Ivo Bikše ir absolvējis Gulbenes ģimnāziju, pašreiz mācās Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Ivo jau divus gadus studē politoloģijas nodaļā, vienlaikus strādājot veikalā “Super Netto”.
Ivo Bikše ir absolvējis Gulbenes ģimnāziju, pašreiz mācās Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Ivo jau divus gadus studē politoloģijas nodaļā, vienlaikus strādājot veikalā “Super Netto”. Dažas brīvās dienas viņš pavadīja atpūšoties mājās – Gulbenē.
“Par politologu kļuvu tāpēc, ka mani saistīja pasaulē notiekošais. 12.klases politikas eksāmenā dabūju tikai sešnieku, taču arī tagad mani interesē praktiskais, nevis politikas teorija,” stāsta Ivo, piebilstot, ka četros studiju gados nav paredzēta akadēmiskā prakse. Viņu pārsteidz arī tas, ka pēdējos divos gados neviens gulbenietis nav devies studēt uz Latvijas Universitātes politoloģijas nodaļu.
“Iespējams, ka skolotāji nespēj skolēnus pietiekami ieinteresēt,” domā jaunietis. Vai nākotne būs saistīta ar Gulbeni, Ivo nevēlas atklāt, jo pēc studiju beigšanas ir jāatmaksā studiju kredīts, kas nav maza naudas summa.
“Nekad nedomāju, ka strādāšu veikalā par kasieri – pārdevēju, taču jebkurā mirklī viss var mainīties. Lielākā daļa studentu strādā, tāpēc brīvā laika ir ļoti maz. Bieži to izmantoju, lai būtu mājās un kārtīgi izgulētos. Protams, eju izklaidēties ar draugiem uz dažādām Rīgas atpūtas vietām, taču mieru un klusumu varu iegūt tikai mājās – Gulbenē. Dzīvojot laukos, gadās, ka jānoiet trīs kilometri kājām, bet Rīgā pat 300 metrus braucu sabiedriskajā transportā. Katrā vietā ir pozitīvi un negatīvi aspekti,” atzīst students.
Ivo interesē kultūras pasākumi, taču laika trūkums neļauj tos apmeklēt. “Ilgu laiku dejoju tautiskās dejas, dejotprasmi es negribētu aizmirst. Reizēm vakaros paskatos deju kopas “Jāņabērni” koncertu ierakstus, iespējams, ka kādreiz atkal dejošu,” atmiņās kavējas Ivo.
Par kopmītnēm Rīgā, Maskavas forštatē jeb, kā studenti saka, “maskačkā”, topošais politologs stāsta ar smaidu.
“Pirmo studiju gadu pārsvarā brīvo laiku pavadīju kopmītnēs, izjutu studentu dzīvi. Tur nekad nebija garlaicīgi, jo vienmēr kādu varēja apciemot, uzzināt studijās uzdoto, atpūsties. Kad iedalīja istabiņas, tās bija izremontētas, ar jaunām mēbelēm, pašreiz tur ir ieviesušies prusaki. Žēl, ka jaunieši aiz sevis atstāj lielu nekārtību, taču students par studentu nekļūst, ja nav kaut mēnesi dzīvojis kopmītnēs.” Ivo pašlaik Rīgā īrē dzīvokli un atzīst, ka reizēm pietrūkst “dzīves asumiņu”, kas kopmītnēs bija kļuvis par ikdienu.
Topošajiem studentiem Ivo iesaka virzīties uz savu mērķi jau vidusskolas pēdējos gados, lai izvēlētos sev atbilstošāko profesiju.
“Ir jāizvēlas tie mācību priekšmeti, kas būs vajadzīgi augstskolā, kaut arī pareizo izvēli veikt ir ļoti grūti,”saka viņš un piebilst, ka šo studiju programmu izvēlējies pēdējā brīdī. Kad Ivo bija pirmā kursa students, reizēm viņš vēlējies atgriezties ģimnāzijā pie klasesbiedriem un draugiem. Tagad šķiet, ka jaunais un neiepazītais viņu vairs nebaida. “Svarīgi ir saglabāt vecos telefona numurus, jo ir jāuztur kontakti ar skolasbiedriem, lai arī cik liela būtu vēlēšanās kļūt neatkarīgam,” stāsta Ivo.
