans pārsteigums, ieraugot, ka visi izstādē apskatāmie rokdarbi ir gulbeniešu – “Sagšas” rokdarbnieču – veikums, bet izstāde – veltīta studijas darbības četrdesmitajai dzimšanas dienai. Tā bija burvīga izstāde. Radās vēlēšanās iepazīties ar talantīgajām meistarēm. Toreiz pa ceļam uz Stāmerienu piestājām Gulbenē, uzzinājām, kur atrodas “Sagša”, iepazināmies ar tās vadītāju un dalībniecēm. Kopš tās dienas mūsu draudzība ilgst 12 gadus. Par to esmu ārkārtīgi priecīga.”
Saņemdama studijas “Sagša” vadītājas Birutas Višņakovas aicinājumu šovasar Gulbenē rīkot personālizstādi, Edīte jutusies priecīga, aizkustināta un pagodināta. “Sapratu – ir jābrauc. Arī vīrs mierināja, ka viss būs labi. Viesmīlība, ko izjutu Gulbenē pavadītajās dienās, bija vienreizēja. Manuprāt, arī izstādes iekārtojums izdevās. No tās staro tāds gaišums!” Edīte mazliet ir norūpējusies, ka varējusi atvest tikai 70 dažādus rokdarbus. Daudzi palikuši mājās. Arī izvēlēties bijis grūti. Dažas dienas pirms darbu sūtīšanas uz Gulbeni viņa pabeigusi tamborēt špices un siet bārkstis vairākiem darbiem no lina.
Audumi, adījumi un izšuvumi nav tapuši dažos gados. Tas ir Edītes mūža veikums, kas radīts no darba brīvajā laikā. “Mana mamma un krustmāte bija čaklas rokdarbnieces, kas arī man daudz ko iemācīja.” Pašmācībā Edīte apguvusi tikai aušanu. To viņa papildinājusi, darbojoties Sarnijas audēju un vērpēju grupā.
Interesē vēsturiskie un modernie raksti
Edītes darbi bijuši apskatāmi Sarnijas, Ontario un Toronto latviešu lietišķās mākslas izstādēs. Viņas mājās ir divus metrus, 115 un 40 centimetru platas aužamās stelles. Darbos izmantoti latviešu un skandināvu vēsturiskie un modernie raksti. Dažādība izpaužas arī krāsu salikumos.
“Kanādā dzīvo cilvēki no visas pasaules. Arī mūsu audēju grupā, kurā ir 25 dalībnieces, darbojas audējas no Holandes, Anglijas, Šveices un citām valstīm. Kanādietes ir tikai trīs vai četras. Katra rokdarbniece izceļ savai tautībai raksturīgo. Es lepojos ar latvietību. Piedzimu Rīgā, bet uzaugu Dānijā, tāpēc man ir mīļas arī skandināvu rokdarbu tradīcijas. Daudzos darbos jaušami zviedru un dāņu rakstu akcenti,” Edīte labprāt piemeklē teiktā raksturojošus izšuvumus un skubina aplūkot vairākas rūtainas šalles, kurās izmantoti skotu tradicionālie raksti.
“Nevaru pateikt, kas man tuvāks – audumi, izšuvumi vai adījumi, jo patīk viss. Dažkārt esmu iesākusi trīs vai četrus darbus – piekūstot no viena, ķeros pie otra,” to sakot, Edīte norāda uz diviem liela izmēra spilgti rakstainiem džemperiem, kam vajadzējis daudz pacietības, jo neviens raksts un tonis tajos neatkārtojas.
“Džemperu tapšanas process bija liels piedzīvojums, jo, paklausot pasaulslavena dizainera ieteikumam, adījumā apvienoju krāsas, kādas nekad nebiju likusi kopā. Kad vienu no adījumiem uzvelku mugurā un eju ciemos, visi pēta rakstus un krāsas, neievērojot manu seju, un prasa, kur tādu džemperi esmu pirkusi,” Edīte joko.
Labi izjūt krāsas
Viešņa pārliecinājusies, ka viņai piemīt laba krāsu izjūta, tāpēc darbos valda toņu harmonija. To ietekmējot rokdarbnieces iekšējais noskaņojums. Edīte 40 gadus strādājusi par mūzikas pedagoģi, palīdzot bērniem apgūt klavierspēli, bet tagad divus gadus ir pensijā un rokdarbiem atliek daudz laika. “Man bija izveidota privātā studija, ko apmeklēja daudz skolēnu, tāpēc diena bija sadalīta pa stundām, vajadzēja audzināt bērnus, aprūpēt vīru un māju. Biju ārkārtīgi aizņemta. Tagad tā vairs nav. Meitas izaugušas. Sandra ir pianiste, bet Zuzanna – politiķe. Paaugušies arī trīs mazbērni.”
Vairākus gadus viņa vasarās organizējusi rokdarbu kursus bērniem. Pirmajā vasarā tos apmeklējušas sešas meitenes, tad piepulcējušās viņu draudzenes. Pamazām skaits pieaudzis līdz 75 dalībniekiem. To vecums bijis dažāds. Vasaras beigās Edīte dārzā rīkojusi darbu izstādi. “Žēl, ka Kanādā jaunieši labprātāk izvēlas gatavas, veikalā nopērkamas lietas, nevis paši darina rokdarbus. Šķiet, ka situācija arī Latvijā ir līdzīga. Tomēr es ceru, ka tautas rokdarbu mākslas tradīcijas nezudīs, bet pāries no paaudzes paaudzē.”
Satikušās divas mūzas
Edītes dzīvē ir satikušās divas mūzas – mūzika un rokdarbi, kas viena otru papildina. Mūzikas pasaulē viņu četru gadu vecumā ievadījuši vecāki. “Man toreiz neviens neprasīja, vai es to gribu vai ne. Kopš bērnu dienām biju pieradusi, ka vecākiem jāklausa. Pamazām arvien noteiktāk arī pati apzinājos, ka esmu muzikāla. Šodien atzīstu, ka dzīvē esmu izvēlējusies pareizo ceļu.”
1941.gadā Svennes ģimene pārcēlusies uz Valmieru, kur meitene trīs gadus mācījusies Valmieras mūzikas skolā. Viņas klavierspēles skolotāja bijusi Edīte Pavasara, bet mūzikas teoriju palīdzējis apgūt Arnolds Sineps. Tāpēc ciemošanās laikā Latvijā Edīte iecerējusi ciemoties Valmieras mūzikas skolā. “Man tā atkal būs patīkama tikšanās ar skolu. Interesanti būs uzzināt, kā skola strādā šodien,” viņa saka.
Otrā pasaules kara laikā Edīte kopā ar vecākiem nonākusi Dānijā, lai 1951.gadā no tās izceļotu uz Kanādu. “Tur es Toronto sāku klavieru studijas pie Martas Tūteres – Kundrātes. Nedaudz vēlāk, pārceļoties uz Sarniju Ontario provincē, turpināju mācīties pie Pētera Šmita, Gvenas Makmillanas un citiem mūzikas pedagogiem. 1964.gadā pabeidzu konservatoriju un Toronto universitāti, tad iestājos Ontario Mūzikas teātra asociācijā. Paralēli mūzikas pedagoģes darbam papildināju pianistes meistarību pie vairākiem ievērojamiem pedagogiem.” Edīte lieliski tikusi galā ar vairākiem administratīviem pienākumiem dažādos mūzikas festivālos, simfoniskajā orķestrī un citur, tomēr vislabāk viņai paticis strādāt ar bērniem.
“Nav viegli būt skolotājai, jo katram bērnam vajadzīga atšķirīga pieeja. Reizēm smejos un saku, ka man jāpiešķir arī psiholoģes grāds.” Edīte lepojas, ka mājās goda vietā ir Dānijā pirkts liels flīģelis, kā arī pianīno, elektriskās klavieres un klavihords. “Pašai nepatīk to sacīt, bet biju ieguvusi labas mūzikas pedagoģes slavu, tāpēc skolēnu bija ārkārtīgi daudz. Priecājos par viņu sekmēm un veiksmi mūzikā. Vairāki ir kļuvuši par operas māksliniekiem un mūziķiem.”
Pensijā dzīve kļūst citādāka
Edīte izjutusi, ka, aizejot no aktīvā darba un kļūstot par pensionāri, dzīve izmainījusies līdz nepazīšanai. Tam, lai uz brīdi apsēstos pie klavierēm, tagad atliekot maz laika, jo par primāro kļuvuši rokdarbi.
“Tā jau nav, ka no instrumentiem noslauku tikai putekļus. Spēlētprasmi nav iespējams aizmirst. Kopš esmu pensionāre, manas nodarbes ir “legalizētas”. Mierīgi varu nodoties aušanai vai adīšanai, jo zinu, ka citi darbi negaida.” Edīte priecājas, ka interesi par rokdarbiem izdevies radīt arī mazbērniem līdzīgi kā savulaik abām meitām, kam viņa pati darinājusi tautas tērpus. Arī daudzi pieaugušie, sekojot bērnu piemēram, lūguši, lai Edīte ierāda izšuvumu dūrienus, adījuma rakstus un aušanas noslēpumus.
Viešņa uzskata, ka rokdarbu vērtība nemazinās. Piemēram, izstādēs – pārdošanās viņa par pašaustu trauku dvieli prasot maksāt 15 dolārus. “Rokdarbi nevar būt lēti, jo to kvalitāte ir vienreizēja un neatkārtojama. Tajos ieliktas cilvēka izjūtas, noskaņojums un dvēseles pārdzīvojumi.” Šodien Edīte ir gandarīta, ja, satiekoties ar kādreizējiem rokdarbu apguvējiem, viņi steidz stāstīt, ka neko no mācītā nav aizmirsuši.
“Māciet bērniem un jauniešiem rokdarbus! Dodieties uz skolām līdzīgi, kā mēs to darām Sarnijā, stāstiet par senajām rokdarbu tradīcijām, organizējot grupas tiem cilvēkiem, kas vēlas iemācīties adīt, tamborēt, izšūt un aust. Nedrīkstam pieļaut, ka šī prasme izzūd, tai ir jādzīvo no paaudzes paaudzē!” gulbeniešiem vēl Edīte Anna Mogensena no Kanādas.
