Galgauskas pagasta padomes priekšsēdētājam Staņislavam Gžibovskim pagasta vērtēšanas skate ir pirmās ugunskristības, bet viņš par to nejūtas īpaši uztraukts, jo, dzīvojot un strādājot Galgauskā, tā iepazīta labāk par personisko kabatu.
Sākums 20.jūlija numurā.
Galgauskas pagasta padomes priekšsēdētājam Staņislavam Gžibovskim pagasta vērtēšanas skate ir pirmās ugunskristības, bet viņš par to nejūtas īpaši uztraukts, jo, dzīvojot un strādājot Galgauskā, tā iepazīta labāk par personisko kabatu.
Pie pagastnama mastos lepni plīvo Eiropas Savienības un Latvijas karogs, tuvējos kokos iemeties vējš neatlaidīgi dzenā mākoņus, ļaujot uzspīdēt skopiem saules stariem.
Uz brūnā galda pašvaldības vadītāja kabinetā izvietojam vērtējuma nolikumu, lai sāktu jautājumu un atbilžu krusu. Vispirms – par atbalstu guvušajiem projektiem un bankas aizdevumiem, tad par modernajām tehnoloģijām – kopētājiem, faksiem, datoriem, printeriem un internetpieslēgumu, kam seko apvaicāšanās par pagasta jauno paaudzi. Ir patiess prieks, uzzinot, ka Galgauskas pamatskolā dzīve kļuvusi daudzveidīgāka, ka ar piecus un sešus gadus vecajiem bērniem strādā cilvēks, kam šis darbs ir sirdslieta, ka regulāri Līgodienā vairāk nekā 200 iedzīvotāji pulcējas tradicionālajos sporta svētkos, ka arī mazā pašvaldībā ļaudis nebīstas no darba un riska.
Raksta pagasta vēsturi
Vienmēr patīkami ir vērt bibliotēkas durvis, kurā 42 gadus strādā Dzidra Matīsa. Viņa smaidot bilst, ka esot pienācis laiks apzināt arī pašas veikumu, tāpēc kopš pirmajām darba dienām saglabātos materiālus bibliotēkas vadītāja rūpīgi kārto mapēs. Katra no tām veltīta konkrētam notikumam. Tā pagasta bibliotēka raksta savu novadpētniecības vēsturi.
Ar cerībām skatienā galgausnieši raugās uz kultūras nama pusi, kas vēl gaida savu atdzimšanu. Pašvaldības vadītājs stāsta, ka tā atjaunošanai cer saņemt Eiropas Savienības fondu naudu, bet pagaidām vietējie celtniecības speciālisti sakārto jumta konstrukcijas, tad uzliks pagaidu jumtu. Šobrīd kultūras pasākumus rīko nelielajā pagasta padomes zālē, bet Līgosvētkos laukumā pie pašvaldības ēkas uzslien pagaidu estrādi. Perspektīvā iecerēts izveidot atpūtas vietu pie Galgauskas mazās spēkstacijas, kur atpūtnieki varētu iznomāt laivas, uzcelt teltis, peldēties un sauļoties. “Ja kāds gribēs likvidēt šo spēkstaciju, to visi kā viens esam gatavi aizstāvēt,” pārliecināti saka Dz.Matīsa.
Mazajā Galgauskas kapsētā noliekam ziedus un brīdi klusējam, stāvot pie pāragri no dzīves aizgājušās bijušās pagasta pašvaldības vadītājas Irēnas Biezās kapa kopiņas. Prātā atdzimst viņas vārdi par to, cik skaists ir pagasts, cik labi cilvēki tajā dzīvo, cik daudz vēl gribētos padarīt. Cilvēka nav, bet paliek viņa darbi – piemineklis, ko nedarina ne kokā, ne granītā.
Lauku labumam ir garša
Uz brīdi piestājam viesu mājā “Ainavas”, lai parunātos ar saimnieku Vili Razminoviču, kurš bilst, ka šovasar viesu kļuvis mazāk, tajā vainojot skopo vasaru. Tālāk dodamies uz Māra un Līksmas Markovu saimniecību, kas trešo gadu strikti ievēro bioloģiskās lauksaimniecības metodes un sekmīgi apstrādā 77 hektārus lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kā arī aprūpē 18 slaucamas govis un 8 grūsnas teles. Galvenā runātāja ir Līksma, kamēr Māris piekrītoši māj ar galvu. Šogad saimnieki iegādājušies un ierīkojuši piena vadu un dzesētāju. Gribi Eiropas Savienībā dzīvot un strādāt, spēlē pēc tās noteikumiem. Rankas piensaimnieki pienu novērtējuši kā atbilstošu augstākajai šķirai. “Nogaršojiet mūsu zemenes, kam ir cita garša un smarža,” skubina Līksma. Ogas ir ekoloģiski tīra produkcija. “Par bioloģisko saimniecību kļuvām nejauši. Kādu laiku biju bezdarbniece. Uzzināju, ka Inta Serģe aicina interesentus pieteikties kursos. Pieteicos. Tagad sākotnējā nejaušība kļuvusi par ikdienu,” saka saimniece.
Top jauna pirts
Rosība valda arī Ludmilas un Vasilija Zagoruiko lauku sētā “Bērzkalni”. To īpašnieks ļāvies eksperimentam, tāpēc nesen raktā dīķa malā top pirts no guļbaļķiem, kas vesti no Baltkrievijas. Gudri ļaudis bilst, ka šie guļbaļķi ir labāki, ka apstrādes tehnoloģija cita, ka lētāki nekā no Latvijas kokiem tēstie. Eksperimentam esot tālejoši mērķi, tāpēc vēlu izdošanos.
“Dambusalās” ciemojamies pēc divu gadu pārtraukuma. Mājās sastopam 82 gadus veco saimnieci Mirdzu, kas, uz spieķīša atspiedusies, ir varena runātāja. Dažās minūtēs uzzinām, pirms cik gadiem viņas tēvs pie mājas dēstījis kokus, kā ar veselību brālim, ka kādreizējā dūkstāja vietā izraksts vēl viens dīķis, kur zivīm mitināties, cik laba ir tāda dzīvošana dzimtajās mājās, kur katra taka tā ielāgota, ka soļus var spert aizvērtām acīm.
Turpmāk vēl.
