Rankas pagasta “Kalnapakalniešu” saimniece Gunta Kalniņa, turēdama rokās tumšu māla bļodiņu ar dzeltenbrūnu medu un šķīvīti ar pašceptas rupjmaizes šķēlēm, skubina doties augšup pa kāpnēm uz mājas otro stāvu, kur ierīkotas telpas viesiem.
Rankas pagasta “Kalnapakalniešu” saimniece Gunta Kalniņa, turēdama rokās tumšu māla bļodiņu ar dzeltenbrūnu medu un šķīvīti ar pašceptas rupjmaizes šķēlēm, skubina doties augšup pa kāpnēm uz mājas otro stāvu, kur ierīkotas telpas viesiem. Piespiedusi krūtīm māla krūzi ar ledaini aukstu pienu, sekoju saimniecei. Liels ir mans pārsteigums, ieraugot, ka ārēji it kā nelielā ēka, pārdomāti iekārtota, spēj radīt tūlītēju vēlmi atlaisties dīvānā, kas novietots pretim kamīnam.
Gunta steidz stāstīt, ka pašiem domātās dzīvojamās telpas atrodoties pirmajā stāvā, bet šīs esot paredzētas viesiem, jo katru vasaru piesakoties kāda ģimene, kas vēlas vismaz dažas dienas pavadīt lauku klusumā, ļaujoties romantiskām noskaņām. Informāciju par lauku viesu māju “Kalnapakalnieši” ļaudis atrodot “Lauku ceļotāja” informatīvajos bukletos un internetā. No māla krūzītēm nesteidzīgi malkojam pienu, klāt piekožot maizi ar prāvu medus kārtu uz tās, un runājam par lauku sievietes ikdienu, nepiepildītiem sapņiem, slēptām cerībām un mīlestību, bez kuras viss esot mazs. Brīžiem Gunta runā raiti, brīžiem – ietur pauzi, lai pārdomātu sakāmo, jo ne jau viss dzīvē ritējis un rit kā pa gludu taku. Tomēr Gunta ir pārliecināta – viņas uzticība, kas pirms 15 gadiem klusībā zvērēta “Kalnapakalniešiem”, būs nemainīga.
Visgrūtākais ir būt dispečerei
Liela zemnieku saimniecība, vienmēr gludi nopļauts pagalms, izravētas puķu dobes un vagas tīrumā, sakopta māja, aprūpēts ganāmpulks – to visu redzot, rodas jautājums, kā un kad Gunta tiek ar visu galā, vai augumā sīkajai sievietei atliek vismaz dažas stundas miegam. “Visgrūtākais ir dispečeres darbs,” Gunta pasmaida.”Es labprātāk ravētu dobes no rīta līdz vakaram, bet, ja man ir jādomā, kur automašīnai iegādāties lētāko degvielu, kā paēdināt lopus kūtī un cilvēkus mājās, tad nav viegli. Kamēr mammucīte rosījās šajā saulē, bija vieglāk. Bērni man palīdz, arī tēvs mieru nepazīst. Lai gan viņam jūlijā palika 80 gadi, viņš ar savām rokām ir izbūvējis un iekārtojis istabas viesiem, to darot nesteidzīgi un ieklausoties savās izjūtās.” Dažkārt Gunta labsirdīgi piktojas, ka tēvs piesakoties teļiem zāli pļaut vai vismaz noraudzīties šajā procesā no neliela attāluma. Meitas mīlestība vēlas sirmo tēvu pasaudzēt. “Tagad man atļauj vairāk rīkoties, bet agrāk viņam piederēja noteicošais vārds.”
Brīdi raudzījusies pa tuvējo logu, no kura paveras skats uz pļavu, aiz kuras līkumo Gauja, Gunta bilst, ka mājas verandai vajadzējis atrasties pagalma pusē, tad viņa nostātos tās durvīs un visiem dotu komandas. Varbūt tad tik ātri nepienāktu tie vakari, kam seko bezsapņu naktis, jo smaga noguruma pārpilnais miegs sapņus nepazīst. “Māsa man bieži ir teikusi, ko es te plēšos, lai iegādājos nelielu mājiņu liela ceļa malā, likvidēju saimniecību, tad visam pietiks laika, bet es nespēju klausīt viņas ieteikumam, jo saprotu, ka mana vieta ir te – “Kalnapakalniešos”.”
Spēku rod apkārtnes skaistumā
Ar neslēptām skumjām Gunta runā par senču mājām un zemi, kas palikusi Bauskas rajonā. Bijis laiks, kad privātīpašuma atgūšana vēl bijusi problemātiska, tāpēc viņa ar ģimeni meklējusi skaistu vietu vienalga kurā Latvijas rajonā un atradusi Rankas pagastā. “Reizēm domāju, kur slēpjas manas izturības spēks. Pa šiem “Kalnapakalniešos” nodzīvotajiem gadiem esmu sapratusi, ka to rodu apkārtējās vides skaistumā un cilvēkos, kas atbrauc ciemos. Arī jūsu zvans man lika sarosīties un uzvilkt mastā karogu. Tur tas ir vienmēr, kad ierodas viesi. Tā bija mammītes vēlēšanās, lai mājai būtu pašai savs karogs. Teksts “Ej, Laimīte, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās” bija viņas izvēlēts. Es bieži sajūtu mammītes klātbūtni, šķiet, ka viņa neredzama raugās un dod svētību visam, ko daru. Kādu laiku urna ar viņas pelniem stāvēja verandā, kur pa tās atvērtajām durvīm bija saklausāma bišu dziesma – vispiemērotākā māmuļas čaklumam un neremdināmajai rosībai. Kas zina, varbūt arī mūsu sarunas laikā viņa ir tepat – blakām.”
Gunta neiebilst tiem, kas viņu dēvē par darbaholiķi, jo ikviens darbs rada prieku. “Es gūstu gandarījumu, ja, ejot pa dārzu, redzu, ka būs laba zemeņu raža, ja košumkrūmu stādi ir padevušies, ja esmu spējusi gūt uzvaru pār uzmācīgajām nezālēm, ja govis dod daudz piena. Vai par to nav jāpriecājas, ja varu kādam uzdāvināt stādus, zinot, ka arī kādam citam par tiem būs prieks? Arī manā dārzā aug citu dāvināti augi un ziedi. Tos uzlūkojot, es atceros dāvinātāju.”
Steidzas pretim saullēktam
Guntas diena sākas agri, kad saule vēl tikai iztinas no tumšzilās nakts segas, lai sasveicinātos ar tiem, kas to gaida. Katrai priekšpusdienas stundai piemīt citiem neizjūtams kāpinājums, kam kulminācija ir pusdienu reize. Īsam pusdienu miegam viņa ļaujoties tikai tad, kad, kā pati saka, izdegot “drošinātāji”. Tādos brīžos Gunta visvairāk domā par to, kāds liktenis sagaida “Kalnapakalniešus”, kad viņas rokām nepietiks spēka tikt ar visu galā. Vai kāds no trim bērniem izvēlēsies palikt laukos? “Kādu laiku es vēl turēšos. Citādāk nedrīkstu, jo pa šiem gadiem kūtī arī lopi savairojušies – 27 ragaiņi. Periodiski aicinu palīgā vismaz divus to kopējus.” Sacītajā jaušama apņēmība un, tāpat kā tēvam, – vēlēšanās pašai visur būt klāt. Zemes platības gan esot apņēmusies nepalielināt, jo saimniecībā strādājot ar bioloģiskām metodēm. Bez nožēlas Gunta stāsta, ka augļukoku stādu audzēšanas ēra piederot pagātnei, bet sākušies eksperimenti ar dažādu košumkrūmu spraudeņiem. Izrādās, ka šo iemaņu apguvei neesot vajadzīga profesionālā izglītība, tikai vēlēšanās iemācīties kaut ko jaunu. Teiktā pierādījums rodams dārzā, kur sakņojas Kanādas eglīte, kas ieaudzēta no trīs centimetru spraudeņa, kadiķis, hortenzijas un citi augi. “Manā nepadarāmo darbu ritenī galvenais ir visu atcerēties,” saka Gunta.
Nevēlas būt kategoriska
“Man patīk, ja viss notiek tā, kā esmu izplānojusi. Protams, vienmēr viss tā neizdodas, bet cenšos nebūt kategoriska. Galvenais ir rezultāts. Man ir vienalga, ar kuru roku naglu iesit vai ar kuru kāju sper pirmo soli. Dienas beigās uzdevumam jābūt paveiktam. Saprotu, ka visi cilvēki nevar vienādi ātri strādāt, tāpēc, ja ir vajadzīgs aizrādīt, “smagus” vārdus neizvēlos,” Gunta iekšēji nodrebinās un brīdi klusē.
“Viss, ko es “Kalnapakalniešos” daru, ir bērnu labā, jo man tagad neviena cita nav. Vecākais dēls Gatis Ogres arodģimnāzijā apgūst datorzinības, vidējais dēls Auseklis, kas pabeidza 8.klasi, interesējas par tehniskām lietām, meita Marta…? Baidos pat cerēt, ka viņi visu savu dzīvi veltīs šim brīnišķīgajam dabas stūrītim. Varbūt tas kādreiz kļūs par atpūtas vietu, kur pavadīt vasaras. Arī tas būs daudz,” ar katru teikumu Guntas balss skan arvien klusāk. Varbūt tik klusi skan neziņa par nākotni, bailes zaudēt to, kas pašas rokām izveidots? “Esmu pārliecināta, ka laukos viesu māju būs ar katru gadu vairāk, jo ir tik brīnišķīgi ar basām kājām pastaigāt pa tikko pļautu zālienu, pieliekties, lai ieelpotu tikko uzplaukuša zieda smaržu ar rasas pērli vidū, notraukt sarkanu brūkleņu ķekaru. Priecāšos, ja arī “Kalnapakalnieši” būs starp tām.”
Mīl visu, kas ir apkārt
Katra Guntas vārda un teikuma galvenā vērtība ir patiesums. Viņa nepieder tām lauku sievietēm, kas nezāles ravē ar cimdiem rokās, jo caur tiem nav sajūtams spēks, kas cilvēkā ieplūst no katra smilšu grauda un vissīkākā akmentiņa. Tā vietā, lai apmeklētu kosmētisko salonu, Gunta dodas raudzīt jaunu automašīnu. Ne tādu, kas visvairāk atbilst pēdējam modes kliedzienam, bet tādu, kas ir piemērota lauku māju vērienīgai saimniecei.
“Man ir vajadzīgs laiks, lai es mašīnu iemīlētu un pierastu pie tās, lai pēc tāla ceļa, atgriežoties mājās, tai pasacītu paldies. Cilvēkam ir jāmīl viss, kas ir ap viņu”.
Guntai nav neviena, kas viņas vietā stūrētu automašīnu, tāpēc viņa paļaujas uz savu vadītājas prasmi. “Dzīvē ir daudz piemēru, kas liecina, ka mēs, sievietes, esam izturīgākas un drošāk spējam stāties pretim grūtībām. Nekad neesmu spējusi attaisnot vīriešu teikto, ka, lūk, viņam ir grūti, tāpēc ir jārod izklaide, kas nomierina nervus. Vai man šodien ir viegli? Bet tāpēc es nesākšu lietot alkoholu. Savādi, bet sievietes domāšana no vīrieša uzskatiem atšķiras.” Jūtos laimīga, kad “Kalnapakalniešos” ierodas ciemiņi, un kāds no viņiem man saka: “Gunta, pie tevis patiešām ir jauki!”
Četras dienas nedēļā Gunta brauc uz Jaunpiebalgas mūzikas skolu, kur bērniem palīdz apgūt solfedžo un mūzikas teoriju. “Kāpēc es to daru? Tā ir brīnišķīga sajūta, redzot, kā bērnu izmaina mūzikas pasaule, kā viņš iemācās dziedāt un neapmaldīties nošu pasaulē. Es dzīvoju it kā starp divām pasaulēm – viena ir mūzikas skola, otra – “Kalnapakalnieši”. Kad atrodos vienā, nedomāju par otru.”
Klausos Guntas teiktajā un saprotu, cik daudz tajā patiesības, jo katra viņas diena ir kā divas pasaules, kurā ir darbs un īss atpūtas brīdis, veiksmes un zaudējumi, prieks un asaras, mīlestība un nodevība.
Kad māla krūzē piena kļuvis mazāk un uz šķīvja sarucis rupjmaizes šķēļu skaits, kad jautājumi pāris stundu garumā satikušies ar atbildēm, gaišajā telpā uz brīdi iestājas klusums, ko pārtrauc tikai daži teikumi, kas atklāj sievietes sāpi, ko iespējams apslāpēt, bet ne no tās atbrīvoties. Lai nesāpētu, ir vajadzīgs laiks.
“Man visvairāk šobrīd pietrūkst stipra cilvēka pleca, kam nogurumā piekļauties, cilvēka, kas spētu mierināt un uzklausīt, tad enerģijas būtu trīsreiz vairāk.” Lai cik stipra ir “Kalnapakalniešu” saimniece, viņa ir tikai sieviete.
