71. Jau labu laiku vakaros kāds pārītis tur vai nu tikai bučojoties, vai izmantojot patvērumu arī kādām citām jaunības nodarbēm…
71.
Jau labu laiku vakaros kāds pārītis tur vai nu tikai bučojoties, vai izmantojot patvērumu arī kādām citām jaunības nodarbēm…
Atgriezies Šūpolnieks tikai nosmejas, ka tā nu tas esot, kad citur jaunajiem vietas neesot: “Ak, jaunība, ak, jaunība! Kad mīlestība uznāk, tad prāts darbojas citādāk nekā vajadzētu… Man arī ir vairākas sievietes patikušas un bijušas. Kāpēc ne ar vienu nekas paliekošs nav sanācis? Laikam neesmu licies kopdzīvei pietiekami labs cilvēks.” Viņš maina sarunu tēmu, jo Austra klusē, dzerot jau vai trešo tējas krūzi.
“Jūs šodien esat jau atspirgusi, kā es skatos. Mēs abi bijām vientuļnieki, tagad esam jau šo to viens par otru uzzinājuši, vientulība nav laba draudzene! Kāda ir bijusi jūsu dzīve? Varu tikai nojaust, ka salduma tur arī bijis maz.”
“Mans vīrs arī nodzērās un nu jau daudzus gadus ir kapos, tagad guļ abi blakus ar dēliņu. Kas to varēja paredzēt? Domāju – mans pirmais dēls Kalvītis, sāpju bērns, ilgi slimības dēļ nedzīvos, bet iznāca savādāk. Tas laikam ir tas Dieva sods, ko daudzina par grēkiem uzliktu, ko esmu saņēmusi.” Un Austra izstāsta savam nakts sarunu biedram par dzīvo dēlu, kurš joprojām ir pansionātā, par savu vēlēšanos viņu tagad apmeklēt un varbūt ņemt mājās.
“Kamēr Zigis bija dzīvs, neļāva pat atvaļinājumā uz mājām viņu ņemt, kaunējās par invalīdu un viņa slimību. Mani gan Kalvītis vienmēr pazina un kā kaķēns glaudās klāt.” Austra atkal risina savu atmiņu kamolu un beidzot ieprasās par sarunu biedra dēlu, ko esot reiz pieminējis.
“Mans dēls šinī pusē dzīvo, mācās “Turības” augstskolā, māte skolo. Viņai arī otrs bērns no cita vīrieša. Es izrādījos viņai nederīgs, un pareizi arī bija. Tagad viņa ir liela biznesmene, vairāku veikalu īpašniece. Kā es uzdrīkstējos kā pluskains suns atvilkties, darbu un iztikas līdzekļus prasīt? Pēkšņi sagribējās arī dēlu redzēt, kāds viņš izaudzis. Viņa par mani apžēlojās, piedāvāja sarga amatu. Toreiz veikalā iebruka kādi huligāni un visu izdemolēja, tas man izrādījās izdevīgi. Darbs rokā. Vienā naktī dēls, savu draudzeni vizinādams vai aiz cita iemesla, piebrauca pie veikala. Tā kā jau kādus gadus atpakaļ arī naudu kā reketieris no biznesmenes izspiezdams, biju ar dēlu saticies un izrunājies, viņš mani atpazina. Satikāmies. Tēva apkampienos nemetās, tomēr parunājāmies par viņa dzīvi.”
“Kāds tad dēlam vārds?” Austra grib zināt.
“Kārlis! Tāds pats kā man. Pateikšu jums arī savu noslēpumu. Varbūt nevajag, tomēr jūs man par sevi visu, tad es arī: viņa māte ir Larisa Pavlovska, vai esat dzirdējusi? Silaines veikalu un dažu uzņēmumu īpašniece.”
Austra ir teiktā apstulbināta. Kārli viņa zina. Tas Lindai kantējas klāt. Zigis bija uz viņu greizsirdīgs. Sāncensis. Tagad Kārlis bieži gar Lindu grozās. Karlīne viņu iemīļojusi kā pieburta. Tomēr Austra gaida savu aizdomu apstiprinājumu no Šūpolnieka.
“Un kas tad tā meitene, tā jūsu dēla draudzene, par kuru sacījāt?” Austra vaicā.
“Linda esot vārdā. Vairāk gan es neko neuzzināju.Tā jau Kārlīša darīšana. Kaut tikai būtu laimīgs!”
“Zigurda sieva!” Austra pie sevis nočukst, taču sargam neko nesaka. Kas gan viņai vairs daļas gar Lindas dzīvi. “Esmu aizsēdējusies! Iešu uz mājām. Esam atkal tik daudz runājušies, galva iet riņķī. Paldies par tēju un sviestmaizēm! Bija ļoti garšīgas.” Austra, no krēsla celdamās, saka: “Ar labu nakti!”
Rītā viņai beidzas skolas direktora piešķirtais bēru atvaļinājums. Jāsāk atkal apkopējas solis skolā. Tur bērnu kņada. Būs labi! Viena viņa būs tikai sestdienās un svētdienās. Jādzīvo vien ir, kamēr dzīvība kaulos turas.
