Vasara ir kā radīta, lai ceļotu un kaut neilgu laiku atslēgtos no ikdienas, nebeidzamajām problēmām un rūpēm. Ir cilvēki, kas saka, ka jau vairākus gadus nav bijuši atvaļinājumā, par to brīnos.
Vasara ir kā radīta, lai ceļotu un kaut neilgu laiku atslēgtos no ikdienas, nebeidzamajām problēmām un rūpēm. Ir cilvēki, kas saka, ka jau vairākus gadus nav bijuši atvaļinājumā, par to brīnos. Manuprāt, atvaļinājums vispirms ir domāts, lai atpūstos un uzkrātu spēkus jaunam darba cēlienam. Ja kādam patīk, var taču kaut vai daļu no tā pavadīt, neko nedarot. Ja cilvēks nav atpūties, viņš nav strādātājs. To zina visi, bet ik pa laikam, dažādu apstākļu spiests, ir grēkojis katrs.
Interesanti ir vērot, kā ceļojumu uz Antāliju, Grieķiju vai kādu citu silto zemi ik svētdienas vakaru televīzijā nopelna viens no spēles “Maksimālais lidojums” diviem pretendentiem. Spēles sižets ir gana vienkāršs, taču intriģējošs un rada īslaicīgu spriedzi – pāris stundu laikā, ja vien ir pase kabatā, jānokļūst lidostā “Rīga” ātrāk par otro spēles pretendentu, lai varētu baudīt dažu dienu ilgu bezmaksas ceļojumu. Veiksme droši vien ir viens no faktoriem, ko šādā reizē gribas cieši turēt sev blakus, kā arī vajadzīga spēja acumirklī reaģēt uz notiekošo un savaldīšanās. Jāprot arī nešaustīt sevi, ja spēlē nākas palikt zaudētājos.
Vairāku mēnešu laikā, kopš šī spēle ir parādījusies ēterā, azartā ir krituši dažādi cilvēki. Ir tāpat kā dzīvē – viens atsakās no šādas neparedzētas iespējas, cits, mirkli nopietni pārdomājis, piekrīt, vēl kāds aizbildinās, ka to nevar atļauties darba dēļ. No malas skatoties, var redzēt, cik atšķirīgi ir cilvēki, kā katrs reaģē uz šādu vilinošu piedāvājumu, kā spēj sakoncentrēt domas dažu minūšu laikā. Patiesībā arī skatītājs gūst labu dzīve skolu (lai gan ir tikai pasīvs spēles vērotājs!), klusībā pie sevis spriežot, kā vajadzētu vai nevajadzētu rīkoties šādā situācijā. Nekas nav labāks kā situācijas analīze, izdarīti secinājumi, lai pats kādreiz nepieļautu kļūdas, kādas izdarījuši citi.
Nākas secināt, ka vissāpīgāk šo spēles veidotāju piedāvāto avantūru pārdzīvo vecāka gadagājuma cilvēki. Vismaz tie, kuru pieaugušajiem bērniem piedāvā šādu ceļojumu vienatnē. Mammas asaras, bailes par savu atvasi, kas dodas tālā ceļā, ir likumsakarīgas, jo vecākiem bērni vienmēr ir mazi. Viens raidījums īpaši izcēlās kādas jaunietes mammas dēļ, kuras rīcība apstulbināja pat spēles vadītāju. Jauniete, kas bija piekritusi “Maksimālā lidojuma” noteikumiem, vispirms pa ceļam devās uz māju, lai satiktu mammu, kuras rīcība bija neprognozējama. Sagaidījusi meitu, viņa aizcirta durvis, atstājot spēles vadītāju ar savas atvases pasi rokās otrā pusē tām. Uz zvaniem pie durvīm neviens nereaģēja… Cilvēka reakcija mēdz būt visneiedomājamākā. Arī šāda. Vai to varētu saukt par inteliģences trūkumu vai drīzāk bailes ņēma virsroku? Kādā no šīs spēles raidījumiem ieraudzīju, ka ceļojumu laimēja radiniece. Zinu, ka viņa no tā atgriezās laimīga un jauki atpūtusies.
